Man of the Year
Šo jauno Robina Viljamsa filmu es jau kādu laiciņu biju psiholoģiski gatavs skatīties, bet kaut kā sanāca, ka manos un Lienes kino baudīšanas plānos tai prioritāte bija nostādīta visnotaļ zemu, kas noveda pie tā, ka tā nedēļām ilgi bija skatāmo filmu sarakstā, bet par noskatīto filmu tā arī nekļuva. Nule šī situācija beidzot ir labota un varu mazliet padalīties savos iespaidos par šo filmu.
Robins Viljamss šeit atveido "stand up comedian" vai kaut ko līdzīgu - komiķi Dobsu ar savu televīzijas šovu, kurš pēc kādas skatītājas ierosinājuma izlemj kandidēt ASV prezidenta vēlēšanās, būdams klaji neapmierināts ar valdošo politikāņu darbībām un būdams vienlīdz pret republikāņiem un pret demokrātiem. Protams, reāli uzvarēt viņš nevar, taču viņam par labu nāk elektroniskās balsošanas sistēmas gļuks, kā rezultātā viņš tiek paziņots par vēlēšanu uzvarētāju, un tikai Elenanora Grīna (Laura Linney) - izstrādātājkompānijas darbiniece, vienīgā zina, ka Dobss nav īstais uzvarētājs, taču viņas bijusī darbavieta ir nodrošinājusies pret to, ka viņa varētu par to ziņot publiski, tāpēc viņa izlemj to paziņot Dobsam pati un, protams, viņā iemīlās, turklāt, loģiski, ka Dobss būtu labāks prezidents par reālo vēlēšanu uzvarētāju. Un tad notiek tas, par ko es personīgi būtu Eleonoru nogalinājis - vispirms viņa nedēļām ilgi nespēj saņemties un atzīties Dobsam un tad to tomēr izdara. Es personīgi būtu šīs savas zināšanas aiznesis kapā, bet tas ir tikai mans viedoklis.
Vispār es filmu sadalītu divās filmās - vienā labā un vienā sliktā. Viljamsa varonis politiskajā kampaņā ir vienkārši lielisks, publiskās politiķu debates televīzijā tiek ideāli izkariķētas, dubultie standarti izsmieti (lai gan patiesībā nemaz ne tik nesaudzīgi), bet tad seko filmas saharīnainā daļa. Es šeit neņirgāšos par to, kā elektroniskā balsošanas sistēmā tiek pasludināts nepareizs uzvarētājs atkarībā no tā, kādi vienādu pēc kārtas esošu burtu pāri parādās viņa uzvārdā (lai gan man gribētos zināt, vai filmas veidotāji ir kādreiz kaut pa gabalu kaut vienu programmētāju redzējuši), es neapšaubīšu to, ka var lielu popularitāti (vismaz relatīvi lielu) sasniegt bez lielām finansēm aizmugurē. Tomēr mani vienkārši kretinē konformisms, kas bieži valda Holivudas filmās un kas šoreiz ir lieliski salauzis arī Levinsonu, kura "Wag the dog" bija vismaz kādas desmit reizes asāka un spēcīgāka politiskā komēdija. Kas tad šeit man nepatika? Nobeigums, kurā tomēr par prezidentu kļūst demokrātu kandidāts un kurš izrādās, ka nemaz nav tik slikts (lai arī ne izcils) - manuprāt, līdzās Robinsa un Linnejas laimīgajam mīlasstāstam vismaz varēja politiskajā ziņā beigas neuztaisīt tik rožainas, bet tas laikam ir tikai mans negatīvisma pārņemtais prāts.
Robins Viljamss šeit atveido "stand up comedian" vai kaut ko līdzīgu - komiķi Dobsu ar savu televīzijas šovu, kurš pēc kādas skatītājas ierosinājuma izlemj kandidēt ASV prezidenta vēlēšanās, būdams klaji neapmierināts ar valdošo politikāņu darbībām un būdams vienlīdz pret republikāņiem un pret demokrātiem. Protams, reāli uzvarēt viņš nevar, taču viņam par labu nāk elektroniskās balsošanas sistēmas gļuks, kā rezultātā viņš tiek paziņots par vēlēšanu uzvarētāju, un tikai Elenanora Grīna (Laura Linney) - izstrādātājkompānijas darbiniece, vienīgā zina, ka Dobss nav īstais uzvarētājs, taču viņas bijusī darbavieta ir nodrošinājusies pret to, ka viņa varētu par to ziņot publiski, tāpēc viņa izlemj to paziņot Dobsam pati un, protams, viņā iemīlās, turklāt, loģiski, ka Dobss būtu labāks prezidents par reālo vēlēšanu uzvarētāju. Un tad notiek tas, par ko es personīgi būtu Eleonoru nogalinājis - vispirms viņa nedēļām ilgi nespēj saņemties un atzīties Dobsam un tad to tomēr izdara. Es personīgi būtu šīs savas zināšanas aiznesis kapā, bet tas ir tikai mans viedoklis.
Vispār es filmu sadalītu divās filmās - vienā labā un vienā sliktā. Viljamsa varonis politiskajā kampaņā ir vienkārši lielisks, publiskās politiķu debates televīzijā tiek ideāli izkariķētas, dubultie standarti izsmieti (lai gan patiesībā nemaz ne tik nesaudzīgi), bet tad seko filmas saharīnainā daļa. Es šeit neņirgāšos par to, kā elektroniskā balsošanas sistēmā tiek pasludināts nepareizs uzvarētājs atkarībā no tā, kādi vienādu pēc kārtas esošu burtu pāri parādās viņa uzvārdā (lai gan man gribētos zināt, vai filmas veidotāji ir kādreiz kaut pa gabalu kaut vienu programmētāju redzējuši), es neapšaubīšu to, ka var lielu popularitāti (vismaz relatīvi lielu) sasniegt bez lielām finansēm aizmugurē. Tomēr mani vienkārši kretinē konformisms, kas bieži valda Holivudas filmās un kas šoreiz ir lieliski salauzis arī Levinsonu, kura "Wag the dog" bija vismaz kādas desmit reizes asāka un spēcīgāka politiskā komēdija. Kas tad šeit man nepatika? Nobeigums, kurā tomēr par prezidentu kļūst demokrātu kandidāts un kurš izrādās, ka nemaz nav tik slikts (lai arī ne izcils) - manuprāt, līdzās Robinsa un Linnejas laimīgajam mīlasstāstam vismaz varēja politiskajā ziņā beigas neuztaisīt tik rožainas, bet tas laikam ir tikai mans negatīvisma pārņemtais prāts.
2007-04-07
comments powered by Disqus