Tales of Creation
Atzīšos, ka šobrīd nepacietīgi gaidu, kad būs garām divas lietas manā dzīvē - maģistra darba rakstīšana un 9. mp3 disks. Kamēr ar maģistra darbu viss ir skaidrs - līdz šīs nedēļas piektdienai tas ir jāpabeidz un ne vēlāk kā pirmdien jānodod, ar šo disku situācija ir mazliet bēdīgākā. Rindā aiz "Candlemass" gaida vēl tādi simpātiski izpildītāji kā "Empyrium", "Macbeth" un "Michael Schenker Group", arī otrais "Foo Fighters" albūms īpaši nesteidzas pats sevi noklausīties. Īsi sakot, es gaidu, kad beidzot būs pāri mana metāla ierakstu ēra (kurai teorētiski ar šo disku būtu arī jābeidzas).
Patiesībā gan zviedru doom metāla grupas "Candlemass" albūms nav nemaz tik riebīgs, kā to varētu gaidīt, jo, kā izrādās, doom metāls ir viens no tiem metāla veidiem, kurus es vēl varu klausīties. Kādas ir šī ieraksta priekšrocības pār patiesi nebaudāmajiem metāla novirzieniem? Pirmkārt, šeit nav sātaniskās rēkšanas, bet Mesaijas Mērkolina balss ir gluži normāla, gribētos pat teikt - ikdienišķa.
Arī tematiski šis albūms nav ragaino draugu pielūdzošs, lai arī nāve ir tā centrālais motīvs - bet kas tas būtu par doom, ja runa nebūtu par nāvi? Cik saprotu, lielāko albūma daļu tā varonis nevar saprast, vai viņš ir dzīvs vai miris un viņa viedoklis šajā jautājumā regulāri mainās. Droši vien tur ir kāda vienojoša ideja, bet es neesmu tik traks, lai pilnā nopietnībā iedziļinātos nāvi apdziedošu grupu tekstos. Man jau pietiek ar to, ka es pirms pāris dienām veikalā noklausījos pāris pokemonu sarunu par to, ka Ville Vallo no HIM, redz esot ierunājis kaut kādā pentagrammas albūmā kaut kādu tur tekstu par nāvi un ka vispār Ville ir tāds cukurdupsis (ok, šis konkrētais termins lietots gan netika, bet doma bija apmērām tāda).
Kā lai raksturo Candlemass mūziku? Īsākā atbilde būtu - garlaicīgs metāls. Garlaicīgs tādēļ, ka vairumā kompozīciju nekas nenotiek, grupas ģitāristu repertuārs ir gaužām šaurs, vokālista maniere - gaužām vienveidīga, dziesmas visnotaļ triviālas, rifi - pilnīgi nekādi. Uz rifiem gan te uzsvars netiek likts, droši vien, šāda mūzika ir jāizjūt ar iekšām, jāspēj identificēties ar grupas mesidžu, izjust sāpi, kas raksturīga šiem zviedru puišiem, bet jāatzīst, ka man par viņu sāpi ir dziļi nospļauties un ka es tikai varu ievērot, ka viņi necenšas radīt interesantas melodijas. Vikipēdijā gan tiek apgalvots, ka šajā albūmā parādoties progresīvā metāla notis, bet man šis fakts laikam gan ir pagājis garām nepamanīts, protams, es neteikšu, ka šai grupai un "Dream Theater" nebūtu pilnīgi nekā kopīga, bet īpaši daudz jau nu noteikti nē. Iespējams, ja es būtu ar zviedru metāla skaņām uzaudzis, manā attieksmē pret "Candlemass" atrastos vairāk siltu vārdu, bet reālajā situācijā es neko īpaši labu par viņiem pateikt nevaru.
Patiesībā gan zviedru doom metāla grupas "Candlemass" albūms nav nemaz tik riebīgs, kā to varētu gaidīt, jo, kā izrādās, doom metāls ir viens no tiem metāla veidiem, kurus es vēl varu klausīties. Kādas ir šī ieraksta priekšrocības pār patiesi nebaudāmajiem metāla novirzieniem? Pirmkārt, šeit nav sātaniskās rēkšanas, bet Mesaijas Mērkolina balss ir gluži normāla, gribētos pat teikt - ikdienišķa.
Arī tematiski šis albūms nav ragaino draugu pielūdzošs, lai arī nāve ir tā centrālais motīvs - bet kas tas būtu par doom, ja runa nebūtu par nāvi? Cik saprotu, lielāko albūma daļu tā varonis nevar saprast, vai viņš ir dzīvs vai miris un viņa viedoklis šajā jautājumā regulāri mainās. Droši vien tur ir kāda vienojoša ideja, bet es neesmu tik traks, lai pilnā nopietnībā iedziļinātos nāvi apdziedošu grupu tekstos. Man jau pietiek ar to, ka es pirms pāris dienām veikalā noklausījos pāris pokemonu sarunu par to, ka Ville Vallo no HIM, redz esot ierunājis kaut kādā pentagrammas albūmā kaut kādu tur tekstu par nāvi un ka vispār Ville ir tāds cukurdupsis (ok, šis konkrētais termins lietots gan netika, bet doma bija apmērām tāda).
Kā lai raksturo Candlemass mūziku? Īsākā atbilde būtu - garlaicīgs metāls. Garlaicīgs tādēļ, ka vairumā kompozīciju nekas nenotiek, grupas ģitāristu repertuārs ir gaužām šaurs, vokālista maniere - gaužām vienveidīga, dziesmas visnotaļ triviālas, rifi - pilnīgi nekādi. Uz rifiem gan te uzsvars netiek likts, droši vien, šāda mūzika ir jāizjūt ar iekšām, jāspēj identificēties ar grupas mesidžu, izjust sāpi, kas raksturīga šiem zviedru puišiem, bet jāatzīst, ka man par viņu sāpi ir dziļi nospļauties un ka es tikai varu ievērot, ka viņi necenšas radīt interesantas melodijas. Vikipēdijā gan tiek apgalvots, ka šajā albūmā parādoties progresīvā metāla notis, bet man šis fakts laikam gan ir pagājis garām nepamanīts, protams, es neteikšu, ka šai grupai un "Dream Theater" nebūtu pilnīgi nekā kopīga, bet īpaši daudz jau nu noteikti nē. Iespējams, ja es būtu ar zviedru metāla skaņām uzaudzis, manā attieksmē pret "Candlemass" atrastos vairāk siltu vārdu, bet reālajā situācijā es neko īpaši labu par viņiem pateikt nevaru.
2007-05-16
comments powered by Disqus