Nine Lives

Par "Aerosmith" parasti ļaudis izsakās, ka septiņdesmitajos gados viņi bija gandrīz Stounu (vai pat ne gandrīz) kalibra grupa, kas vēlākajās desmitgadēs savu reputāciju ievērojami sabojājusi, sākot intensīvi sadarboties ar "outside songwriters" un darot visu iespējamo, lai paliktu publikas uzmanības lokā, lai tas nozīmētu kaut "I don`t want to miss a thing" stila balāžu izpildīšanu.
"Nine Lives" šajā ziņā ir tipisks šīs grupas albūms - gandrīz visu dziesmu sacerēšanā piedalījušies dažādi cilvēki, kas nav grupas dalībnieki. Īpaši te būtu izceļama Desmonda Čailda piedalīšanās - šis vīrs ir rakstījis dziesmas tādiem grandiem kā Bon Jovi, KISS, Meat Loaf, Michael Bolton, Ricky Martin, Cher, Alice Cooper un pat Shakira. Der pieminēt, ka respektablākajiem no šiem mūziķiem viņš NAV sacerējis tās labākās dziesmas (ja par labāko neuzskatīt Elisa Kūpera "Poison"). Un arī "Aerosmith" viņš piedāvā tipisku dziesmu, ko no šāda tipa var sagaidīt - "Hole in my Soul" - pārgaru balādi, kas vairāk par visu atsit pamatskolas diskotēkas un Braienu Adamsu. Personīgi man no šī albūma dziesmām vislabāk patīk cits singls - "Pink" (ar vēl viena corporate tipa - Glen Ballard - līdzdalību). Lai arī "Pink", protams, nav gadsimta labākā dziesma, bet tai ir lipīga melodija, lipīga skaņa, lipīgs piedziedājums un to es noteikti neatteiktos klausīties vēl un vēl. Otrs Ballarda veikums - "Falling in Love (is so hard on the knees)" - nav tik pārliecinošs, bet uz kopējā fona tāpat spēj labi izcelties. Tikām gribas teikt, ka Aerosmith mēģinājums iesaistīt indiešu mūzikas elementus dziesmā "Taste of India" ir ne īpaši veiksmīgāks par to, kas bija iekļauts filmā "Music and Lyrics" - tas ir vienkāršs un mazliet monotons Aerosmith rokgabals. Nekas cits vienkārši nav palicis atmiņā. Diez vai tas ir kompliments. Nē, es domāju, ka nav gan.
2007-04-24
6.5
comments powered by Disqus