Cūku grāmata
Jāņa Einfelda Cūku grāmata manā plauktā mitinās nu savus gadus 8-9 noteikti un esmu arī iepriekš to lasījis, tomēr vienmēr ir interesanti novērtēt, kā ir mainījusies mana attieksme pret to vai citu mākslas darbu.
Droši vien es neatklāšu Grenlandi, ja pateikšu, ka mana attieksme pret mūsdienu latviešu literatūru ir - maigi izsakoties - piesardzīga.
Un pret šo Einfelda grāmatu mana attieksme nekad nav bijusi polāra - jau vidusskolā es tajā nojautu spēcīgākas un mazāk spēcīgas pasāžas.
Ja man vajadzētu tantiņai pieturā paskaidrot, kāda ir šī Einfelda grāmata (izskaidrošana tantiņai pieturā ir tipiskākā lieta, uz ko atsaucas profesors Rūsiņš Freivalds), es teiktu tā: "Jūs taču zināt Remarku? Iedomājieties, ka šo grāmatu būtu uzrakstījis Remarks, kas uzaudzis kādā provinciālā valstī, kurš aizrāvies ar postmodernismu, kuram ir nosliece uz pseidoreliģisku misticismu un kurš nekad nav piedalījies Pirmajā pasaules karā, bet tikai dienējis Padomju armijā."
Romāna sižets ir diezgan tradicionāls - tajā tiek aprakstīti paralēli divi posmi Rozā Ciedrīša dzīvē - viņa kara gaitas un viņa bērnības/jaunības dienas. Patiesībā galvenā varoņa biogrāfijā nekā tāda īpaša nav, ja neskaita to, ka Rozā Ciedrītis ir cūka. Kā īsti cūku un cilvēku pasaule pārklājas, man vismaz skaidrs nav, Einfeldam pašam, iespējams, tur sava doma bija, bet man tā vismaz skaidra nekļuva. Papildu citam Einfelds rada arī kaut ko līdzīgu cūku mitoloģijai, pārveidojot cūku gaumē dažus Bībeles stāstus (iepriekš man šis viņa risinājums likās patiešām smieklīgs, bet šobrīd jāatzīst, ka daudzviet Einfelda mitoloģija ir diezgan bezjēdzīga un būtībā - vienkārša romāna pagarināšana). Protams, Einfeldam ir raksturīga tipiskā latviešu rakstnieku problēma - grāmatas apjoms. Es nekādi nesaprotu, kā var cilvēka pirmais romāns būt pāri par 300 lappusēm garš, ja satura autoram pietiek labi ja 150 lappusēm. Kara apraksts (kurā cūkas karo ar vilkiem, bet neviena kauja kara gaitā tā arī nenotiek un, iespējams, vilki pat nezina par šī kara notikšanu) Einfeldam ir padevies patiešām diezgan pārliecinošs, lai arī mazliet par sastieptu un - lai arī Guntis Berelis "Latviešu literatūras vēsturē" apgalvo, ka tas tā nav - faktiski īpaši vairāk kā vārda cilvēks aizstāšana ar vārdu cūka Einfelda romānā nav veikts - ja Rozā Ciedrītis būtu bijis pasniegts cilvēka ģīmī, iespējams, viņš vispār mani neieinteresētu. Tomēr es nevaru neuzslavēt Einfeldu par Ēdenes dārza aprakstu cūku gaumē - tas bija visnotaļ spēcīgs, arī pāris citas epizodes autoram padevušās visai saistošas, tomēr kopumā nekā paliekoša šajā Einfelda romānā nav.
Update 2021: 2007. gada versija par tēmu Kaže bija gaužām kritiska. Retrospektīvā es noteikti "Cūku grāmatu" vērtētu daudz augstāk, kaut vai tāpēc vien, ka šī grāmata man joprojām ir labā atmiņā.
Droši vien es neatklāšu Grenlandi, ja pateikšu, ka mana attieksme pret mūsdienu latviešu literatūru ir - maigi izsakoties - piesardzīga.
Un pret šo Einfelda grāmatu mana attieksme nekad nav bijusi polāra - jau vidusskolā es tajā nojautu spēcīgākas un mazāk spēcīgas pasāžas.
Ja man vajadzētu tantiņai pieturā paskaidrot, kāda ir šī Einfelda grāmata (izskaidrošana tantiņai pieturā ir tipiskākā lieta, uz ko atsaucas profesors Rūsiņš Freivalds), es teiktu tā: "Jūs taču zināt Remarku? Iedomājieties, ka šo grāmatu būtu uzrakstījis Remarks, kas uzaudzis kādā provinciālā valstī, kurš aizrāvies ar postmodernismu, kuram ir nosliece uz pseidoreliģisku misticismu un kurš nekad nav piedalījies Pirmajā pasaules karā, bet tikai dienējis Padomju armijā."
Romāna sižets ir diezgan tradicionāls - tajā tiek aprakstīti paralēli divi posmi Rozā Ciedrīša dzīvē - viņa kara gaitas un viņa bērnības/jaunības dienas. Patiesībā galvenā varoņa biogrāfijā nekā tāda īpaša nav, ja neskaita to, ka Rozā Ciedrītis ir cūka. Kā īsti cūku un cilvēku pasaule pārklājas, man vismaz skaidrs nav, Einfeldam pašam, iespējams, tur sava doma bija, bet man tā vismaz skaidra nekļuva. Papildu citam Einfelds rada arī kaut ko līdzīgu cūku mitoloģijai, pārveidojot cūku gaumē dažus Bībeles stāstus (iepriekš man šis viņa risinājums likās patiešām smieklīgs, bet šobrīd jāatzīst, ka daudzviet Einfelda mitoloģija ir diezgan bezjēdzīga un būtībā - vienkārša romāna pagarināšana). Protams, Einfeldam ir raksturīga tipiskā latviešu rakstnieku problēma - grāmatas apjoms. Es nekādi nesaprotu, kā var cilvēka pirmais romāns būt pāri par 300 lappusēm garš, ja satura autoram pietiek labi ja 150 lappusēm. Kara apraksts (kurā cūkas karo ar vilkiem, bet neviena kauja kara gaitā tā arī nenotiek un, iespējams, vilki pat nezina par šī kara notikšanu) Einfeldam ir padevies patiešām diezgan pārliecinošs, lai arī mazliet par sastieptu un - lai arī Guntis Berelis "Latviešu literatūras vēsturē" apgalvo, ka tas tā nav - faktiski īpaši vairāk kā vārda cilvēks aizstāšana ar vārdu cūka Einfelda romānā nav veikts - ja Rozā Ciedrītis būtu bijis pasniegts cilvēka ģīmī, iespējams, viņš vispār mani neieinteresētu. Tomēr es nevaru neuzslavēt Einfeldu par Ēdenes dārza aprakstu cūku gaumē - tas bija visnotaļ spēcīgs, arī pāris citas epizodes autoram padevušās visai saistošas, tomēr kopumā nekā paliekoša šajā Einfelda romānā nav.
Update 2021: 2007. gada versija par tēmu Kaže bija gaužām kritiska. Retrospektīvā es noteikti "Cūku grāmatu" vērtētu daudz augstāk, kaut vai tāpēc vien, ka šī grāmata man joprojām ir labā atmiņā.
2007-05-21
comments powered by Disqus