Kazhes pierakstu burtnīca

"Ripping Yarns" ir viens no tiem kino vēstures elementiem, kuru loma manā dzīvē varētu būt lielāka, nekā tā ir vairumam cilvēku, un labi ka tā. Kamēr Džons Klīzs pēc Monty Python eksistences beigām savu solo karjeru pamatīgi iecementēja ar "Fawlty Towers" (ko es - atzīšos - joprojām neesmu noskatījies pilnībā, lai arī vairumu sēriju redzējis neesmu), Maikls Peilins pārī ar Teriju Džonsu izveidoja savu seriālu, kas gan neguva "Fawlty Towers" popularitāti, bet kas kino vēstures annāļos ir iegūlis ar ne mazāk skaistiem burtiem.
Ideja seriāla pamatā bija gluži vienkārša - katrā no sērijām mazliet neortodoksālā manierē tiek pasniegts kāds pirmskara laika britu stāsts jaunatnei. Pirmajā sērijā gluži kā Paitonu laikos Peilins un Džonss uzņēmās uz sevi gandrīz visas lomas, kamēr tālākajās sērijās uz ekrāna bija redzams vairs tikai Peilins un arī tur viņš spēlēja ne vairāk kā pāris personāžus sērijā.
Seriāls kopumā sastāv no 9 sērijām, 6 no tām atbilst pirmajai sezonai, vēl trijas - otrajai (seriāls izrādījās pārāk dārgs, kā rezultātā otrajai sezonai vienkārši pietrūka piķa.
Iesim cauri pa sērijām.
Pirmā sērija - "Tomkinson`s Schooldays" vēsta par tipisku gadsimta sākuma Anglijas skolu - tādu, kurā tev reizi nedēļā jāiet piespiedu kārtā iekaustīt skolas direktoru, kur sasniedzot noteiktu vecumu, tu drīksti elpot tikai rīta pusē, kurā noteiktos svētkos ik gadu tevi drīkst pienaglot pie skolas sienas un kurā skolas bully-jam Grejsona ir lielākas privilēģijas kā jebkuram skolotājam. Tomkinsons šo skolu pamest nevar, jo viņa tēvam ir cita sieviete Antarktīdā, bet mammai ir pārāk daudz seksuālu sakaru. Tas gan nenozīmē, ka Tomkinsons nemēģina no skolas aizbēgt. Lielisks humors, lieliska ņirgāšanās par izglītības sistēmu, lieliska aktierspēlē. Superīga sērija.
"The Testing of Eric Oltwhaite" stāsta par kādu puisi, kuru visi uzskata par garlaicīgu, lai arī viņam vienkārši patīk runāt par lietus veidiem, lāpstām un to, kādā krāsā ir viņa mammas pagatavotais melnais pudiņš. Taču Ērika dzīve radikāli mainās, kad viņš nejauši kļūst par līdzzinātāju bankas aplaupīšanā un izrādās, ka laupītājam ir intereses līdzīgas viņējām. Vēl viena sērija, kurā ir grūti nepārmieties līkam.
Turpinot kolosālo humoru, nāk "Escape from Stalag luft 112B", kas stāsta par kādu britu karavīru, ko vācieši pirmajā pasaules karā saņēmuši gūstā un kurš regulāri mēģina no turienes izbēgt (kopumā viņš veicis 560 izbēgšanas, 200 no tām - vēl atrodoties Anglijā). Taču tad viņu nosūta uz visprestižāko kara gūstekņu nometni, kurā angļu virsnieki ir panākuši tādu disciplīnu, ka viņus apsargājošie vācieši pat barakās ieiet neuzdrīkstās, jo apzinās, ka tās ir Lielbritānijas teritorija. Beigu beigās no nometnes aizbēg visi, tās komendantu un sargus ieskaitot, bet majoram Fipsam (Peilins) pietrūkst laika realizēt savas trakās ieceres bēgšanai, jo... beidzas karš, un viņš kļūst par vienīgo cilvēku vēsturē, kam nav izdevies izbēgt no Stalag Luft 112B.
4. sērija (Murder at Moorstones Manor) sniedz gandrīz Agatas Kristijas gaumē veidot detektīvstāstu, ar tādu piebildi, ka tas ir ļoti muļķīgs un ka vai ikviens personāžs atzīstas visu pārējo nogalināšanā. Ne pārāk smieklīgi, toties ļoti absurdi.
5. sērija ir ģeogrāfisks pastāsts par kādu britu zinātnieku, kurš izlēmis iemācīt vardēm šķērsot Andu kalnus, bet kuram visu izjauc fakts, ka Peru iedzīvotāji ir pārāk traki sporta radio cienītāji. Atkal jau mazliet pointless, bet diezgan smieklīgi.
Visubeidzot sezonas noslēguma sērija "The curse of the claw" ir gotisks šausmu stāsts Peilina humora mērcē. Tā vēsta par kādu Birmā atrastu briesmoņa ķetnu, kura galvenā varoņa onkulim uzlikusi lāstu un ko galvenais varonis mēģina no viņa noņemt. Vērā ņemamie elementi - stingrie varoņa vecāki, kas viņa brāli nogalinājuši par uzkāpšanu uz mauriņa; onkulis Džeks ar hobiju ceļot pa pasauli, vācot sevī dažādas slimības; fenomenālās beigas.
Kopumā - absolūti neordinārs seriāls, kurā katrā epizodē ir savs pipariņš (lai arī "Murder..." sērija man patiesībā patika ne visai labi).