Kuņas dēls
Dīvaini, ka "Kuņas dēls" man tolaik, kad to lasīju pirmoreiz, likās laba grāmata. Ne jau dīvaini tādā ziņā, ka tā nebūtu, bet dīvaini - kāpēc tā. Tagad pārlasot šo romānu, saprotu, ka tolaik daudz ko nebiju sapratis un ka izņemot autoram raksturīgo nekaunību neko vispār nebiju uztvēris.
Kas īsti ir "Kuņas dēls"? Īsi sakot, tā ir Ķēves dēla Kurbada transformācija trimdas gaumē. Līdz ar to jautājums - vai Rozītis, rakstot savu romānu, bija pazīstams ar Visvalža Lāma romānu par Kurbadu? Izņemot vienoto varoņepisko sižetu, arī dažas citas detaļas abos romānos ir diezgan līdzīgas.
Kas īsti ir Kuņas dēls? Teiksim tā - viņš ir latvju varonis, kas dzimst kaut kur Trimdā (iespējams - Austrālijā), viņa māte ir kaut kāda latviešu padauza, kas viņu dzemdē pie latvju mājas miskastēm un tur pat nomirst, atstājot mazuli audzināšanā suņu kucei - t.b., kuņai. Līdz ar to galvenais varonis kļūst par divkāršu kuņas dēlu. Tad nu viņš kaut kur tās latvju mājas pagrabā aug, pieņemas spēkā un attīsta sevī latvietību. Viņa dzīves vadmotīvi līdz ar to kļūst cīnīšanās ar Ienaidnieku (jo ko citu kārtīgs latvis var dabūt) un mēģināšanas kļūt par kārtīgu latvi. Tiktāl viss būtu ok, ja Rozītis mazāk aizrautos ar Kurbada sižeta pārstāstīšanas. Proti, viņa varonis, kurš pieņēmis vārdu Neredzamais Indriķis (pēc analoģijas ar neredzīgo Indriķi, lai arī acu gaismu viņš tomēr ar laiku zaudē), iesaistās vairākās cīņās ar daudzgalvainiem velniem, tusē pa pazemi kaut kādu princesi meklēdams utt. Protams, te varētu teikt, ka visas šīs epizodes ir kaut kāds delīrijs, no kura cieš Indriķis, bet tas nemaina faktu, ka tās ir bezgala garlaicīgas. Daudz interesantāki ir Rozīša apraksti par trimdas latvju sabiedri (kā viņš pats to sauc) un te neiztiek bez sava visai trāpīga humoriņa. Tikām aprakstot Indriķa ceļojumu uz padomju Latviju, Rozītis, manuprāt, diezgan pamatīgi iebrauc auzās - kas nav jau brīnums, jo pats būdams trimdas latvietis, turienes gala dzīvi Rozītis pazīst daudz labāk, kamēr par šaipus dzelzs priekškaram notikušo viņa spriedumi reti pārsniedz karikatūrisma līmeni (lai gan te atkal es varētu teikt, ka Kuņas dēls nekādā Latvijā nenokļūst, jo tas nebūtu iespējams, bet Rozītis apraksta sava diezgan primitīvā varoņa iedomu pasauli). Kā lai arī nebūtu, Kuņas dēls, līdzīgi kā Ķēves dēls savā būtībā ir pasaka un kā pasakai tam ir gan savi trūkumi, gan savi mīnusi. Plusi: Rozīša sulīgā valoda, spēja pasmieties pašam par sevi. Mīnusi: brīžiem tomēr viņā pamostas latvieša moralizētāja daba, romāna otrā puse izteikti vājāka par pirmo (starp citu, līdzīga problēma bija raksturīga arī Lāma "Kurbadam"). Objektīvi droši vien šī grāmata tomēr ir vairāk kuriozs un nevis jebkas cits, sava laikmeta romāns-liecinieks, bet ne jau tāda literatūru, kuru vajadzētu lasīt skolā un atcerēties gadu simtiem ilgi.
Kas īsti ir "Kuņas dēls"? Īsi sakot, tā ir Ķēves dēla Kurbada transformācija trimdas gaumē. Līdz ar to jautājums - vai Rozītis, rakstot savu romānu, bija pazīstams ar Visvalža Lāma romānu par Kurbadu? Izņemot vienoto varoņepisko sižetu, arī dažas citas detaļas abos romānos ir diezgan līdzīgas.
Kas īsti ir Kuņas dēls? Teiksim tā - viņš ir latvju varonis, kas dzimst kaut kur Trimdā (iespējams - Austrālijā), viņa māte ir kaut kāda latviešu padauza, kas viņu dzemdē pie latvju mājas miskastēm un tur pat nomirst, atstājot mazuli audzināšanā suņu kucei - t.b., kuņai. Līdz ar to galvenais varonis kļūst par divkāršu kuņas dēlu. Tad nu viņš kaut kur tās latvju mājas pagrabā aug, pieņemas spēkā un attīsta sevī latvietību. Viņa dzīves vadmotīvi līdz ar to kļūst cīnīšanās ar Ienaidnieku (jo ko citu kārtīgs latvis var dabūt) un mēģināšanas kļūt par kārtīgu latvi. Tiktāl viss būtu ok, ja Rozītis mazāk aizrautos ar Kurbada sižeta pārstāstīšanas. Proti, viņa varonis, kurš pieņēmis vārdu Neredzamais Indriķis (pēc analoģijas ar neredzīgo Indriķi, lai arī acu gaismu viņš tomēr ar laiku zaudē), iesaistās vairākās cīņās ar daudzgalvainiem velniem, tusē pa pazemi kaut kādu princesi meklēdams utt. Protams, te varētu teikt, ka visas šīs epizodes ir kaut kāds delīrijs, no kura cieš Indriķis, bet tas nemaina faktu, ka tās ir bezgala garlaicīgas. Daudz interesantāki ir Rozīša apraksti par trimdas latvju sabiedri (kā viņš pats to sauc) un te neiztiek bez sava visai trāpīga humoriņa. Tikām aprakstot Indriķa ceļojumu uz padomju Latviju, Rozītis, manuprāt, diezgan pamatīgi iebrauc auzās - kas nav jau brīnums, jo pats būdams trimdas latvietis, turienes gala dzīvi Rozītis pazīst daudz labāk, kamēr par šaipus dzelzs priekškaram notikušo viņa spriedumi reti pārsniedz karikatūrisma līmeni (lai gan te atkal es varētu teikt, ka Kuņas dēls nekādā Latvijā nenokļūst, jo tas nebūtu iespējams, bet Rozītis apraksta sava diezgan primitīvā varoņa iedomu pasauli). Kā lai arī nebūtu, Kuņas dēls, līdzīgi kā Ķēves dēls savā būtībā ir pasaka un kā pasakai tam ir gan savi trūkumi, gan savi mīnusi. Plusi: Rozīša sulīgā valoda, spēja pasmieties pašam par sevi. Mīnusi: brīžiem tomēr viņā pamostas latvieša moralizētāja daba, romāna otrā puse izteikti vājāka par pirmo (starp citu, līdzīga problēma bija raksturīga arī Lāma "Kurbadam"). Objektīvi droši vien šī grāmata tomēr ir vairāk kuriozs un nevis jebkas cits, sava laikmeta romāns-liecinieks, bet ne jau tāda literatūru, kuru vajadzētu lasīt skolā un atcerēties gadu simtiem ilgi.
2007-05-29
comments powered by Disqus