Kā lai arī nebūtu, šī filma ir tipiska žanra komēdija/drāma pārstāve. Massimo Troisi spēlē Mario Ruopolo, vienkāršu itāļu zvejnieku, kurš tiek pie pagaidus darba kā velopastnieks, kam jāpiegādā vēstules dzejniekam Pablo Nerudam, kam Itālija sniegusi politisko patvērumu, jo savā dzimtajā Čīlē viņš savu komunistisko uzskatu atgriezties nevar. Jā, Pablo Neruda bija reāls dzejnieks, kas kaut kad septiņdesmitajos gados pat tika pie Nobela prēmijas, bet šeit darbība norit kaut kad piecdesmitajos gados un vņš ir pietiekami pretrunīgi vērtēta personība. Mario Ruopolo vispirms īpaši par Nerudu neliekas ne zinis, bet tad viņš iedomājas, ka dabūnot Nerudas autogrāfu un izliekoties par viņa draugu (Nerudas neklātienē) viņam būtu iespēja kļūt populārākam sieviešu vidū, jo Neruda skaitījās baigais mīlas dzejnieks. Taču sanāk, ka viņš ar Nerudu patiešām sadraudzējas, kļūstot dzejniekam simpātisks savā vienkāršībā un naivumā, turklāt Neruda pat palīdz Ruopolo iemīlēt dzeju un arī iekarot savu mīļoto sievieti - skaisto Beatriči.
Spoileris!
Beidzas viss gan diezgan bēdīgi - Neruda tiek ielaists atpakaļ Čīlē un vairākus gadus par Ruopolo neliekas ne zinis, kad viņš atgriežas Itālijā, viņš uzzina, ka Ruopolo ticis nogalināts kaut kādas komunistu manifestācijas laikā, kad bija grasījies lasīt priekšā savu pašrakstītu dzejoli.
---
Spoilera beigas.
Es īsti nevaru pamatot, kas šajā filmā ir tas labākais - vai nu tas ir vienkārši izcilais Nuarē, vai tas ir kolosālais tās personāžu cilvēciskums, liriskais nobeigums (kas savā ziņā ir līdzīgs citai slavenai Nuarē filmai - Troisi varonis Nuarē varonim atstāj līdzīgu pēcnāves dāvanu, kā tajā otrajā filmā), varbūt - atmosfēra. Jebkurā gadījumā filma ir ļoti skaista un sirsnīga un - tipisks Eiropas produkts.