Kazhes pierakstu burtnīca

Šķiet, ka filmai "Dzīve ir skaista" pieder absolūtais rekords sagatavošanās laika ziņā no brīža, kad filmu ieguvu savā rīcībā, līdz brīdim, kad to noskatījos (iespējams gan, ka manā plauktā ir pāris filmas, kas šādā statusā dzīvo pat vēl daudz ilgāk, bet tās es tik ļoti neizjūtu - viena lieta ir filma kompaktdiskā un pavisam cita - datorā). Kā var noskaidrot pēc faila izveidošanas vecuma, šo filmu ieguvu pirms gandrīz precīzi divarpus gadiem un ne reizi vien biju tuvu tam, lai to noskatītos.
Dīvainākais šajā faktā ir tas, ka filma bija tā vērta - jā, šādai filmai var divarpus gadus gatavoties un beigās būt sajūsminātam.
Tādu traģikomēdiju es nekad iepriekš nebiju redzējis. Pirmā filmas puse ir tipiska "slapstick" stila komēdija - ar brīžiem primitīviem jokiem un lielisku atmosfēru, kaut kas līdzīgs Emira Kusturicas darbiem. Un otrā puse ir - koncentrācijas nometne.
Galvenais filmas varonis Guido, kuru atveido pats Benīni, ir uz mutes nekritis ļoti vitāls Itālijas ebrejs, kuram ar savu neordināro pieeju izdodas savaldzināt skaisto Doru (Nikoleta Braši - Benīni sieva) un visi trīs viņi tiek nosūtīti uz koncentrācijas nometni (Dora - pēc pašas iniciatīvas, jo nav ebrejiete). Lai nesāpinātu savu dēlu, Guido viņam iegalvo, ka viss notiekošais ir spēle, kurā zēnam ir visu laiku jāslēpjas, lai beigās dabūtu galveno balvu - īstu tanku.
Un beigās Džošua patiešām tanku dabū - jo viņš ir izdzīvojušo vidū, kad ierodas amerikāņi un viņus atbrīvo, bet Džošua tiek iecelts tankā. Tikai Guido to nepiedzīvo, jo iepriekšējā vakarā, lai saglābtu dēla dzīvību, savējo ir zaudējis.
Un tas viss - tiek caurvīts ar komēdiju. Tas tev nav "Pianists" - tā ir "Dzīve ir skaista". Visciešākās paralēles te patiešām varētu novilkt ar Kusturicas darbiem, visvairāk - ar "Underground". Tā pati traģiskā komēdija, kas neapšaubāmi ir emocionāli ļoti spēcīgs žanrs.