In the Court of the Crimson King

Nu gan vienreiz es varu teikt - nē, es neklausos tikai sliktu mūziku! Lai nu kas, bet King Crimson debijas albūms ir godam pelnījis savu vietiņu laikmeta ievērojamāko mūzikas ierakstu panteonā. Patiesībā tas to būtu pelnījis pat tad,ja šajā albūmā būtu tikai tā pirmā dziesma - "21st Century Schizoid Man", kas savam žanram pietiekami nelielā laikā atklāj gandrīz visu, uz ko ir spējīgs progresīvais roks un varbūt pat vairāk. Roberta Fripa maniakālās izdarības ar ģitāru nāk no tās pašas kastes, no kuras nāca "Cream" un Džimijs Hendrikss, caur megafonu vai kaut ko tamlīdzīgu modificētā paranoju uzdzenošā Grega Leika balss uzbur visai nepatīkamu laikmeta vīziju, kamēr Īans Makdonalds ar savu fenomenālo saksofona soliņu paver gluži jaunus apvāršņus. Dziesmas gandrīz apokalptisko apmēru vēl tikai paplašina Pītera Sinfelda drausmīgo attēlu pārņemtā dzjea ar tādām rindām kā:
"Blood rack barbed wire
Polititians funeral pyre
Innocents raped with napalm fire
Twenty first century schizoid man." Plus fonā plosās Maikls Gailss - neapšaubāmi viens no progroka fenomenālākajiem bundziniekiem, kurš savu varējumu pēcāk vēlreiz apliecināja kopīgajā ar Makdonaldu ierakstā pēc grupas pamešanas.
Ar "I Talk to the Wind" King Crimson apmetas gandrīz vai par 180 gadiem riņķi, un pēkšņi viņi ir kļuvuši par delikātu ārtroka/speisroka grupu, un izklausās drīzāk pēc kādiem "Moodie Blues" nekā pēc pirmās dziesmas nežēlīgajiem rokeriem. Pēc "I Talk to the Wind" atkāpes seko vēl viens albūma centrs - majestātiskais "Epitath" ar savu klasisko frāzi "Confusion will be my epitath", kur Frips un kompānija liegi pavada Leika sirdi plosošo dziedājumu. Vienlaicīgi klusi un skaļi, skaisti un skumji. Albūma vismazāk slavētā kompozīcija ir mīlas dziesma "Moonchild", kurai var pārmest zināmu sastieptumu - tās divpadsmit skanēšanas minūtēs patiešām notiek ne pārāk daudz un lielā mērā tā ir vairāk skaņu kolāža nekā dziesma. Toties kā KC nobeidz šo ierakstu! "The court of the Crimson King" saknes meklējamas kaut kur pa vidu starp folkmūziku un viduslaiku mūzikas elementiem. Frips apliecina, ka akustiskās ģitāras pārvaldīšanā viņš nav sliktāks par Stīvu Hovu no Yes, Makdonalds vienkārši sirdi plosoši spēlē flautu (sastādot zināmu konkurenci arī Ījanam Andersonam no Jethro Tull), par ko īsti dzied Leiks, saprast ir pagrūti, jo Sinfīlds parasti neaizraujas ar pārak primitīviem tekstiem. Vispār savā ziņā Makdonalds varētu būt pat šīs grupas centrālais dalībnieks - viņš atbild gan par sintezatoriem, gan par visiem pūšamajiem instrumentiem, kas tiek izmantoti ierakstā, patiešām žēl, ka viņš un Gailss grupu pēc šī ieraksta pameta. Šī daudzdaļīgā kompozīcija ir vienlaikus tik skaista un tik nomācoša, ka, manuprāt, visi gotiskie rokeri varētu mierīgi aiziet un pakārties kokos saprotot, ka viņi nekad mūžā neko tamlīdzīgu neradīs.
"In the Court of the Crimson King" patiešām ir unikāls albūms, kurā savākušies kopā četri unikāli mūziķi, radot tādus emocionālus pārdzīvojumus klausītājam, kas apliecina, ka progroks ir daudz vairāk nekā vienkārša mērīšanās ar spēles tehnikas iespējām, bet Māksla, kas ne par mata tiesu nav zemāk vērtējama par klasisko mūziku.
2007-05-25
9.0
comments powered by Disqus