The Colour and the Shape
Manā pazīšanās ar Deiva Grola grupu "Foo Fighters" šis albūms gluži, kā arī tas atbilst hronoloģijai, bija otrai. Žēl tikai, ka kā pirmo es neklausījos grupas debijas ierakstu, bet pēc "Color and Shape" iznākušo "Nothing left to lose". Patiesībā es gan nezinu, kāpēc lai man tā būtu žēl, bet pareizi tas noteikti nav.
Par īpašu šīs grupas cienītāju es sevi nekad neesmu uzskatījis un vispār mana attieksme pret Deivu Grolu ir maksimāli neitrāla - apzinos, kašī grupa pastāv, bet ne vairāk.
"Krāsa un forma" bija pirmais citplanētiešu albūms, kurš skaitās īsts albūms - jo grupas debijas ierakstu Grols bija ierakstījis vienatnē bez jebkādas grupas līdzdalības un tas sava skanējuma ziņā bija drīzāk demo ieraksts, nevis kaut kas cits.
Tikām "Color and Shape" piedāvā vairākas kompozīcijas, kas kļuvušas ja ne gluži par megahītiem, bet vismaz atpazīstamas ir ar garantiju. Pirmkārt, te vajadzētu izcelt X-Failu skaņu celiņā padzīvojušais "Walking After You", kas gan patiesībā ir ne pārāk melodiska šūpuļdziesma un nevis kaut kas īpaši lielāks. "Moneky Wrench" tikām ir tipiskā pārtiju kompozīcija, kurā Grols praktizē kaut ko stipri līdzīgu kā savas grupas nākamā albūma vairākās kompozīcijas (patiesību sakot es tikai nupat apjautu, ka šī dziesma vispār nav 3. albūma gabals). "My Hero" ir vēl viena balādiska kompozīcija, kura gan manā klausījumā nav īpaši interesanta, virs vidējā līmeņa tā ir, bet tikai nedaudz virs. Labākā albūma kompozīcija neapšaubāmi ir vēl viena ne pārāk jestra dziesmiņa "Everlong", kurā man ļoti patīk, kā Grols iedzied dziesmas nosaukumu, šeit patiešām kaut kas ir, kā dēļ šo grupu būtu vērts iemīlēt. Tomēr Foo Fighters ir raksturīgs viens izteikts mīnuss - neviens viņu ieraksts nespēj iztikt bez palielas atmiņā nepaliekoša filler devas, kas neļauj viņiem ierindoties starp patiesi lielajām grupām. Vismaz es nezinu, kā savādāk, ja ne par vietas aizpildītājiem lai saucu tādas dziesmas kā "My Poor Brain", "Up In Arms" (kas varētu būt alternatīva "Walking after you" versija), "Enough Space" varētu būt "Break Out" melnraksts, ne pārliecinošs. "February Stars" ir kārtējā miegu uzdzenošā balāde, kuras otrā daļa gan ir skaļāka par pirmo, bet ne interesantāka. Kopumā gribētos pārmest Grolam un kompānijai nespēju nodrošināt pietiekamu vidējo materiāla kvalitāti un varu arī secināt, ka "Nothing left to lose" patiesībā bija šausmīgi prognozējams ieraksts - visi tā komponenti iekš "Colour and Shape" ir jau atrodami, lai arī varbūt mazliet zemākā kvalitātē.
Par īpašu šīs grupas cienītāju es sevi nekad neesmu uzskatījis un vispār mana attieksme pret Deivu Grolu ir maksimāli neitrāla - apzinos, kašī grupa pastāv, bet ne vairāk.
"Krāsa un forma" bija pirmais citplanētiešu albūms, kurš skaitās īsts albūms - jo grupas debijas ierakstu Grols bija ierakstījis vienatnē bez jebkādas grupas līdzdalības un tas sava skanējuma ziņā bija drīzāk demo ieraksts, nevis kaut kas cits.
Tikām "Color and Shape" piedāvā vairākas kompozīcijas, kas kļuvušas ja ne gluži par megahītiem, bet vismaz atpazīstamas ir ar garantiju. Pirmkārt, te vajadzētu izcelt X-Failu skaņu celiņā padzīvojušais "Walking After You", kas gan patiesībā ir ne pārāk melodiska šūpuļdziesma un nevis kaut kas īpaši lielāks. "Moneky Wrench" tikām ir tipiskā pārtiju kompozīcija, kurā Grols praktizē kaut ko stipri līdzīgu kā savas grupas nākamā albūma vairākās kompozīcijas (patiesību sakot es tikai nupat apjautu, ka šī dziesma vispār nav 3. albūma gabals). "My Hero" ir vēl viena balādiska kompozīcija, kura gan manā klausījumā nav īpaši interesanta, virs vidējā līmeņa tā ir, bet tikai nedaudz virs. Labākā albūma kompozīcija neapšaubāmi ir vēl viena ne pārāk jestra dziesmiņa "Everlong", kurā man ļoti patīk, kā Grols iedzied dziesmas nosaukumu, šeit patiešām kaut kas ir, kā dēļ šo grupu būtu vērts iemīlēt. Tomēr Foo Fighters ir raksturīgs viens izteikts mīnuss - neviens viņu ieraksts nespēj iztikt bez palielas atmiņā nepaliekoša filler devas, kas neļauj viņiem ierindoties starp patiesi lielajām grupām. Vismaz es nezinu, kā savādāk, ja ne par vietas aizpildītājiem lai saucu tādas dziesmas kā "My Poor Brain", "Up In Arms" (kas varētu būt alternatīva "Walking after you" versija), "Enough Space" varētu būt "Break Out" melnraksts, ne pārliecinošs. "February Stars" ir kārtējā miegu uzdzenošā balāde, kuras otrā daļa gan ir skaļāka par pirmo, bet ne interesantāka. Kopumā gribētos pārmest Grolam un kompānijai nespēju nodrošināt pietiekamu vidējo materiāla kvalitāti un varu arī secināt, ka "Nothing left to lose" patiesībā bija šausmīgi prognozējams ieraksts - visi tā komponenti iekš "Colour and Shape" ir jau atrodami, lai arī varbūt mazliet zemākā kvalitātē.
2007-05-22
comments powered by Disqus