Tenacious D in: The Pick of Destiny
Šajā filmā apvienojušās divas mockmūzikas skolas: Džeks Bleks un Kails Gess (kā Tenacious D) no vienas puses un Lījams Linčs (leģendārās "United States of Whatever" autors un izpildītājs) - no otras puses.
Ar "Tenacious D" mani iepazīstināja (kā jau parasti tas agrāk bija visas jaunās mūzikas sakara) Ziņģis. Pirmās aizdomas man (tāpat kā noteikti daudziem) bija tādas, ka Tenacious D ir kaut kāds reperis iz Ice-T, Jay Z un tamlīdzīgo kategorijas. Izrādījās gan, ka tie ir divi tipi, kas uz akustiskajām ģitārām spēlē mūziku, ko visprecīzāk varētu raksturot kā komēdijroku (pazīstamākie gabali: "Tribute" un "Fuck her gently").
Vēlāk Džeks Bleks - grupas galvenais vokālists man kļuva zināms arī kā aktieris, kas turklāt lielākoties arī filmās seko savam Tenacious D dalībnieka imidžam - būtībā "High Fidelity", "School of Rock" un pat "The Holiday" viņš ir tas pats mūzikas apsēstais tipāžs.
Anyway, "The Pick of Destiny" ir fantastisks rokoperas stāsts par "Tenacious D" ceļu uz slavu (protams, pilnīgi absurds un izdomāts).
Filma vēsta, ka Bleks dzimis un audzis kaut kādā smirdīgā pilsētā ar nosaukumu Kickapoo, kur viņa reliģiskais tēvs ierobežojis viņa centienus kļūt par rokmūziķi (tēva lomā, starp citu, redzams pats Meatloaf), bet Holivudā viņš iepazinies ar nevienam nezināmo talantīgo ģitāristu Kailu Gēsu. Jā, te es atkal izcēlos ar savu ne pārāk labo informētību par šo grupu - es visu laiku biju domājis, ka Bleks priekš rokmūziķa ir tāds nekruts - mazliet par apaļīgu, bet kaut kā biju palaidis garām faktu, ka Kailam ir jau savi 46 gadi un viņam ir arī diezgan izteikta plikpaurība, līdzās lielajam puncim. Patiešām - riktīga roka superzvaigžņu blice. Šajā filmā viņiem rodas lielais mērķis - kļūt komerciāli veiksmīgiem, lai varētu samaksāt īri, un tālab viņiem nepieciešams no roka vēstures muzeja nozagt īpašu ģitāras mediatoru, kas izgatavots no sātana zoba un kas daudzām lielajām grupām ļāvis radīt kompozīcijas, uz kurām tās citādi nebūtu spējīgas. Patiesībā sižetiskā un aktieriskā filma pusei ir vienkārši katastrofāli zemā līmenī. Ja to visu kopā nesaturētu Tenacious D pārsteidzoši lipīgā (vismaz kādos 75%) mūzika, tad filmas vērtība būtu galīgi kritusies. Līdz ar to ir tā, ka tajos brīžos, kad varoņi runā un bīda uz priekšu sižetu, filma ir diezgan nebaudāma - Blekam tā ir, manuprāt, sliktākā loma ever, bet Gēsam aktiera dotības ir vienkārši nulles līmenī. Tikām muzikāli viss ir tip top - it īpaši labs ir rock out filmas beigās, kur grupa sacenšas spējās ar sātanu, bet sātana lomā iejuties vecs grupas draugs - Deivs Grols no Foo Fighters. Vispār var just, ka Bleks un Gēss diezgan izteikti spēlē uz to, lai "vecie" fani, kas šos skatījušies televīzijas šovā un klausījušies grupas pirmo albūmu, būtu apmierināti - viss tas sviests ar sātanu ir "Tribute" tematikas pārfrāzēšana citos vārdos, filmā tiek pieminēts arī pirmajā albūmā apdziedātais sniega cilvēks, no skapja tiek izvilkts pat diezgan debīlais skečs "cock pushups", kas kļūst par bezmaz vai filmas centrālu sastāvdaļu (jā, tā ir lieta, kas man pašam nav skaidra - nebeidzama F vārda atkārtošana vai visās šīs filmas dziesmās man nebūt netraucē, bet grupas "klasiskais" peņa joks man absolūti nešķiet smieklīgs, tikai stulbs).
Secinājumi:
1) ja tevi neinteresē rokmūzika, šī nav filma tev
2) ja tu nekad neesi dzirdējis par Tenacious D vai redzējis vismaz "School of Rock", šī nav filma tev
3) labāk klausīties filmas saundtreku.
Ar "Tenacious D" mani iepazīstināja (kā jau parasti tas agrāk bija visas jaunās mūzikas sakara) Ziņģis. Pirmās aizdomas man (tāpat kā noteikti daudziem) bija tādas, ka Tenacious D ir kaut kāds reperis iz Ice-T, Jay Z un tamlīdzīgo kategorijas. Izrādījās gan, ka tie ir divi tipi, kas uz akustiskajām ģitārām spēlē mūziku, ko visprecīzāk varētu raksturot kā komēdijroku (pazīstamākie gabali: "Tribute" un "Fuck her gently").
Vēlāk Džeks Bleks - grupas galvenais vokālists man kļuva zināms arī kā aktieris, kas turklāt lielākoties arī filmās seko savam Tenacious D dalībnieka imidžam - būtībā "High Fidelity", "School of Rock" un pat "The Holiday" viņš ir tas pats mūzikas apsēstais tipāžs.
Anyway, "The Pick of Destiny" ir fantastisks rokoperas stāsts par "Tenacious D" ceļu uz slavu (protams, pilnīgi absurds un izdomāts).
Filma vēsta, ka Bleks dzimis un audzis kaut kādā smirdīgā pilsētā ar nosaukumu Kickapoo, kur viņa reliģiskais tēvs ierobežojis viņa centienus kļūt par rokmūziķi (tēva lomā, starp citu, redzams pats Meatloaf), bet Holivudā viņš iepazinies ar nevienam nezināmo talantīgo ģitāristu Kailu Gēsu. Jā, te es atkal izcēlos ar savu ne pārāk labo informētību par šo grupu - es visu laiku biju domājis, ka Bleks priekš rokmūziķa ir tāds nekruts - mazliet par apaļīgu, bet kaut kā biju palaidis garām faktu, ka Kailam ir jau savi 46 gadi un viņam ir arī diezgan izteikta plikpaurība, līdzās lielajam puncim. Patiešām - riktīga roka superzvaigžņu blice. Šajā filmā viņiem rodas lielais mērķis - kļūt komerciāli veiksmīgiem, lai varētu samaksāt īri, un tālab viņiem nepieciešams no roka vēstures muzeja nozagt īpašu ģitāras mediatoru, kas izgatavots no sātana zoba un kas daudzām lielajām grupām ļāvis radīt kompozīcijas, uz kurām tās citādi nebūtu spējīgas. Patiesībā sižetiskā un aktieriskā filma pusei ir vienkārši katastrofāli zemā līmenī. Ja to visu kopā nesaturētu Tenacious D pārsteidzoši lipīgā (vismaz kādos 75%) mūzika, tad filmas vērtība būtu galīgi kritusies. Līdz ar to ir tā, ka tajos brīžos, kad varoņi runā un bīda uz priekšu sižetu, filma ir diezgan nebaudāma - Blekam tā ir, manuprāt, sliktākā loma ever, bet Gēsam aktiera dotības ir vienkārši nulles līmenī. Tikām muzikāli viss ir tip top - it īpaši labs ir rock out filmas beigās, kur grupa sacenšas spējās ar sātanu, bet sātana lomā iejuties vecs grupas draugs - Deivs Grols no Foo Fighters. Vispār var just, ka Bleks un Gēss diezgan izteikti spēlē uz to, lai "vecie" fani, kas šos skatījušies televīzijas šovā un klausījušies grupas pirmo albūmu, būtu apmierināti - viss tas sviests ar sātanu ir "Tribute" tematikas pārfrāzēšana citos vārdos, filmā tiek pieminēts arī pirmajā albūmā apdziedātais sniega cilvēks, no skapja tiek izvilkts pat diezgan debīlais skečs "cock pushups", kas kļūst par bezmaz vai filmas centrālu sastāvdaļu (jā, tā ir lieta, kas man pašam nav skaidra - nebeidzama F vārda atkārtošana vai visās šīs filmas dziesmās man nebūt netraucē, bet grupas "klasiskais" peņa joks man absolūti nešķiet smieklīgs, tikai stulbs).
Secinājumi:
1) ja tevi neinteresē rokmūzika, šī nav filma tev
2) ja tu nekad neesi dzirdējis par Tenacious D vai redzējis vismaz "School of Rock", šī nav filma tev
3) labāk klausīties filmas saundtreku.
2007-03-28
comments powered by Disqus