Slaughterhouse-Five
Kurtu Vonnegūtu es "iemīlēju" kaut kad ģimnāzijas laikos - precīzi vairs neatceros, vai tas bija 11. vai 12. klasē. Taču zinu, ka tas sākās ar "Kaķa šūpuļa" izlasīšanu un ka pēc tam mana lielākā interese bija dabūt savā īpašumā "Lopkautuvi Nr.5". Un liels bija mans pārsteigums, kad es atklāju, ka šī grāmata angliskajā oriģinālā ir atrodama manā grāmatu plauktā. Es to, protams, izlasīju un biju sajūsmā. Un, kad man skolā vajadzēja rakstīt referātu par kādu 20.gadsimta ārzemju literatūras darbu, mana izvēle krita tieši uz šo Vonnegūta romānu. Šo referātu, kas gan, protams, nav nekāda grāmatas kritika vai kas tamlīdzīgs, bet skolnieka "pārdomas", es šeit arī zemāk iekopēšu.
Taču iesākumā, kādas bija manas sajūtas šo romānu nupat pārlasot. Pirmkārt, sajūsma ir mazliet noplakusi. Jā, es joprojām uzskatu Vonnegūtu par ģeniālu stāstnieku, taču Drēzdenes bombardēšanas tēma man vairs neliekas tik aktuāla.
Plusi:
- Vonnegūta lieliskā spēja pārvietot varoni laikā un telpā
- Valoda
- salīdzinoši optimistiskais determinisms.
Mīnusi:
- Kaut kur zudusi mana mīlestība pret šo grāmatu.
Un tagad referāts:
Ievadam paša Vonnegūta izteikums. Galvenais varonis nupat nokļuvis uz citplanētiešu kuģa, tiecas uzzināt, kālab. Citplanētiešu skaidrojums:
«“Viss laiks ir viss laiks. Tas nemainās. Tas neparedz brīdinājumus vai paskaidrojumus. Tas vienkārši ir. Ņem to mirkli pa mirklim, un tu sapratīsi, ka mēs visi esam kukaiņi dzintarā.”
“Izklausās, ka tu neticētu brīvajai gribai,” teica Billijs Pilgrims.
“Ja es nebūtu pavadījis tik daudz laika, pētot zemiešus,” teica trafalmadorietis, “Man nebūtu ne jausmas, kas bija domāts ar ‘brīvo gribu’. Esmu Visumā bijis uz trīsdesmit vienas apdzīvotas planētas, un esmu lasījis ziņojumus par simtu citu. Tikai uz Zemes pastāv runas par brīvo gribu.” »
I. Svarīgākie dzīves dati.
1922. gada 11. novembris. Indianopolisā dzimst Kurts Vonnegūts .
1943. gada marts. Iesaukts ASV armijā.
1944. gada 14. maijs. Kurta māte izdara pašnāvību.
1944. gada 22. decembris. Kaujas laikā Vonnegūts saņemts gūstā.
1945. gada 13. februāris. Notiek Drēzdenes bombardēšana, nogalinot 135 tūkstošus cilvēku. Vonnegūts kopā ar citiem sabiedroto karagūstekņiem patvēries pazemes gaļas glabātavā, kas kļūst par pamatu Lopkautuvei Nr.5.
Aprīlis. Padomju karaspēks ieņem Drēzdeni.
22. maijs. Vonnegūts atbrīvots. Atgriežas ASV.
6. augusts. ASV uzmet atombumbu Hirosimai, nogalinot vairāk kā 70 tūkstošus cilvēku.
1.septembris. Vonnegūts apprec studiju biedreni Džeinu Mariju Koksu.
1950. gada 11. februāris. Publicēts pirmais īsstāsts.
1952. Izdots pirmais Vonnegūta romāns, Mehāniskās Klavieres.
1963. Izdots Kaķa Šūpulis. Sevišķu ievērību tas negūst.
1965. gada marts. Iznāk Dievs Jūs svēti, Mr.Rouzvoter, pirmā ievērību guvusī Vonnegūta grāmata.
1967. Dodas uz Drēzdeni pēc materiāla Lopkautuvei Nr.5.
1969. gada marts. Iznāk Lopkautuve Nr.5. Darbs sasniedz Ņujorkas bestselleru saraksta virsotni.
1971. Šķiras no Džeinas Marijas Vonnegūtas. Pārvācas uz dzīvi Ņujorkā.
1979. gada 24. novembris. Apprec rakstnieci un fotogrāfi Džilu Kremenci.
1985. Pašnāvības mēģinājums, sajaucot miega zāles un alkoholu.
1991. Iesniedz šķiršanās prasību no Kremences. Šķiršanās tomēr nenotiek.
1997.gada 25. aprīlis. Mirst Vonnegūta brālis Bernards.
II. Darba vieta autora daiļradē.
Pēc paša Vonnegūta uzskatiem Lopkautuve Nr.5 ir viņa mūža nozīmīgākais darbs, jo ar šo romānu autors tiecies atbrīvoties no tā, kas viņā krājies visu laiku kopš Otrā pasaules kara. Pats bijis Drēzdenes notikumu acu liecinieks, Vonnegūts nav varējis pieciest to, ka viņa tautieši par to neko nezin. Kā autors min romāna atklāti autobiogrāfiskajā daļā, kur viņš apraksta savas romāna sarakstīšanas laika dzīves notikumus, viss ar Drēzdenes bombardēšanu saistītais ASV joprojām esot dziļš noslēpums, kaut gan rakstnieks nesaprot, no kā tur vairs ko slēpt. Piezīme, Drēzdenes bombardēšana iegājusi vēsturē ne tikai kā asiņaina, bet arī kā asiņaina un nežēlīga, bet arī kā bezjēdzīga akcija, jo šajā pilsētā Hitlers nav glabājis neko stratēģiski svarīgu. Vonnegūts nevar šo bezjēdzīgo cilvēku slaktiņu attaisnot ar vārdiem par to, kā “vācieši no beigto ebreju taukiem taisīja ziepes un sveces”, jo savas nežēlības attaisnojums ar to, ka citi nav labāki, viņam neliekas pareizs.
Lopkautuve Nr.5 ir nozīmīga arī kā romāns par karu, kurš ir vērsts pret karu. Ne velti Vonnegūts devis romānam apakšvirsrakstu Bērnu krusta karš. Vonnegūta mērķis nav vis radīt kara varoņus, kuriem lasītājs gribētu līdzināties, bet gan rādīt to, ka karā iet bojā jauni cilvēki, kuriem būtu jādzīvo; Vonnegūts tiecas karus novērst, lai gan pats atzīst, ka rakstīt romānu pret karu ir tāda pati jēga kā rakstīt romānu pret šļūdoņiem. Tajos laikos Vonnegūts gan neticēja tam, ka viņš ar saviem darbiem var ko panākt, tomēr nepadevās. Deviņdesmitajos Vonnegūts paziņoja, ka vairāk romānu nebūs, jo viņš vairs tam neredzot jēgu.
III. Autora virziens divdesmitā gadsimta literatūrā.
Vonnegūta vieta literatūrā nav nemaz tik viegli klasificējama. Viņš mēdz tikt pieskaitīts gan pie zinātniskās fantastikas autoriem, gan postmodernistiem, gan absurdam un pat antiromānam. Manā subjektīvajā skatījumā es Vonnegūtu zinātniskajai fantastikai klāt gluži neliktu, jo viņa darbos fantastiskajiem elementiem piemīt sekundāra loma, kaut gan tā šķietami ir ļoti svarīga. Tā Lopkautuvē Nr.5 darbojas citplanētieši, bet Kaķa šūpulī alternatīvs ledus variants iznīcina visu pasauli, taču tā nozīme neatrodas centrā. Vonnegūts negaida, ka lasītājs tam noticēs, ko parasti prasa fantastika. Viņš vienkārši piedāvā savu variantu. Tas pats ir novērojams arī Balagānā jeb Vientulībai- nē - tas nekas, ka neticamais nav ticams, bet lai tas tā ir. Arī antiromāna jautājumā gluži nevaru piekrist, no manis iepazītajiem darbiem – Kaķa šūpulis, Māte nakts, Balagāns jeb Vientulībai- nē, Zilbārdis, Lopkautuve Nr.5 tikai pēdējais būtu nosaucams par antiromānu, kamēr pārējos darbība norit diezgan tradicionālā attīstības veidā. Tikai Lopkautuvē romāna kulminācija – varoņa nāve – norit darba vidū, un tai piemīt mazsvarīgs raksturs; bet visa romāna sižets ir atklāts jau pašā sākumā, kur dots saīsināts un hronoloģisks sižeta atstāstījums. Tāpēc es varu teikt, ka aplūkojamais darbs ir antiromāns, bet šāds literatūras veids autora daiļradē kopumā nav dominējošs. Es Vonnegūtu tātad skaitītu pa vidu starp absurdistu un postmodernistu. Kā absurda augstāko punktu es uztveru kaķa šūpuli – bērnu rotaļu ar aukliņu, kam nav nekādas jēgas un kuras iesaistīšanos tāda paša nosaukuma romānā nevaru nekādi izskaidrot.
IV. Sižeta būtība.
Romānā ir divi centrālie tēli – pats Kurts Vonnegūts, kurš gan ir vairāk netiešs tēls un Billijs Pilgrims (pilgrim – svētceļnieks). Billija dzīvesstāsts īsumā būtu sekojošs – dzimis, piedalījies Otrajā Pasaules karā, saņemts gūstā, bijis Drēzdenē, atgriezies Amerikā, studējis, apprecējies, kļuvis par optometristu, pabijis pie citplanētiešiem, cietis aviokatastrofā, vienīgais tajā palicis dzīvs, sieva īsi pēc tam mirusi, pastāstījis citiem par sastaptajiem citplanētiešiem (dzīvesstāsts gandrīz kā romāna autoram, tomēr viņi viens no otra ir nodalīti). Tomēr romānā pašā šis sižets nav atklāts hronoloģiskā secībā, jo Billijs nav cieši piesaistīts laikam, bet var brīvi ceļot no viena savas dzīves notikuma uz citu. Billijs nav cilvēks ar stipru raksturu, tas, ka viņš pārdzīvo karu, ir drīzāk nejaušība nekā viņa paša nopelns. Billiju lielākoties autors raksturo tiešā veidā, bet viņa kā cilvēka būtība atklāta netiek. Citi tēli ir epizodiski un sekundāri. Ievērību pelnījis vienīgi Pola Lazzaro tēls – cilvēks, kas pēc kara nolīgst slepkavas saviem ienaidniekiem. Pols ir vājš un garīgi kropls cilvēks, kuru moka nepilnvērtības kompleksi, kuru dēļ viņš arī ir tik nežēlīgs. Lazzaro algots slepkava nogalina Billiju Pilgrimu. Zīmīgs ir arī fakts, ka Pols karu pārdzīvo, kamēr Edgars Dērbijs, augstskolas pasniedzējs tiek nošauts par svešas tējkannas piesavināšanos. Romānā daudz minēta nāve, bet Vonnegūts nenosoda, viņš vienkārši šādās situācijas ik reiz teic: “So it goes” (tā tas notiek).
V. Idejas, pasaules izpratne.
Romāna ideja izteikta apakšvirsrakstā “Bērnu krusta karš”. Vonnegūts neredz karā jēgu un apzinās, ka karo nevis tie cilvēki, kuri grib karot, bet gan ne pie kā nevainīgas marionetes. Konkrētais romāna iznākšanas izraisītājs visticamāk ir Vjetnamas karš, kura laikā arī iznācis Vonnegūta darbs.
Autors ieteic baudīt tos skaistos dzīves brīžus, kas cilvēkam ir doti un nevis visu laiku raizēties par bēdām. Skatījums uz pasauli romānā ir ļoti reālistisks, jo fantastisko elementu nozīme ir pakārtota visam pārējam. Konkrēti raksturot autora pasaules izpratni nevaru, jo manējā tai ir pārāk līdzīga, lai es varētu noteikt tās specifiku. Interneta lapā par šo romānu es izlasīju, ka Vonnegūts ir gribējis lasītājam pateikt, ka neatkarīgi no notiekošā ir jāsaglabā cilvēcība. Varu šim izteikumam tikai piekrist.
VI. Modernismam raksturīgās iezīmes šajā darbā.
Lopkautuvē Nr.5 novērojama iekšējā un ārējā laika sašķeltība, ko sevišķi spilgti apliecina galvenais varonis, kurš daudzas reizes ir piedzīvojis savu dzimšanu un nāvi un kurš nav pakļauts laikam. Vonnegūts tikai ar atstarpi bez brīdinājuma pāriet no viena laika uz citu, pāriet no Billija Pilgrima uz sevi pašu un atpakaļ.
Atbilstoši lielai daļai divdesmitā gadsimta literatūras arī Lopkautuvē Nr.5 praktiski nav iespējams noteikt autora attieksmi pret varoni. Ir vienkārši izteikts, kas notiek ar varoni, neprecizējot, kas ir labs un kas ir slikts. To jāizlemj lasītājam pašam.
Apraksta aktualitāte ir zudusi, jau pašā sākumā zināms romāna sižets, bet tas lasīšanu nepadara garlaicīgāku. Nav tik svarīgi, kas notiek, bet gan, kā tas ir izteikts.
VII. Vērtējums literatūrkritikā.
Amerikā romāns strauji ieguva popularitāti. Citēju ietekmīgā laikraksta The New York Times izteikumu: “Ļoti tēlains, gandrīz psihodēlisks… Tas ir smags un smieklīgs; tas ir skumjš un apburošs; tas ir ļoti vonnegūtisks; un tas darbojas.” Bostonas Globe šo romānu nosauc par vienu no gada labākajiem romāniem.
Kaut arī es vidusmēra amerikāņu lasītāja gaumi augstu nevērtēju, tomēr jāatzīmē, ka romāns kļuva par bestselleru, lai gan tā tematika ne vienam vien amerikānim varētu likties nepatīkama.
Grāmatas analizētāji izteikušies, ka romānā aplūkotas daudzas romāna iznākšanas laika (divdesmitā gadsimta sešdesmito gadu) aktuālas tēmas: karš, pārapdzīvotība, ekoloģija.
Arī ārpus Amerikas Lopkautuve Nr.5 ātri kļuva pazīstama – pāris gadu laikā romāns paspēja tikt izdots ASV, Somijā, Japānā, Zviedrijā, VFR, Itālijā, Francijā, Anglijā, Spānijā, Dānijā, Nīderlandē, Polijā, Norvēģijā, Ungārijā un Brazīlijā; un nepopulāri darbi tādu daudzumu izdevumu nepiedzīvo.
Latviešu lasītājs Vonnegūtu iepazina 1973. gadā, kad arī pie mums tika izdots Kaķa šūpulis, bet Lopkautuve Nr.5 savas tematikas un vietām neliterārās valodas dēļ pirmizdevumu latviešu valodā piedzīvoja tikai Atmodas laikā – 1987. gadā, aptuveni reizē ar izdevumu krievu valodā.
VIII. Personīgais viedoklis.
Izlasījis Lopkautuvi Nr.5, es sapratu, ka tieši šādu grāmatu esmu ilgstoši neveiksmīgi meklējis. Karš, kurš nav aprakstīts kā karš. Varonis, kurš nav varonis, kurš vispār nav nekāds. Romāns ir ļoti emocionāls, kaut gan tā teksts ir vēss un atturīgs. Mani saista Vonnegūta valoda, tā kā romānu lasīju oriģinālā, varu droši teikt, ka tieši Vonnegūta un nevis latviešu tulka. Augstu vērtēju vēl vienu romāna ideju, kuru pieminu tikai tagad: “Dievs, dod man rāmumu pieņemt lietas, kuras es nespēju mainīt, drosmi mainīt lietas, kuras spēju, un saprātu vienmēr noteikt šo atšķirību.” Visubeidzot, mani fascinē cilvēcība, kas caurstrāvo šo romānu.
Nobeigumam atkal Vonnegūts paša personā, ar trafalmadoriešu muti raksturojot Zemi: “Uz Zemes esot identificēti vismaz septiņi dzimumi, kuri ir nepieciešami vairošanās procesam… seksuāli aktīvi ceturtajā dimensijā. (..) Uz Zemes nedzimtu bērni, ja nebūtu vīrieši homoseksuālistu. Varētu būt bērni, ja nebūtu sieviešu homoseksuālistu. Nebūtu bērnu, ja nebūtu sieviešu pāri sešdesmit pieciem. Būtu bērni, ja nebūtu vīriešu pāri sešdesmit pieciem. Bērni nedzimtu, ja nebūtu bijis bērnu, kas pēc savas dzimšanas nodzīvojuši stundu vai mazāk. Un tā tālāk.”
Taču iesākumā, kādas bija manas sajūtas šo romānu nupat pārlasot. Pirmkārt, sajūsma ir mazliet noplakusi. Jā, es joprojām uzskatu Vonnegūtu par ģeniālu stāstnieku, taču Drēzdenes bombardēšanas tēma man vairs neliekas tik aktuāla.
Plusi:
- Vonnegūta lieliskā spēja pārvietot varoni laikā un telpā
- Valoda
- salīdzinoši optimistiskais determinisms.
Mīnusi:
- Kaut kur zudusi mana mīlestība pret šo grāmatu.
Un tagad referāts:
Ievadam paša Vonnegūta izteikums. Galvenais varonis nupat nokļuvis uz citplanētiešu kuģa, tiecas uzzināt, kālab. Citplanētiešu skaidrojums:
«“Viss laiks ir viss laiks. Tas nemainās. Tas neparedz brīdinājumus vai paskaidrojumus. Tas vienkārši ir. Ņem to mirkli pa mirklim, un tu sapratīsi, ka mēs visi esam kukaiņi dzintarā.”
“Izklausās, ka tu neticētu brīvajai gribai,” teica Billijs Pilgrims.
“Ja es nebūtu pavadījis tik daudz laika, pētot zemiešus,” teica trafalmadorietis, “Man nebūtu ne jausmas, kas bija domāts ar ‘brīvo gribu’. Esmu Visumā bijis uz trīsdesmit vienas apdzīvotas planētas, un esmu lasījis ziņojumus par simtu citu. Tikai uz Zemes pastāv runas par brīvo gribu.” »
I. Svarīgākie dzīves dati.
1922. gada 11. novembris. Indianopolisā dzimst Kurts Vonnegūts .
1943. gada marts. Iesaukts ASV armijā.
1944. gada 14. maijs. Kurta māte izdara pašnāvību.
1944. gada 22. decembris. Kaujas laikā Vonnegūts saņemts gūstā.
1945. gada 13. februāris. Notiek Drēzdenes bombardēšana, nogalinot 135 tūkstošus cilvēku. Vonnegūts kopā ar citiem sabiedroto karagūstekņiem patvēries pazemes gaļas glabātavā, kas kļūst par pamatu Lopkautuvei Nr.5.
Aprīlis. Padomju karaspēks ieņem Drēzdeni.
22. maijs. Vonnegūts atbrīvots. Atgriežas ASV.
6. augusts. ASV uzmet atombumbu Hirosimai, nogalinot vairāk kā 70 tūkstošus cilvēku.
1.septembris. Vonnegūts apprec studiju biedreni Džeinu Mariju Koksu.
1950. gada 11. februāris. Publicēts pirmais īsstāsts.
1952. Izdots pirmais Vonnegūta romāns, Mehāniskās Klavieres.
1963. Izdots Kaķa Šūpulis. Sevišķu ievērību tas negūst.
1965. gada marts. Iznāk Dievs Jūs svēti, Mr.Rouzvoter, pirmā ievērību guvusī Vonnegūta grāmata.
1967. Dodas uz Drēzdeni pēc materiāla Lopkautuvei Nr.5.
1969. gada marts. Iznāk Lopkautuve Nr.5. Darbs sasniedz Ņujorkas bestselleru saraksta virsotni.
1971. Šķiras no Džeinas Marijas Vonnegūtas. Pārvācas uz dzīvi Ņujorkā.
1979. gada 24. novembris. Apprec rakstnieci un fotogrāfi Džilu Kremenci.
1985. Pašnāvības mēģinājums, sajaucot miega zāles un alkoholu.
1991. Iesniedz šķiršanās prasību no Kremences. Šķiršanās tomēr nenotiek.
1997.gada 25. aprīlis. Mirst Vonnegūta brālis Bernards.
II. Darba vieta autora daiļradē.
Pēc paša Vonnegūta uzskatiem Lopkautuve Nr.5 ir viņa mūža nozīmīgākais darbs, jo ar šo romānu autors tiecies atbrīvoties no tā, kas viņā krājies visu laiku kopš Otrā pasaules kara. Pats bijis Drēzdenes notikumu acu liecinieks, Vonnegūts nav varējis pieciest to, ka viņa tautieši par to neko nezin. Kā autors min romāna atklāti autobiogrāfiskajā daļā, kur viņš apraksta savas romāna sarakstīšanas laika dzīves notikumus, viss ar Drēzdenes bombardēšanu saistītais ASV joprojām esot dziļš noslēpums, kaut gan rakstnieks nesaprot, no kā tur vairs ko slēpt. Piezīme, Drēzdenes bombardēšana iegājusi vēsturē ne tikai kā asiņaina, bet arī kā asiņaina un nežēlīga, bet arī kā bezjēdzīga akcija, jo šajā pilsētā Hitlers nav glabājis neko stratēģiski svarīgu. Vonnegūts nevar šo bezjēdzīgo cilvēku slaktiņu attaisnot ar vārdiem par to, kā “vācieši no beigto ebreju taukiem taisīja ziepes un sveces”, jo savas nežēlības attaisnojums ar to, ka citi nav labāki, viņam neliekas pareizs.
Lopkautuve Nr.5 ir nozīmīga arī kā romāns par karu, kurš ir vērsts pret karu. Ne velti Vonnegūts devis romānam apakšvirsrakstu Bērnu krusta karš. Vonnegūta mērķis nav vis radīt kara varoņus, kuriem lasītājs gribētu līdzināties, bet gan rādīt to, ka karā iet bojā jauni cilvēki, kuriem būtu jādzīvo; Vonnegūts tiecas karus novērst, lai gan pats atzīst, ka rakstīt romānu pret karu ir tāda pati jēga kā rakstīt romānu pret šļūdoņiem. Tajos laikos Vonnegūts gan neticēja tam, ka viņš ar saviem darbiem var ko panākt, tomēr nepadevās. Deviņdesmitajos Vonnegūts paziņoja, ka vairāk romānu nebūs, jo viņš vairs tam neredzot jēgu.
III. Autora virziens divdesmitā gadsimta literatūrā.
Vonnegūta vieta literatūrā nav nemaz tik viegli klasificējama. Viņš mēdz tikt pieskaitīts gan pie zinātniskās fantastikas autoriem, gan postmodernistiem, gan absurdam un pat antiromānam. Manā subjektīvajā skatījumā es Vonnegūtu zinātniskajai fantastikai klāt gluži neliktu, jo viņa darbos fantastiskajiem elementiem piemīt sekundāra loma, kaut gan tā šķietami ir ļoti svarīga. Tā Lopkautuvē Nr.5 darbojas citplanētieši, bet Kaķa šūpulī alternatīvs ledus variants iznīcina visu pasauli, taču tā nozīme neatrodas centrā. Vonnegūts negaida, ka lasītājs tam noticēs, ko parasti prasa fantastika. Viņš vienkārši piedāvā savu variantu. Tas pats ir novērojams arī Balagānā jeb Vientulībai- nē - tas nekas, ka neticamais nav ticams, bet lai tas tā ir. Arī antiromāna jautājumā gluži nevaru piekrist, no manis iepazītajiem darbiem – Kaķa šūpulis, Māte nakts, Balagāns jeb Vientulībai- nē, Zilbārdis, Lopkautuve Nr.5 tikai pēdējais būtu nosaucams par antiromānu, kamēr pārējos darbība norit diezgan tradicionālā attīstības veidā. Tikai Lopkautuvē romāna kulminācija – varoņa nāve – norit darba vidū, un tai piemīt mazsvarīgs raksturs; bet visa romāna sižets ir atklāts jau pašā sākumā, kur dots saīsināts un hronoloģisks sižeta atstāstījums. Tāpēc es varu teikt, ka aplūkojamais darbs ir antiromāns, bet šāds literatūras veids autora daiļradē kopumā nav dominējošs. Es Vonnegūtu tātad skaitītu pa vidu starp absurdistu un postmodernistu. Kā absurda augstāko punktu es uztveru kaķa šūpuli – bērnu rotaļu ar aukliņu, kam nav nekādas jēgas un kuras iesaistīšanos tāda paša nosaukuma romānā nevaru nekādi izskaidrot.
IV. Sižeta būtība.
Romānā ir divi centrālie tēli – pats Kurts Vonnegūts, kurš gan ir vairāk netiešs tēls un Billijs Pilgrims (pilgrim – svētceļnieks). Billija dzīvesstāsts īsumā būtu sekojošs – dzimis, piedalījies Otrajā Pasaules karā, saņemts gūstā, bijis Drēzdenē, atgriezies Amerikā, studējis, apprecējies, kļuvis par optometristu, pabijis pie citplanētiešiem, cietis aviokatastrofā, vienīgais tajā palicis dzīvs, sieva īsi pēc tam mirusi, pastāstījis citiem par sastaptajiem citplanētiešiem (dzīvesstāsts gandrīz kā romāna autoram, tomēr viņi viens no otra ir nodalīti). Tomēr romānā pašā šis sižets nav atklāts hronoloģiskā secībā, jo Billijs nav cieši piesaistīts laikam, bet var brīvi ceļot no viena savas dzīves notikuma uz citu. Billijs nav cilvēks ar stipru raksturu, tas, ka viņš pārdzīvo karu, ir drīzāk nejaušība nekā viņa paša nopelns. Billiju lielākoties autors raksturo tiešā veidā, bet viņa kā cilvēka būtība atklāta netiek. Citi tēli ir epizodiski un sekundāri. Ievērību pelnījis vienīgi Pola Lazzaro tēls – cilvēks, kas pēc kara nolīgst slepkavas saviem ienaidniekiem. Pols ir vājš un garīgi kropls cilvēks, kuru moka nepilnvērtības kompleksi, kuru dēļ viņš arī ir tik nežēlīgs. Lazzaro algots slepkava nogalina Billiju Pilgrimu. Zīmīgs ir arī fakts, ka Pols karu pārdzīvo, kamēr Edgars Dērbijs, augstskolas pasniedzējs tiek nošauts par svešas tējkannas piesavināšanos. Romānā daudz minēta nāve, bet Vonnegūts nenosoda, viņš vienkārši šādās situācijas ik reiz teic: “So it goes” (tā tas notiek).
V. Idejas, pasaules izpratne.
Romāna ideja izteikta apakšvirsrakstā “Bērnu krusta karš”. Vonnegūts neredz karā jēgu un apzinās, ka karo nevis tie cilvēki, kuri grib karot, bet gan ne pie kā nevainīgas marionetes. Konkrētais romāna iznākšanas izraisītājs visticamāk ir Vjetnamas karš, kura laikā arī iznācis Vonnegūta darbs.
Autors ieteic baudīt tos skaistos dzīves brīžus, kas cilvēkam ir doti un nevis visu laiku raizēties par bēdām. Skatījums uz pasauli romānā ir ļoti reālistisks, jo fantastisko elementu nozīme ir pakārtota visam pārējam. Konkrēti raksturot autora pasaules izpratni nevaru, jo manējā tai ir pārāk līdzīga, lai es varētu noteikt tās specifiku. Interneta lapā par šo romānu es izlasīju, ka Vonnegūts ir gribējis lasītājam pateikt, ka neatkarīgi no notiekošā ir jāsaglabā cilvēcība. Varu šim izteikumam tikai piekrist.
VI. Modernismam raksturīgās iezīmes šajā darbā.
Lopkautuvē Nr.5 novērojama iekšējā un ārējā laika sašķeltība, ko sevišķi spilgti apliecina galvenais varonis, kurš daudzas reizes ir piedzīvojis savu dzimšanu un nāvi un kurš nav pakļauts laikam. Vonnegūts tikai ar atstarpi bez brīdinājuma pāriet no viena laika uz citu, pāriet no Billija Pilgrima uz sevi pašu un atpakaļ.
Atbilstoši lielai daļai divdesmitā gadsimta literatūras arī Lopkautuvē Nr.5 praktiski nav iespējams noteikt autora attieksmi pret varoni. Ir vienkārši izteikts, kas notiek ar varoni, neprecizējot, kas ir labs un kas ir slikts. To jāizlemj lasītājam pašam.
Apraksta aktualitāte ir zudusi, jau pašā sākumā zināms romāna sižets, bet tas lasīšanu nepadara garlaicīgāku. Nav tik svarīgi, kas notiek, bet gan, kā tas ir izteikts.
VII. Vērtējums literatūrkritikā.
Amerikā romāns strauji ieguva popularitāti. Citēju ietekmīgā laikraksta The New York Times izteikumu: “Ļoti tēlains, gandrīz psihodēlisks… Tas ir smags un smieklīgs; tas ir skumjš un apburošs; tas ir ļoti vonnegūtisks; un tas darbojas.” Bostonas Globe šo romānu nosauc par vienu no gada labākajiem romāniem.
Kaut arī es vidusmēra amerikāņu lasītāja gaumi augstu nevērtēju, tomēr jāatzīmē, ka romāns kļuva par bestselleru, lai gan tā tematika ne vienam vien amerikānim varētu likties nepatīkama.
Grāmatas analizētāji izteikušies, ka romānā aplūkotas daudzas romāna iznākšanas laika (divdesmitā gadsimta sešdesmito gadu) aktuālas tēmas: karš, pārapdzīvotība, ekoloģija.
Arī ārpus Amerikas Lopkautuve Nr.5 ātri kļuva pazīstama – pāris gadu laikā romāns paspēja tikt izdots ASV, Somijā, Japānā, Zviedrijā, VFR, Itālijā, Francijā, Anglijā, Spānijā, Dānijā, Nīderlandē, Polijā, Norvēģijā, Ungārijā un Brazīlijā; un nepopulāri darbi tādu daudzumu izdevumu nepiedzīvo.
Latviešu lasītājs Vonnegūtu iepazina 1973. gadā, kad arī pie mums tika izdots Kaķa šūpulis, bet Lopkautuve Nr.5 savas tematikas un vietām neliterārās valodas dēļ pirmizdevumu latviešu valodā piedzīvoja tikai Atmodas laikā – 1987. gadā, aptuveni reizē ar izdevumu krievu valodā.
VIII. Personīgais viedoklis.
Izlasījis Lopkautuvi Nr.5, es sapratu, ka tieši šādu grāmatu esmu ilgstoši neveiksmīgi meklējis. Karš, kurš nav aprakstīts kā karš. Varonis, kurš nav varonis, kurš vispār nav nekāds. Romāns ir ļoti emocionāls, kaut gan tā teksts ir vēss un atturīgs. Mani saista Vonnegūta valoda, tā kā romānu lasīju oriģinālā, varu droši teikt, ka tieši Vonnegūta un nevis latviešu tulka. Augstu vērtēju vēl vienu romāna ideju, kuru pieminu tikai tagad: “Dievs, dod man rāmumu pieņemt lietas, kuras es nespēju mainīt, drosmi mainīt lietas, kuras spēju, un saprātu vienmēr noteikt šo atšķirību.” Visubeidzot, mani fascinē cilvēcība, kas caurstrāvo šo romānu.
Nobeigumam atkal Vonnegūts paša personā, ar trafalmadoriešu muti raksturojot Zemi: “Uz Zemes esot identificēti vismaz septiņi dzimumi, kuri ir nepieciešami vairošanās procesam… seksuāli aktīvi ceturtajā dimensijā. (..) Uz Zemes nedzimtu bērni, ja nebūtu vīrieši homoseksuālistu. Varētu būt bērni, ja nebūtu sieviešu homoseksuālistu. Nebūtu bērnu, ja nebūtu sieviešu pāri sešdesmit pieciem. Būtu bērni, ja nebūtu vīriešu pāri sešdesmit pieciem. Bērni nedzimtu, ja nebūtu bijis bērnu, kas pēc savas dzimšanas nodzīvojuši stundu vai mazāk. Un tā tālāk.”
2007-05-23
comments powered by Disqus