The Black Prince
Melno princi es patiesībā biju jau lasījis, taču bija tas salīdzinoši sen - vai nu 12. klasē vai 1.kursā, precīzi vairs nepateikšu. Ko gan es pateikšu, ka tas bez šaubām ir viens no ievērojamākajiem angļu rakstnieces Airisas Mērdokas romāniem, kas ne bez pamata atradis mitekli manā grāmatu plauktā.
Tās galvenais varonis ir pseidorakstnieks Bredlijs Pīrsons, kurš mēģina aprakstīt notikumus, kas viņu piemeklējuši pirms dažiem gadiem. Vērā ņemams fakts ir tāds, ka mēs kā lasītāji absolūti nezinām, cik lielā mērā mēs Bredlijam Pīrsonam varam uzticēties, tā kā viņam ir diezgan izteikta nosliece pavērst pasauli sev tīkamākā gaismā. Īsi sakot sižets ir sekojošs: 58 gadus vecais Bredlijs iemīlas sava drauga - profesionāla rakstnieka Alfrēda meitā Džuliānā, kurai ir tikai 20. Paralēli sižetā iesaistās viņa bijusī sieva Kristiāna, Alfrēda sieva Reičela, Kristiānas brālis Frānsiss un pats Alfrēds. Kādas īsti ir katra personāža attiecības ar katru, mēs īsti saprast nevaram. Bredlija uztverē Alfrēda un Reičelas laulībā nekas nav kārtībā, Reičela ir ieķērusies Bredlijā, Alfrēds apzinās, ka viņš ir tikai otrās šķiras rakstnieks, Frānsiss ir neveiksminieks homoseksuālis, kuram patīk raudāt, Bredlija māsa Priscilla ir nelaimīga histēriķe, Kristiāna ir atgriezusies Londonā tikai tāpēc, lai varētu būt atkal kopā ar Bredliju, kamēr Džuliāna viņu no sirds mīl. Kā ir bijis patiesībā, to vēsture klusē. Grāmatas beigās tiek piedāvāti visu galveno personāžu pēcvārdi, kur ikviens apgalvo, ka Bredlijs visu ir izdomājis un ka patiesībā viņš to darījis tikai tāpēc, ka bijis konkrētajā pēcvārda autorā bez prāta iemīlējies. Līdz ar to tev kā lasītājam nav skaidrs, vai Bredlijs nogalināja vai nenogalināja Alfrēdu, vai viņam un Džuliānai bija mīlestība vai viņš vienkārši bija jaunas meitenes apsēsts vecs izvirtulis, vai viņam bija vai nebija Edipa komplekss un kāda tajā visā ir Hamleta loma.
Apmērām tā varētu īsumā raksturot manas sajūtas pēc šīs grāmatas lasīšanas.
Gribētos arī teikt, ka Mērdoka droši vien ir mana iecienītākā rakstniece - sieviete, jo te nu man ir jāatzīst, ka es droši vien esmu baisais seksists, bet patiešām lielākoties es lasu vīriešu rakstītas grāmatas un Mērdoka šajā ziņā ir spilgts izņēmums.
Noteikti vērts izlasīt šo grāmatu, it īpaši oriģinālā (man nācās iztikt ar krievisku tulkojumu).
Tās galvenais varonis ir pseidorakstnieks Bredlijs Pīrsons, kurš mēģina aprakstīt notikumus, kas viņu piemeklējuši pirms dažiem gadiem. Vērā ņemams fakts ir tāds, ka mēs kā lasītāji absolūti nezinām, cik lielā mērā mēs Bredlijam Pīrsonam varam uzticēties, tā kā viņam ir diezgan izteikta nosliece pavērst pasauli sev tīkamākā gaismā. Īsi sakot sižets ir sekojošs: 58 gadus vecais Bredlijs iemīlas sava drauga - profesionāla rakstnieka Alfrēda meitā Džuliānā, kurai ir tikai 20. Paralēli sižetā iesaistās viņa bijusī sieva Kristiāna, Alfrēda sieva Reičela, Kristiānas brālis Frānsiss un pats Alfrēds. Kādas īsti ir katra personāža attiecības ar katru, mēs īsti saprast nevaram. Bredlija uztverē Alfrēda un Reičelas laulībā nekas nav kārtībā, Reičela ir ieķērusies Bredlijā, Alfrēds apzinās, ka viņš ir tikai otrās šķiras rakstnieks, Frānsiss ir neveiksminieks homoseksuālis, kuram patīk raudāt, Bredlija māsa Priscilla ir nelaimīga histēriķe, Kristiāna ir atgriezusies Londonā tikai tāpēc, lai varētu būt atkal kopā ar Bredliju, kamēr Džuliāna viņu no sirds mīl. Kā ir bijis patiesībā, to vēsture klusē. Grāmatas beigās tiek piedāvāti visu galveno personāžu pēcvārdi, kur ikviens apgalvo, ka Bredlijs visu ir izdomājis un ka patiesībā viņš to darījis tikai tāpēc, ka bijis konkrētajā pēcvārda autorā bez prāta iemīlējies. Līdz ar to tev kā lasītājam nav skaidrs, vai Bredlijs nogalināja vai nenogalināja Alfrēdu, vai viņam un Džuliānai bija mīlestība vai viņš vienkārši bija jaunas meitenes apsēsts vecs izvirtulis, vai viņam bija vai nebija Edipa komplekss un kāda tajā visā ir Hamleta loma.
Apmērām tā varētu īsumā raksturot manas sajūtas pēc šīs grāmatas lasīšanas.
Gribētos arī teikt, ka Mērdoka droši vien ir mana iecienītākā rakstniece - sieviete, jo te nu man ir jāatzīst, ka es droši vien esmu baisais seksists, bet patiešām lielākoties es lasu vīriešu rakstītas grāmatas un Mērdoka šajā ziņā ir spilgts izņēmums.
Noteikti vērts izlasīt šo grāmatu, it īpaši oriģinālā (man nācās iztikt ar krievisku tulkojumu).
2007-05-07
comments powered by Disqus