Te nu gan jāatzīst, ka es ne mazākajā mērā nesaprotu, kā kaut kas tamlīdzīgs spēja iekļūt manā ierakstu kolekcijā - iedomāties kaut ko šausminošāku par šo grupu ir diezgan pagrūti.
Ir mūzikas stili, kas man patīk, ir tādi, kas nepatīk, ir tādi, kurus es neuzskatu vispār par mūziku (šajā kategorijā ietilpinu 95% visas deju mūzikas) - un ir tāda mūzika, kādu spēlē "Cradle of Filth". Lai arī Ričmonds apgalvoja, ka "it sounds kinda horrible but kinda beautiful as well", otrā daļa man aiziet garām. Vismaz es nevaru iedomāties, kur ir meklējams skaistums sātaniskā balsī kviecošā Denijā Filfā ar kaut kādu spiedzošu sievieti viņam piekliedzam. Muzikāli tas arī viss izklausās pēc diezgan totāla haosa, sapinot melnā nāves metāla murgos simfoniskas mūzikas elementus. Patiesībā kaut ko šādu pat darbā es nespēju noklausīties vairāk par 1-1.5 reizes, jo abstrahēties no "Cradle of Filth" skaņas man nav pa spēkam, pārāk tā tomēr ir atbaidoša. Es pat nezinu, kā lai šo skaņu raksturo - sekss ellē varētu būt visprecīzākais epitets, lai arī es īsti nezinu, kā izklausās manis aprakstītā parādība. Pa brīžam patiesībā gadās arī kādas 10 sekundes tīri baudāmas mūzikas, taču tad Filfa apsēstā ķērkšana uzreiz mani atgriež uz zemes un liek saprast, ka es vēl pagaidām neesmu kļuvis par "C of F" cienītāju un ka man tas vismaz tuvākajā laikā arī nedraud. Starp citu, der atzīmēt ka no tīri liriskās puses grupai noteikti ir savs talants un ka šajā aspektā es pat varu saskatīt kaut kādas iespējas par so grupu fanot, taču to KLAUSĪTIES gan nē.
Strikti nav ieteicams psiholoģiski nesagatavotiem cilvēkiem. Ja tu domā, ka esi metālists, jo klausies Merilinu Mensonu, iemet podā. Ja tu domā, ka esi metālists, jo klausies "Metallica", ej trīs mājas tālāk. Ja tu domā, ka esi metālists, jo klausies "Begemoth", tad varbūt arī "Cradle of Filth" tev ies pie dvēseles. Es jau precīzi pateikt nevaru - man tas personīgi šķiet absolūts sūds, turklāt es nekad neesmu klausījies "Begemoth" un, domājams, nekad to arī neklausīšos.