Kazhes pierakstu burtnīca

Oļega Ščipcova vārds mūsdienu latvietim droši vien neko daudz neizteiks - mazliet iegūglējot var noskaidrot, ka viņš bija (ir?) ilggadīgs pasniedzējs TSI (pirms tam - kamēr tā vēl eksistēja - Rīgas aviācijas universitātē), bija Augstākās padomes deputāts, nebalsoja par 4. maija deklarāciju. Pēc tam kādu laiku, šķiet, bija arī Rīgas domes deputāts Dolgopolova partijas sastāvā. Šī grāmata primāri gan ir par tikai vienu, relatīvi īsu, posmu - viņa gaitām Augstākajā padomē (ar ievadu par tēmu, kā viņš tur nonāca un nobeigumu, kā notika 5. Saeimas vēlēšanas).

"Odu laiks" manās rokās nonāca, veicot pārkārtojumus vecāku grāmatplauktos, vērtējot, kuras grāmatas ir pelnījušas nonākt kā makulatūra "Ulubelē", bet kuras - saglabāt vietu zem saules. Par šo grāmatu patiesībā mans viedoklis sākotnēji bija ļoti skeptisks. Izdota 1994. gadā, mīkstajos vākos, ar visai dīvainu vāka noformējumu. Trīs autori, kuru vārdi man neko neizsaka. Sevišķi neko neaprakstošs nosaukums, un vēl Pirmā daļa no nez cik.

Ja tu man jautātu, ar ko man visvairāk palika atmiņā "Eksotika", tad atbilde būtu mazliet negaidīta - ar Leonarda Koena dziesmu "Everybody Knows", kas filmā skan vairākas reizes striptīza laikā, Kristīnei dejojot. Pati filma gan ir pietiekami ievērojama, lai būtu iekļauta "500 filmu" grāmatā, bet lielāko nospiedumu uz mani noteikti atstāja dziesma (kura gan, protams, cieš no sintīpopa aranžējuma). Tas droši vien šo to pasaka arī par manām emocijām filmas sakarā, vai par šo emociju trūkumu.

Pirms mazliet vairāk kā 20 gadiem "H-Blockx" bija viena no manām iecienītākajām grupām pasaulē - galvenokārt tās, protams, bija sekas tās videoklipu cītīgajai dreijāšanai neilgi dzīvojušajā Rušenieka "RBS TV" kanālā. Šķiet, ka manas simpātijas pret "blokiem" pamatīgi pārdzīvoja televīziju, ne velti vairākus gadus vēlāk no Vācijas pārvedu "Time to Move" kompaktdisku. Tad vēl dažus gadus vēlāk H-Blockx dzīvajā redzēju uzstājamies Skonto stadionā (šķiet, tā bija pirmā reize, kad vispār biju šai stadionā). Un pēc tam - daudzus gadus H-Blockx ne mazākajā mērā manu prātu nenodarbināja, līdz auto braucienā uz Kāpu sākām pārrunāt deviņdesmito gadu mūziku un līdzās Sin with Sebastian atmiņā uzausa arī H-Blockx. Un tad dažas dienas vēlāk, meklējot kādu pazudušu lietu, uzgāju arī "Time to Move" kompaktdisku, kā rezultātā pēdējās dienās atkal esmu klausījies "Risin' High" un citus deviņdesmito gadu vidus vācu reproka grāvējus. Vietā būtu jautājums - kādas tad ir emocijas, izdzirdot šīs dziesmas šeit un tagad?

Var teikt, ka ar šo ierakstu "Ween" pārdevās un kļuva popsīgi. Ok, tas varbūt ir mazliet pārspīlējums, bet "Chocolate and Cheese" manā skatījumā ir pirmais šīs grupas albums, kuru var normāli klausīties "ikdienas" cilvēks - ja sevišķi nepievērš uzmanību dziesmu saturam, muzikāli tas varētu šķist pieņemams arī cilvēkiem, kuri nebija sajūsmā par "You Fucked Up" vai līdzīgām kompozīcijām.

Pirms nu jau ļoti daudziem gadiem N.R. reklamēja šo filmu. Īsti gan neatceros, vai viņš to arī skatījās vai tikai reklamēja, bet tas lietas būtību nemaina. Grāmatu gan lasīt sanāca visai ilgi - ne tāpēc, ka tā būtu garlaicīga (nebūt nē!), bet tālab, ka visu laiku atradās desmit citas nodarbes.

Pirms kāda laika izlasīju Mišela Velbeka romānu "Varbūt ir sala", taču blogā aprakstu tam neatrodu. Kāpēc tā? Vajadzētu bišķi rūpīgāk sekot tam, lai visi ieraksti parādītos, citādi no sistēmas nav sevišķas jēgas.

Lai nu ko grupai "Manic Street Preachers" nevar pārmest, tad tas būtu ambīciju trūkums. Vai citādi grupa ņemtu un nosauktu savu studijas ierakstu par Bībeli? Turklāt šādam nosaukumam ir arī ilgtermiņa jēga - ja tu koncertā vari teikt, ka tūlīt spēlēsi dziesmu no "The Holy Bible", tas taču izklausās daudz nopietnāk, nekā ja šī dziesma ir no albuma ar nosaukumu "III"?

Šo filmu patiesībā nemaz nebijām domājuši vakar skatīties, taču nestrādājošs internets (patiesībā vajadzēja pārstartēt maršrutētāju, bet man nez kāpēc šķita, ka vaina ir Lattelecom - jau jau Tele2 var nestrādāt, vai šie būtu labāki?) lika izvēlēties kādu filmu, kurai nebūtu nepieciešams iegūt subtitrus, un šī gadījās pa rokai.

Savā ceļā pie skatītājiem Jurijas Karas veiktā "Meistara un Margaritas" ekranizācija piedzīvoja ne mazāk sarežģījumu kā pats Bulgakova romāns - ne velti 1994.gadā uzņemtā kinolente uz ekrāniem iznāca tikai 17 gadus pēc filmēšanas pabeigšanas, kad jau bija miruši vairaki tajā iesaistitie cilvēki un kad faktiski Krievijā bija sen izveidojušies tādi apstākļi, ka šāda stila filmu vairs uzņemt nevarētu.

"It`s a holiday in Cambodia

Ar šī albuma slavenāko dziesmu pirms piecpadsmit gadiem sākās mana pazīšanās ar grupu "Sparks". Tolaik man nebija ne mazākās sajēgas, ka brāļi Maeli ir ievērojami ar kaut ko citu, izņemot tehno ēras hitu "When Do I Get to Sing My Way", bet šī dziesma mani uzreiz "paķēra". Un īpaši mana attieksme pret to nav izmainījusies arī tagad - varbūt es esmu daudz skeptiskāks attiecībā uz tās instrumentālo pusi, bet Rasela Maela vokālā partija joprojām man ir tikpat aktuāla kā tad, kad gāju pamatskolā.

"Great Railway Journeys" ir vesels BBC raidījumu cikls, kurā līdz šim bijušas 27 epizodes, taču DVD formātā līdz šim izdotas tikai divas no tām - abas ar Maikla Peilina piedalīšanos, tās tad arī noskatījos.

Tā vien šķiet, ka Romešam Gunesekeram ir kaut kāds lobijs manā bibliotēkā - vai pat ka viņam ir lobijs manās smadzenēs, ja es no bibliotēkas paņēmu jau otro viņa grāmatu. Šis Šrilankas izcelsmes angļu rakstnieks savā romānā "Rifs" stāsta par kādu jaunu puisi, kas iekārtojas strādāt kāda bagātnieka mājās, kā viņš tur pamazām iedraudzējas ar savu saimnieku, naidojas ar tiešo priekšnieku un kā viņu valsts piedzīvo nopietnas politiskas pārmaiņas, Hmm, tā vien šķiet, ka jau dažas dienas pēc šīs grāmatas izlasīšanas es vairs tā īsti neatceros, kas tieši tajā notika, kas laikam gan nav nekāds labais rādītājs grāmatas kvalitātei. Vajadzētu man turpmāk censties izvairīties no šī autora darbu lasīšanas. Taču iespējams, ka te pie vainas ir tas apstāklis, ka man Gunesekera šķiet tik ļoti neizteiksmīgs autors, ka gandrīz uzreiz aizmirsu, ka kaut ko no viņa vispār esmu lasījis, kā rezultātā man ir nopietns risks vēl kādu reizi uzrauties uz kādu viņa darbu.

"Parklife" bija pirmais Blur albums, kurš Lielbritānijas ilgspēlējošo ierakstu sarakstā aizsniedza pašu virsotni. Visi sekojošie ieraksti spēja šo sasniegumu atkārtot, bet Amerikā par nopietna kalibra zvaigznēm šiem angļu puišiem tā arī neizdevās kļūt. Iespējams, tādēļ, ka viņi neizdevās savas dziesmas iedabūt kādā "Twilight" kalibra filmā.

Andrē Tešinē režisētā filma "Savvaļas dzinumi" (vai varbūt asni? nezinu, kā to pareizi sauc latviskajā tulkojumā) ir kārtējā skatāmā filma sarakstā "Francijas filmas, kas izvirzītas Oskaram kā labākā filma svešvalodā". Vajadzētu droši vien izveidot atsevišķu rakstu blogā ar tabulu, kur atzīmēt jau noskatītās un vēl skatāmās filmas, bet tā kā pagaidām to neesmu izdarījis, tad... to pagaidām neesmu izdarījis, un tur nekā, ko vairāk piebilst, vienkārši nav.

Filma "Backbeat" izvēlas diezgan negaidītu skatpunktu, no kura raudzīties uz visu laiku un tautu populārākās popgrupas karjeru (ja nu kas - ar šo terminu es saprotu bītlus, nevis, piemēram, "Take That"). Kā tev šķiet, kas ir galvenais varonis šajā filmā? Džons? Pols? Džordžs Varbūt Ringo? Tad varbūt Džordžs Mārtins? Vai Braiens Epšteins?

Šaubu nav - Gundega Repše ir viena no nozīmīgākajām Latvijas rakstniecēm 80.to-nullto gadu periodā. Un tāpat šaubu nav - "Šolaiku bestiārijs" (vismaz - manā uztverē) ne tuvu nav viena, no viņas veiksmīgākajām grāmatām. Šīs grāmatas galvenais, trūkums, manuprāt, ir tajā, ka tā 2009.gadā šķiet absolūti morāli novecojusi. Tēmas, kuras deviņdesmito gadu sākumā varbūt vēl bija aktuālas, tagad šķiet teju vai nereālas un Repšes atkal un atkal pievēršanās Atmodai un latvju tautas liktenim galīgi vairs nešķiet aizraujoša. "Šolaiku bestiārijs" ir stāstu krājums, kurā, manuprāt, ir divi centrālie garstāsti - par vienkāršu bibliotekāri, kas kļūst par bagātas žurnālistes (reta parādība, ne?) mantinieci, un zinātniskas fantastikas pasaulei piederīgs stāsts par nākotnes tirānu, kas aizliedzis visa veida mākslas un radošos cilvēkus nosūtījis dzīvot uz neapdzīvotu salu. Pirmais no minētajiem stāstiem, manuprāt, ir īpaši neveiksmīgs - teju "Lata romāna" svara kategorijai atbilstošs "rags to ritches" stāsts, kurš ar pārmainītiem personāžu vārdiem neslikti iederētos arī "Privātās dzīves" lappusēs. Tikām "Sala" (kuras ideja, ja kas, ir kaut kur iepriekš sastapta) ir visai viduvēji realizēta, atkal ar diezgan nevajadzīgu latviešu un latvietības iesaistīšanu, pati tēma varbūt nav tik ļoti garām, bet tas nav nedz "Mušu ķēniņš", nedz kaut vai "Oriksa un Kreigs".

Šis ir kārtējais no "anonīmajiem" Akvarium ierakstiem, šoreiz izdots zem "Annas Kareņinas kvarteta" vārda. Albuma bukletā stāstīts par šo ļoti īpatnējo aiz Urāliem radušos ansambli, kura dalībnieki sēdējuši cietumā, kurā grupai pievienojies motorzāģa spēles virtuozs - slepkava maniaks, bet tikai deviņdesmito gadu sākumā tā radījusi savu pirmo ierakstu - šo.

Lai arī man nav iebildumu arī pret astoņdesmito gadu "Akvarium" ierakstiem, šīs grupas deviņdesmito albumi tomēr ir vairāk manā gaumē, jo šajā laikā Grebenščikovs mazāk aizrāvās ar tehnoloģijām, bet vairāk dziedāja vienkārši no sirds. Un "Peski Peterburga" - albums, kuru iepriekš nekad nebiju klausījies - izrādījās man ļoti tīkams ieraksts.

Lai arī vispār pēdējā laikā cenšos retāk skatīties amerikāņu filmas, šai brāļu Koenu lentei uztaisīju izņēmumu. Tie tomēr ir brāļi Koeni, kuru dēļ varu arī pieļaut kādu izņēmumu. Tiesa, "The Hudsucker Proxy" netiek uzskatīta par vienu no viņu labākajām filmām, un laikam patiešām tā tāda arī nav.

Par grupas „The Proclaimers” eksistenci uzzināju pirms gandrīz desmit gadiem vienā no tradicionālākajiem VH1 raidījumiem – „One hit wonders”. Šo divu ļoti dorkiskā paskata ar šausmīgu skotu akcentu dziedošo puišu dziesma „I will be 500 miles” savā nedaudz perversajā veidā bija perfekta, un man radās interese kaut ko vairāk uzzināt par šo grupu. Tā es tiku pie šīs grupas trešā studijas albuma – „Hit the Highway”. Droši vien labāk būtu bijis, ja es jaunas zināšanas par šo grupu ieguvis nebūtu.

"Skābes nams" ir Irvina Velša pirmais stāstu krājums, kas tika izdots pēc viņa neapšaubāmi slavenākā darba - kulta romāna "Trainspotting". Tajā sev visai raksturīgā stilā Velšs pievēršas trim centrālajām savas daiļrades tēmām:

Jāatzīst, ka grāmatu angļu valodā izvēle Rīgas centrālajā bibliotēkā (Brīvības ielā pie "Rīgas modēm") ir visai bēdīga. Faktiski 90% tās veido trešās līdz piektās šķiras krimiķi un lubu romāni, līdz ar to man nākas pamatīgi piepūlēties, lai šajā klāstā atrastu kaut ko lasīšanas vērtu. Hovarda Normana "Putnu mākslinieks" šķita pietiekami laba izvēle - grāmata ar pieklājīgu nosaukumu (kas neliek gaidīt kaut ko pārmērīgi banālu vai pārsātinātu ar slepkavībām), puslīdz ciešamu vāka noformējumu un turklāt vēl minēts, ka to par vienu no gada labākajām grāmatām atzinis žurnāls "Time". Es, protams, neesmu sevišķs vāka uzrakstu cienītājs, bet šis komplekts lika pieņemt, ka "Putnu mākslinieks" varētu būt pilnīgi pieņemama grāmata.

Resurss "movielens.org" apgalvoja, ka šī man būs viena no visu laiku mīļākajām filmām, ka tās dēļ es vai jukšu prātā, apbrīnojot Hela Hārtlija izveidoto nedaudz vājprātīgo radošo pasauli. Un savā ziņā es saprotu, kāpēc man šī filma teorētiski varētu tik ļoti patikt - šī filma ir īpatnēja, nepavisam ne tāda kā vairums kino darbu, ko tev nākas noskatīties. Tās personāži ir kaut kādi nedaudz atsvešināti paši no sevis, pretrunas ir katrā iespējamā situācijā un te nekas nav tā "kā dzīvē". Ņemsim par piemēru Izabelas Hipēras atveidoto Izabellu: viņa 15 gadus bija mūķene, tad viņa secināja, ka klosterī dzīvei nav jēgas un sāka strādāt par telefona seksa darbinieci un rakstīt pornogrāfiskus stāstus. Viņa ir vienlaikus nimfomāne un nevainīga (jo ir pārāk izvēlīga vīriešos). Un ko tu teiksi par Tomasu - viņš ir pamodies zaudējis atmiņu pēc tam, kad viņu izsvieda laukā pa logu, viņš bija otras šīs filmas sievietes - Sofijas vīrs un vienlaikus varmāka, kas viņu pieradināja pie narkotikām un lika filmēties porno filmās, kas viss beidzās ar to, ka šī Sofija viņu izlidināja laukā pa logu cerībā, ka viņš atstieps kātus. Bet tā, protams, nenotika. Vispār varoņiem šajā filmā ir diezgan liela nosliece uz izdzīvošanu - arī otrs filmas vīrietis, par kuru es īsti nesapratu, kas viņš tāds bija tika spīdzināts un beigās atzīts par mirušu, taču vēlāk atdzīvojās. Un filmas beigās šis pats vīrietis šāva pa bandītu, kurš nokrita tikai pēc kāda desmitā tiešā trāpījuma.

"Parastie aizdomās turamie" ir viena no tām filmām, par kuru mēdz teikt, ka tajā iekšā ir "fiška". Zini, kā tas ir ar jauno Tarantino filmu (atsaucoties uz IT Crowd)? Labi, nav svarīgi.

Pāris dziesmas no šī Nirvanas akustiskā koncerta, kas tika ierakstīts MTV vajadzībām, arī veidoja manu pirmo iepazīšanos ar šo grupu. Līdz ar to kādu laiku es uzskatīju, ka pazīstamākās šīs grupas dziesmas ir "About a girl" un "Man who sold the world", kuru video versijas pastāvīgi dreijāja RBS telekanāls. Tikai ar laiku uzzināju, ka "Man who sold the world" vispār nav Nirvanas dziesma. Jā, un "Smells like teen spirit" es vispirms izdirdēju "Smells Like Nirvana" versijā. Oriģināli, vai ne?

Bija laiks, kad "The Division Bell" man bija teju vai mīļākais PF ieraksts. Tāpat bija laiks, kad es nemācēju sasiet kurpju šņores un kad es dievināju "Take That". Līdz ar to nevajag par šo ierakstu spriest tālab, ka kaut kad devītajā-desmitajā klasē es par to biju starā un pusgadu neatdevu māsasvīram no viņa aizlienēto disku.

Ar "Lubeni" patiesībā man bija zināmas bažas, ka tā būs viena no tām daudzajām filmām, kas viņajos laikos man šķita tik trāpīga, tik veiksmīga, tik apsrātīga, bet tagad tā varētu šķist nepārliecinoša, uz tīņu auditoriju tendēta un trula. Taču - un šeit man jāatzīst, ka Kventins Tarantino tomēr šķiet ir ģēnijs, cik ļoti lai man arī to reizēm negribētos apstrādāt - tā ar laiku izrādījās kļuvusi tieši labāka nekā iepriekš. Kad to skatījos iepriekšējo (proti - pirmo un pēdējo reizi), es sliktāk zināju angļu valodu, sliktāk uztvēru daļu no jokiem, kuri šoreiz man garām nepagāja, un vispār - biju stulbāks. Un tagad man nākas atzīt - šī ir izcila filma (bet es joprojām apgalvoju, ka arī "In Bruges" tāda ir, tā ka tu man joprojām vari piekasīties un saukt mani par stulbu). Šīs filmas galvenais pluss ir tajā, ka tajā ir tik daudz labā, ka to pat uzskaitīt ir grūti - lieliski personāži, kolosāli asprātīgi dialogi, kur katrā frāze ir potenciāls citāts, vizuālas spēles un visubeidzot - satriecoša mūzika. Manuprāt, Tarantino tā arī nespēja šādu līmeni jebkad atkārtot. Arī Travolta pēdējos piecpadsmit gados nekad nav bijis tik vitāls, droši vien arī Vilisam tā ir viena no karjeras lielākajām lomām. Ja nebūtu piektdienas pēcpusdiena un es nebūtu sliņķis, šis apraksts tagad turpinātos, bet tā - netuprināsies.

Roberto Benini mani par sevi kā par vienu no labākajiem Eiropas traģikomiķiem pārliecināja ar tādām filmām kā "Dzīve ir skaista" un "Tīģeris un sniegs". Ar tādu filmā kā "Briesmonis" viņš mani gandrīz pārliecināja par to, ka viņa humors ir vienveidīgs un apnicīgs un ka savā ziņā Roberto Benini ir tāda Eiropas variācija par tēmu Vudijs Alens. Ok, te es ņemu varbūt nedaudz par stipru (turklāt ir arī Alena filmas, kas man patīk), bet tiesa kas tiesa - šī filma nav sevišķi izcila.

Atbilstoši Rolling Stone, AMG un Robertam Kristgau "Dookie" ir tik labs ieraksts, cik vien labs pankroks deviņdesmito gadu vidū vispār spēja būt. Ja tā patiešām ir, tad jāatzīst, ka pankmūzika šajā laikā atradās stipri vien dziļā bedrē. Nē, es nesaku neko sliktu par Green Day, kā nekā viņi savulaik man pat bija gandrīz vai elki, bet sevišķi labi viņi nekad nav bijuši un galvenais - viņi nekad nav bijuši kaut nedaudz daudzveidīgi un viņu visas dziesmas visos laikos ir izklausījušās šausmīgi līdzīgas viena otrai. Bilijs Džo (šīs grupas līderis) vienmēr ir bijis tāds nedaudz gaudulīgs panks (vārds "whine" viņu dziesmu tekstos parādās stipri bieži) un patiesībā es domāju, ka viņi diez vai būtu kļuvuši par tādu leģendāru grupu, ja ne vien "Basket Case". Protams, viņu pazīstamākā dziesma vispār nav pankmūzikai piederīga un drīzāk ir klasificējama kā tīrs poproks, taču labs poproks un vismaz pirmās trīsdesmit šīs dziesmas sekundes neizklausās pēc visa cita, ko šī grupa radījusi, un tās piedziedājums ir tiešām labs. Patiesībā tīri labs ir arī otrs šī ieraksta hits - "When I come around" (kas gan ir daudz tipiskāka šīs grupas dziesma). Vēl var izcelt "Welcome to Paradise", kura gan ir izvilkta no kāda no vecākajiem šīs grupas ierakstiem un ierakstīta par jaunu.

Biju nez kādēļ pārliecināts, ka iepriekšējo reizi šo filmu skatījos jau šī saita rakstīšanas laikā, bet šķiet, ka kļūdījos - ieraksta par šo filmu manā datubāzē nav, tāpēc tās atkārtotā skatīšanās vismaz tīri teorētiski bija pieļaujama. Ja tā labi padomā, droši vien, ka to skatījāmies pie N.R. tajos laikos, kad mums bija Breda Pita mānija (vai arī vienatnē - bet ap to pašu laiku), proti, kad noskatījāmies lielāko daļu filmu ar viņa piedalīšanos, tas varētu būt bijis 2001.-2002.gadā.

Redz, kā paiet pasaules godība - vēl 1991.gadā Alans Pārkers Īrijā režisēja absolūti nekomerciālo un satriecoši smieklīgo "The Commitments", kura gan mākslieciski, gan komerciāli kļuva par grāvēju, bet tikai trīs gadus vēlāk, kad viņa rīcībā bija viss - pietiekams finansējums (ap 15 miljoniem dolāru), vairāki izcili aktieri (ar Entoniju Hopkinsu priekšgalā) un pietiekoši pretrunīgi vērtējama tēma, viss, ko viņš spēja radīt, bija šī filma.

Savā divdesmit pirmajā studijas albūmā šok-roka karalis Alice Cooper ir atteicies no vairāku iepriekšējo albūmu rotaļāšanās ar pūdeļroku un peņuroku, tā vietā pievēršoties savām iecienītajām sociālās netaisnības tēmām un apdziedot visu to, kas mūsdienu pasaulē viņam īsti simpātisks nešķiet (tam pašam viņš veltīja vēl vismaz divus sekojošos albūmus). Un jāatzīst, ka Kūpera sociālā kritika ir bez šaubām gudrāka, nekā tā ir, piemēram, Rodžeram Teiloram. Ko lai tu neteiktu par Elisu Kūperu, viņa skatuves tēlu, spēlēto mūziku un tā tālāk, bet viens viņš nav - un tas ir muļķis.

Bija laiks, kad man šķita, ka "Happiness?" varētu būt Teilora labākais solo albūms, jo tajā viņš tik daudz dzied par svarīgām politiskām un sociālām tēmām. Tagad man šķiet, ka šī paša iemesla dēļ tas nekādi nevarētu būt viņa labākais albūms. Es, protams, saprotu, ka pasaulē ir daudz problēmu un ka tāds mūziķis kā Rodžers Teilors nevar neizteikt savu viedokli, taču diemžēl viņa izpratne par problēmām un tas, kā viņš to pasniedz, varbūt spēj kaut kādā veidā piesaistīt tīņa uzmanību, bet citādi tas viss ir pārāk vienkāršots, pārāk banalizēts un pārāk klišejiskots.

Milčo Mančevski filma "Pirms lietus" var lepoties ar kaut ko tādu, kas nevienai Latvijas kino filmai nav pagaidām izdevies - tā tika nominēta Oskaram. Gluži līdz uzvarai mazliet nepietika - pirmo vietu 1995.gadā paņēma Ņikitas Mihalkova "Utomļonnije solncem", bet šis sasniegums tomēr ir kaut kā vērts. Jā, Venēcijas Zelta lauva tai arī tika. Ne jau kuras katras valsts filmas vispār ir tikušas pie Oskara nominācijai. Vismaz šajā gadījumā es varu būt drošs, ka esmu izvēlējies pietiekami respektablu maķedoniešu filmu, lai gūtu savu nelielo ieskatu šīs valsts kino mākslā.

Kaut ko tādu es patiešām nebiju gaidījis - es nez kāpēc biju domājis, ka Newboys ir viena kārtīga amerikāņu pankroka grupa (no tām 90to gadu pankroka grupām, kas mani pamatīgi kaitina), kuras mūzika ir 1:1 vienāda ar jebkuru "Offspring" albūmu un kurā saskatīt oriģinālu ideju nav iespējams pat ar elektronmikroskopu (it īpaši, ja tāds nemaz dabā neeksistē).

Nevar vienmēr gaidīt, ka uz dullo bibliotēkā paņemta grāmata izrādīsies meistardarbs. Es personīgi gribētu "atklāt" kādu jaunu vārdu literatūrā, kam sekot. Vienmēr ir interesanti iepazīt kādu autoru pietiekami labi, lai varētu par viņa darbiem spriest kaut kādā kontekstā vai kopsakarā. No otras puses, ne mazāk vērtīgi ir atklāt pavisam jaunus apvāršņus. Šis romāns, piemēram, ir pirmais Dienvidāfrikas rakstnieka darbs, kam pievēršos savā faktoīdā, un tas ir pieminēšanas vērts moments.

Es nemaz nezināju, ka vienīgais NOFX albūms, kas ir manā krājumā, tiek uzskatīts arī par labāko šīs grupas albūmu. Wow - tā man reti gadās, lielākoties man mēdz būt šādām grupām vismazāk pazīstamie un vissliktāk novērtētie albūmi.

Džimijs Neils nudien nebeidz mani pārsteigt! Protams, strikti ņemot, būtu jāsaka: Džimijam Neilam ir izdevies mani pārsteigt, jo iepriekš viņš mani pārsteidzis nebija, bet šādā formulējumā, manuprāt, skan iespaidīgāk.

Patiesībā lidz nesenam laikam man šķita, ka tas, kas ir manā krājuma, nemaz nav īsts "Massive Attack" albūms, bet gan kaut kāds aizdomīgs singla disks. Patiesībā izrādījās, ka tas ir albūms "Protection" + singls "Karmacoma" no šī albūma ar neskaitāmām tā versijām.

"Sirēnas" ir viena no agrīnajām angļu smukulīša Hjū Grānta filmām. Dīvaini gan ir tas, ka šis smukulītis pat šajā filmā ir jau 34-gadīgs un ka pirms 30 gadu vecuma sasniegšanas viņš vispār nebija nekāds populārs smukulītis.

Kā jau tas bieži atgadās ar eiropiešu filmām, "Il postino" ir grūti klasificēt kā kādai konkrētai valstij piederīgu. Tās režisors ir Indijā dzimušais anglis Maikls Redfords, kurš pirms pāris gadiem sacēla zināmu furoru ar Šekspīra "Venēcijas tirgotāja" ekranizāciju (un kurš iepriekš bija zināms kā Orvela "1984" ekranizācijas režisors). IMDb kā tās pamatvalsti definē Franciju, no kuras ir galvenās lomas atveidotājs (pareizāk - vienas no galvenajām lomām) Filips Nuarē. Taču Nuarē balsi filmā nemaz dzirdēt nevar, viņu ir ierunājis itāļu aktieris, kaut gan Nuarē atveidotais Pablo Neruda pamatā bija spāņvalodīgs.

"Annihilator" no vidusskolas gadiem man palikuši atmiņā ar savu nosaukumu un albūma tituldziesmu, kura visvairāk izklausas pēc kādas Motorhead kompozīcijas - tas pats pamatīgais temps, tas pats vienkāršais un neambiciozais ritms, tā pati Lemija balss (lai arī šis dziedātājs, protams, nav Lemijs), lai arī tagad, ja tā padomā, tad, iespējams, te ir arī šis tas no "Judas Priest". Taču ir skaidrs, ka Annihilator nav ne vienas, ne otras augstāk pieminētās grupas klons - iedomāties dzelžos tērpto Robu Halfordu dziedot easy listening balādi "Hell is a war" (stulbs nosaukums, ne?) es vismaz nevaru, pat Metallica kaut ko tādu nespēlētu, tas jau drīzāk ir "Extreme" vai "Crowded House" repertuāra skaņdarbs. Nemaz nerunāsim par 45 sekundes īso instrumentālo "Bliss", kas ir tik viegls kā spalviņa. "Second to none" savukārt ir vēl viena Judas Priest stila kompozīcija, kurā Anihilatori sevi apliecina kā veiklu pirkstu īpašniekus, to turpinot arī ne tik ļoti veiksmīgajā "Annihilator" (kas jau sāk vilkt uz "Manowar" pašparodiskumu). Vispār rodas sajūta, ka Annihilator ir divas grupas - viena spēlē dusmīgo "21", bet otra - balādisko "In the Blood". Es zinu, ka arī Black Sabbath spēlēja balādes, bet tās bija metāla balādes, nevis tādas dziesmas, kuras pat "Creed" atzītu par pārāk popsīgām. Nē, Creed varbūt tās tomēr izpildītu, bet Creed tomēr ir mēsls. Vispār Annihilatora balādes ir patiešām nožēlojamas un ja "King of the Kill" būtu mini albūms ar tikai roķīgajiem trekiem, tādiem kā "Speed", tad tas būtu lielisks EP, bet kā albūms ar kādām 5 bezjēdzīgām balādēm tas mani īpaši nepārliecina.

"Češīras kaķa" atrašanās manas MP3 kolekcijas otrajā diskā patiesībā ir vairāk nekā nepamatota - pārāk augsts numurs tik nebūtiskam albūmam. Tomēr tā nav arī neloģiska - vidusskolas laikā "Blink 182" bija viena no tām grupām, kuras klausījos ar īpašu prieku to neķītrās un dumjiem jokiem pilnās lirikas dēļ. Tomēr "Cheshire cat" arī tad man nešķita ne tuvu "Enema of the State" kvalitātes albūms - un ne jau tāpēc ka teksti tajā būtu vājāki, tieši tekstiem nebija ne vainas. Pirmais, kas mani visu laiku kaitināja, bija šausmīgi zemais vokālu mikss šajā ierakstā, kā rezultātā vienveidīgie ģitāras griezieni un tipiskais Blinku bungu ritms dziedāšanu vispār pilnīgi aizēnoja. Tagad gan atklājās, ka šis defekts bija tik aktuāls tikai uz manas tā laika skaņas sistēmas (vai vismaz tas nav manāms, klausoties šo ierakstu austiņās), līdz ar to mani iebildumi pret šo ieraksta komponentu ir zaudējuši kvalitāti. Taču nekur nav zuduši citi šī albūma mīnusi:

Patiesībā es šo albūmu iegādājos tikai vienas dziesmas dēļ. Turklāt tā konkrētā dziesma šajā diskā nemaz nav atrodama. Runa, protams, ir par "Brimful of Asha", kompozīciju, kas uz brīdi padarīja "Cornershop" par vismaz viena kalibra mūziķiem ar Vanilla Ice, Men Without Hats un Chumbawamba - proti, viena hīta varoņiem. Taču, kā izrādās, vēl pirms 1997. gada, ka Roberts Kuks alias Fatboy Slim sadomāja remiksēt vienu no "Stūra bodītes" dziesmām. Mazliet ieskatījos grupas biogrāfijā, atklājot, ka divi tās dalībnieki ir (bija) indieši, līdz ar to "Cornershop" simbolizē stereotipu, ka ikvienam Anglijas indietim pieder kāda stūra bodīte (aka "Kwikimart"). Pirmais, ko nevar neievērot, klausoties šīs grupas debijas plati, ir tās izteikti nenopulētais skanējums. Tā ierakstīšanas laikā "Cornershop" bija mūzikas amatieri un nekaunējās no šādas slavas, līdz ar to runāt par rūpīgi producētu ierakstu, kur katrs instruments zina savu vietu, šeit būtu lieki. Saklausīt, ko grupas frontmens dzied, man vismaz izdodas visai paretām un nojaust albūma saturisko pusi var tikai aptuveni. Piemēram, kādā sakarā pirmā dziesma ir nosaukta "Jason Donovan & Tessa Sanderson"? Vienīgais, ko no tās es saklausīju, ir "Smash your head in", varbūt grupa grib pretīgo salkano dziedātāju likvidēt, varbūt viņi ir viņa aizstāvji, kas to lai zina. Vispār skanējums ir tik netīrs, ka atšķirt kompozīcijas šajā diskā ir pagrūti. "Reader`s Wives", kas bija grupas pats pirmais singls, ir mazliet košāks par citām kompozīcijām un, ar atbilstošu ieraksta kvalitāti, varbūt būtu spējis iekarot lielākas tautas simpātijas. Es gan nezinu, kāpēc mūsu visas dzīves ir līdzīgas lasītāju sievām, bet kaut kāda doma tur varbūt ir atrodama. Ierakstā netrūkst arī indiešu mūzikas elementu (galvenokārt kompozīciju nosaukumos). "Inside Rani" varētu būt ņirgāšanās par kristiešiem, bet es atkal neko nespēju apgalvot droši vokālu neskaidruma dēļ. "England`s Dreaming" viens fragments izklausās totāli pēc vēlākas šīs grupas dziesmas "Lessons Learned From Rockie I to Rockie III". Principā mani šis ieraksts nesaista, kaut gan es varētu būt idejiski šai grupai puslīdz tuvs, taču viss šis ieraksts manā izpratnē ir pārāk haotisks. Piemēram, anarhisti Chumbawamba vienmēr domā par kārtību savā mūzikā, kamēr Cornershop mēģina iet visos virzienos vienlaicīgi un rezultātā nekur īpaši nenonāk.

"Par mīlestību un citiem dēmoniem" ir viens no jaunākajiem un vienlaikus viens no tipiskākajiem Markeza darbiem, kas pietiekami labi saglabā autora labo reputāciju, bet diez vai spēj viņam piesaistīt jaunus fanus.

Kas ir anarhija? Vikipēdija nāk man talkā ar šādu definīciju: "The word "anarchy", as most anarchists use it, does not imply chaos, nihilism, or anomie, but rather an anti-authoritarian society that is based on voluntary association of free individuals in autonomous communities operating on principles of mutual aid and self-governance." Turpat iespējams uzzināt, kādas formas anarhismam pastāv, un tās ir: Anarho-feminisms, Anarhistu komunisms, Anarho-primitīvisms, anarho-sindikālisms, kristiešu anarhisms, kolektīvistu anarhisms, eko-anarhisms, zaļais anarhisms, individuālistu anarhisms un anarhokapitālisms. Grūti tā precīzi pateikt, kura no šīm formām vislabāk atbilst tam, ko ar vārdu "Anarchy" saprot Chumbawamba, taču ir skaidrs, ka variantu pietiek. Gribēju jau teikt, ka Chumbawambas mūzika patiesībā neko anarhistiska nav, jo tajā valda noteikta kārtība, taču tad atcerējos, ka ne jau pēc haosa tiecas anarhisti, bet gan pēc brīvības no važām.

Actually I read this book as the last of the "Thanatonauts" trilogy, but it somehow has happened that I write about it first in my factoid, which seems to be very logical. Michen Penson is a young man who works as a doctor and who has experienced coma when he was a child. His friend Raul Razobraque is a young man who works as a biologist and who`s father was writing a book about death until he commited suicide. Together Michel and Raul try to find out what`s death really all about (so in some ways this is similar to "The meaning of life"). What they find out is that after death (or in case of falling into a special kind of coma) soul of a person leaves the body and starts a journey to heaven. So they want to learn more about this journey. When the French president nearly dies and experiences such a state he hires Raul to become the explorer of the unknown continent of the dead that happens to be if not 100% material than at least reachable before returing back. In order to pass the seven heavens Michel and Raul (but mostly people working for them, for they themselves don`t go into death before the last pages of the book) have to join forces with all religions for monks can also go to heaven and come back, fight a war in the land of the dead and rescue Michel`s dying wife. This all is "enriched" by adding some facts about what different religions have been saying about death. In short, the book was quite exciting to read, yet it wasn`t a great book. I believe that Werber achieved his best with the second book of the series - "The Empire of the Angels" while here he aims too much for action scenes. His characters are okay, yet they don`t get too much development and even the central character isn`t really consistent. The storytelling also has a few lapses - having too much repetition of moments like "thautonautics was on the rise" and "thautonautics wasn`t too popular then" (such sentences appear periodically and way too often). I also don`t like Werber messing too much around with all religions. Still the book ain`t bad it could be better.

This film was quite big when it came out, but I didn`t watch it back then for I was some 11 years old and I didn`t like films with the word "funeral" in the title. You see, I automatically assumed that such a film would be too depressive for my taste. And I may have been right. But now I`m not 11 anymore, actually I have doubled my age since 1994, so my preferences in a film have also changed. I don`t mind a film if it revolves around four weddings (and a funeral). I don`t mind Hugh Grant`s looks. In fact I`m not so sure anymore about the reasons for me not to like him. So, he is a sugary-sweet good-looking nice guy but why would that bother me? Will I come over as being gay for liking films with good looking actors? If that`s the case I`ll probably only watch Latvian films till the end of my days, just to be sure that no one thinks that I`m gay.

I may not be the most racially intollerable person in the whole wide world but I`m not particulary interested in stories about slavery. And this is the most typical story about slavery written by a modern writer. Whitechapel is a very old slave who loses his only son who`s being killed by a keeper after having ran away and been given out by the father himself. When the young white man kills the young black man he learns to know what the slave was indeed his half-brother. The book is written as monologues of all people involved in the incident and it logically ends with Whitechapel dying. I can`t say that this novel was something special, but it`s short in form and easy to read.

Recenziju rakstīju Delfiem, to arī šeit zemāk iepostēšu. Atsevišķi no recenzijas varētu piebilst, ka šī filma man "idejā" patīk vairāk nekā praksē, jo īpaši interesanti to skatīties nav, lai arī es atzīstu, ka Švankmajers ir patiešām visnotaļ ģeniāls kino mākslinieks (ar uzsvaru uz mākslinieks).

This film isn`t the only meeting between Johnny Depp and Tim Burton, but it`s undoubtely one of Burton`s strangest works. Edward Wood Junior is a historical person, but I didn`t know that and therefore it took some time to figure it out what`s this all about. Ed Wood is a young film writer/producer/director who wants to make it big in Hollywood. He`s a fan of Bela Lugosi - a hungarian actor who`s old and poor nowadays but who played Dracula when he was younger. So Ed makes him the star of his first few films. But all his attempts fail. He tries harder and harder yet nobody really likes his work. And you know why? Because he`s a bad writer, a bad producer, a bad actor and a shitty director. That`s probably the punchline - it`s usually considered that if you try hard you have a chance of making it, only if you believe in yourself. But it doesn`t help in the case of Ed for he ain`t got no tallent at all. That`s probably why this film failed to become a hit - people have nothing against losers that don`t achieve their goals because of somebody not allowing them to, they like losers that don`t do anything, they like even everyday losers. But a guy who believes in his work and does his best but it proves that his best is worse than anybody else`s worst - that`s not a cool character by any means. The film was quite good though, not brilliant in my book but certainly better than you`d expect.

Some people call this band Abba of the nineties. This thing doesn`t happen to have no reasons behind it all - after all "AoB" just like Abba comes from Sweden, does poppy music in the Europop manner, relies heavily upon synthesizers (as a matter of fact, there seem to be no other instruments upon this record), the band also became popular on both sides of the Atlantic, the band contains two singing chicks and two dudes who don`t sing. I can probably find some more similarities but I find myself too lazy for that. Yet there`s one difference between these two bands that proves to be a significant one - while "Abba" surely had some fillers on even the best albums they at least weren`t offensively bad. It`s clearly not the case with AoB though. Apart from "All that she wants", "The Sign" and other three singles there`s very little this album can offer. And even the singles don`t offer that much - the vocal melody and the girls voices are ok, but generally there ain`t anything more than it. Music is generic dance pop, so cliched that at worst moments it sounds being created by using some cheap "Dance eJay". The non-singles tracks are just bad enough to be considered very bad. I won`t say that I haven`t heard anything worse than this record but there`s no real reason why I would ever listen to it again.

Another record upon Boris Grebenshikov has done his share of work. This record isn`t yet from the time when Boris G. found an interest in reaggae. The lyrics are weird as usually and the music is interesting as quite often. The most interesting tracks on the album are "Don`t drink the wine, Gertrude", "Russian Nirvana" and the title track. Probably it`s a bit weird to sing "mon amour" about the Russian city of Kostroma but it`s a good thing to sing `mon amour` about this record.

BG is considered more than a legend in Eastern Europe and especially in Russia. I`m not so sure whether Vertisnky is also considered that legendary, but on this record BG pays his homage to the legendary singer/poet. The album has very litle music on it, reminiscing some of the old records of Leondard Cohen, only without female backing vocals. Lyrically the record is very strong, and despite the fact that it`s not very entertaining there`s a real charme in the album, genuine poetry is what`s presented on here, and not some "house/mouse" rhyming. My favourite "songs" if they can be considered as songs are "A dog named Douglas", "Half-blood" ("I don`t need a woman/I only need a theme"), "To love silently". A voice and a guitar strumming is all you need to make a heart cry.

This is surely the most controversial album Chumbawamba ever recorded. As a matter of fact it is that controversial that it wasn`t even officially released and ended up as "Sssh" with all samples cut out. The genre of the music can`t be described precisely - the content is punk without a doubt but the form has nothing to do with that. It`s pop and it`s rock, it`s dance music and it`s a bit of hiphop. It`s spoken word and it`s a capella. You name it, it is it. I like everything on this record but I can`t deny that some songs really do shine above the rest. "Look - no Strings" is nice, but the best of all is "Bigmouth Strikes Again" - partly a cover of a The Smiths song but in fact it has very little to do with the original. "Stitch it" is just magnificient.

This film confused me a bit. I found its title on the list of ten most funny British comedies. And I also found out that IMDB doesn`t consider this film to have anything to do with comedy but calls it a thriller. So I think to myself - why not watch this film? And I watched it. It turned out to be a thriller with some elements of a black comedy in it. Alex (played by Ewan McGregor), Juliet and Dave are looking for a new flatmate. They organise some sort of casting and lots of different are being mocked by the trio. Finally they decide to choose a supposedly nice writer, who happens to die in the apartment leaving a suitcase full of money behind. So our heroes decide to get rid of the body and keep the money. But they don`t know that a duo of killers is on the search for the dead man and that they kill everyone on their way. Because of him having to remove the legs and hands of the corpse Dave goes a bit crazy and becomes overprotective, whilst the other two people want to get away from him. In the end after having killed the killers Dave wants to get away with the money alone and stabs Alex, Juliet meanwhile kills Dave. So she gets away with the suitcase but not with the money. The ending is a bit ambigious - you can`t be sure whether Alex is dead or still living - he lies on the floor and is smiling and even talking a bit but nobody notices him. I did like this film, although it was no comedy for sure, but it was dark, it was dreary and it was daring.

Once Vladimir Voinovich was a very important writer in this part of the world - he was one of the so-called dissidents, he wrote about the private Chonkin - a legend in terms of underground literature, he was even extradicted from his native country. But nowadays he`s basically an old fart. Ok, that is a tough thing to say about an old man who has suffered quite much in his life, but it`s still true. This book, for example, it`s basically autobiographical and it`s bound to show how much he has gone through in his life. Well, and how much is that? Not that much actually. Ok, he had some hard time when nobody published his works in the USSR, he had no telephone, a small apartment- but he didn`t starve for he had money from books published in the West, he had a loving wife, he wasn`t physically hurt - although he claims that he was poisoned once and even writes about it for something like 150 pages, but I guess there were millions of people in the USSR who had it tougher than he did, only most of them weren`t as talented as he was, therefore their sufferings weren`t worth that much. Ok, he doesn`t claim to be the only one who had his problems with the regime but he surely seems to be quite a brave character who went through snow and rain (I meant to say that instead of fire and ice) in order to achieve something. Overblown, too much elderly sexuality like only a really old pervert could write, and not particulary much to say - that`s all this book can offer, by the way - I have no idea what good this book is already now - it`s been 15 years since the Union collapsed and Soviet bureaucracy doesn`t seem to be a problem to me nowadays.

Have you ever considered that the world outside your head never existed? That you were the only real person in this world and everybody else was just a part of your imagination? I certainly have. In this book the main hero who doesn`t even have a name accidentally discovers that there once was a philosopher named Gaspar Langenheart, who started a theory that he was the Creator of everything. And this hero starts looking for information on this philosopher, but it turns out that there`s there little to find. Not many people considered him significant, and more than that - there was no real proof that he ever existed and ceased to exist. But what happens is that the main hero partly becomes Gaspar himself, and its a thing like that - every 50 years a man jumps out of nowhere and starts digging up information on Gaspar Langenheart, thus prooving that the man was something like God and that he couldn`t die. Or could he? The book digs deep but manages to stay entertaining. It`s one of the best novels I`ve read this year, without the slightest doubt.

Once again I have read an essay. If this goes on soon I`ll be a total elitist. Since I`m not one yet, let`s hear what this essay can offer us. I don`t have any information of this Enzensberger fellow but I gotta admit that he has his points. The essay speaks of the civil war on the atomic level that happens everythere all the time. This war isn`t a social one - it`s mostly the rich against the rich, the poor against the poor, the black against the black. And the society has become even more violent than it was in the time of the Cold war, for then most of the fighting was done for some weird ideas, but now it`s done without any ideas at all. And the civil wars everywhere in the world have become even worse than they were before. Another aspect is that most people don`t feel guilty - like most Germans didn`t feel guilty for Hitler although it was them who let him get the power and it was them who let them keep it. But in the end every criminal is the victim himself - because of his poor family, violent father, bad neighborhood or something like that. A person never is considered bad as such. And that, according to Enzensberger, is wrong. And I don`t really see why I should disagree with him

I really saw Jim Jarmush standing somewhere in the shadows of this film. And I`m not a fan of his. Not that I`ve seen more than 25 minutes from his entire filmmakers career, but I still don`t like Jim Jarmush. He`s boring as a lecture of economy. But this film has in fact very little to do with Jarmush. Except for the fact that it`s atmosphere is somewhat similar to that part of Jarmush`s film I once saw. Anyway, you see, Dante Hicks is this white guy working at a local convenience store, and everything goes wrong for him on this one day where he in some way goes through the nine rings of hell. He goes to work on his free day for a few hours, but nobody comes to replace him, his pal from the video store next door scares all the customers away, he finds out that his girlfriend has suck 36 other man`s members, while his ex-girlfriend whom he still loves has sex with a dead pervert in the toilet thinking that she`s making love to him, hell, that`s one tough day. Whom do we get to see in this movie? First, there`s Jay and Silent Bob - those two funny drugdealing weirdos who also took part in `Dogma`, then there`s this chick Marilyn Ghigliotti also from `School of Rock`. That`s probably it. The film isn`t particulary fast paced, but it`s comic moments stand out tall, and it`s sad moments fall down low, and it reminds of the positive aspects of the French new-wave. A conclusion in 3 words: I liked it.

Wouldn`t you know - it took me quite a lot of time to prepare to watch the most succesful part of the "Three Colours" trilogy. What was the reason for that? I enjoyed the first two ones, thus having no reason not to watch the third one. Nevermind the reasons, this film is totally great. It kinda sums up the previous parts tying everything together. Valentine is lonely for her beloved is in another country and he doesn`t treat her the way he should. Her life is changed when she hits a dog while driving a car. The dog turns out able to live and she returns it to its owner - a strange old man who spends his days listening on the radio to other people`s private conversations. Valentine tells him (btw., he`s played by Jean-Louis Trintignant) to stop doing that, for the people are good, and he obeys him. In the film it turns out that Valentine and le Juge (the old man, a former judge) live in parallel worlds - she`s his lover whom he never had from the days of his youth. And there`s Auguste - the judge of the modern age, who is the new le Juge - the man Valentine has to meet. Of course, it`s clear from the beginning that one day she and he should meet, but it`s not shock and unexpected twists we away from this movie. A great movie, without doubt - the highest peak in dialogue, acting and images Kieslowsky ever achieved.

"He`s gump, he`s gump, he`s kinda square" that`s what Weird Al Yankovic had to say about the main character in this movie. You certainly know that Tom Hanks won the second Oscar in a row for his performance in this film. And deservedly so! Forrest Gump was a new kind of American hero, being far from smart he was a very warm, heartfelt person, that participated in the most important events of modern history. Elvis Presley got his hip shaking style from Forrests leg fixators. He started the unveiling of the Watergate incident by a phone call. From Vietnam he came out as a hero. He even invented the smiley. And to do that he didn`t need anything more that a very kind heart and no understaning of the world. He fell in love with a girl from a no good family, he loved her all his life, although she thought that Forrest didn`t know what love is. Anyway, you know all this already. What I must say - seing this film now I knew much more about the events shown in the film and therefore it was much funnier for me than it once was. And much sadder as well.

The trilogy goes on although there ain`t a single character appearing in both movies. A man named Karol has to escape from France back to his native country of Poland for after being divorced from his wife, he has no money and has police on his heels (his ex-wife told them he set her aparment on fire). What`s complicated about their relationship - is the fact that they still love each other in a strange way. After returning back to Warschaw in a suitcase Karol returns to his work at a barbershop and also, using the changes in the country (it`s the early nineties - if you know what I mean) gets rich from buying and selling land. He also becomes friends with another Pole named Mikolaj who asks Karol to kill him. Later Karol imitates his own death (with the help of Mikolaj who regains will to live), in order for his ex-wife to come to the burial. After that he has sex with her and leaves but before that he makes sure that Dominque (played by the then gorgeous Julie Delpy) is the main suspect for his death. The film is a bit strange for the deeds of his and hers are quite illogical but sadly it`s just the way it goes. A good film, I would perhaps even prefer it to the first part.