Bet savā solo karjerā Onkulis Toms praktizē to, kas ikvienam vācietim vislabāk iet pie sirds - spēlē šlāgerus. Protams, ka viņš nevar šlāgerus nespēlēt ar metāla elementiem, bet šlāgeris vienmēr ir un paliek šlāgeris, kaut vai tu to uz arfas spēlē (gribētos gan dzirdēt šādu ierakstu!). Audiāli (līdzīgi vārdam vizuāli) šis ieraksts nevar neatgādināt "Die Roten Rosen" ziemassvētku mūzikas albūmu - tā pati maniere šlāgeriskas melodijas spēlēt ar ģitārzāģa uzbrukumiem, tas pats nodzertais vokāls, tā pati party atmosfēra. Jāatzīst, ka laikam manī tomēr ir kaut kāds šlāgerisma elements atrodams (cik ļoti lai arī es negribētu to noliegt), bet virkne šī ieraksta dziesmu man patīk tīri labi - varbūt ne gluži ideāli, bet arī ne dramatiski slikti. Vairums dziesmu, protams, grozās ap pašu tipiskāko šlāgeru tematiku - alu (ne tādu, kādas patīk Lienčai). Vēl viena līdzīga blice šai grupai ir pašmāju "Linga", tāda asociācija man vismaz nupat radās. Protams, saukt šo ierakstu par metālu, būtu vienkārši metāla zaimošana, pats spēcīgākais, ko par to varētu teikt - šlāgeris ar nelielu metāla piesitienu (lai arī ne vienmēr tas piesietiens vispār ir jūtams). Pa brīžiem tas kļūst par šausmīgu šlāgeri - piemēram, iedomāties kaut ko debīlāku par "Ich trink auf dein Wohl, Marie" ir praktiski neiespējami. "Alles hat eine Ende, nur die Wurst hat zwei" varbūt ir labs nosaukums, bet nekā cita laba tajā nav. "Wer hat das Bier erfunden" ir nebaudāma un neklausāma. Vispār jāsaka - nē, laikam tomēr mana mīlestība pret šlāgeri nav pārāk izteikta. Šis ieraksts nav foršs.