Kazhes pierakstu burtnīca

Tāpat kā Nazareth, arī Manfrēds Manns manos agrīnajos diskos parādās relatīvi bieži, kamēr vēlāk par tāda eksistenci pavisam aizmirsīšu. Kāpēc tā?
Tāpēc, ka šis albūms, ja pareizi atminos, manam tēvam bija lentē. Nav gan tā, ka es būtu šo ierakstu lentē klausījies, bet būt viņš tur bija un līdz ar to arī man diskā tas ir parādījies.
Septiņdesmito gadu Manfrēds Manns patiešām nepavisam neizklausās pēc sevis paša 60-tajos gados. Iedomājoties, kā viņa izpildījumā skanēja Boba Dilana "Mighty Quinn" un salīdzinot ar to, kā viņš izpilda tā paša Dilana "Father of Night, Father of Day" - ne miņas neatstājot no Dilanisma, tā vietā pasniedzot šo dziesmu progroka mērcē. Vispār šis albūms viss ir viens vienīgs progroks, dziesmas ir daudzdaļīgas, bieži instrumentālas un ar kaut kādu vienotu nodomu, laikam par kosmosa tematiku. Manuprāt, vislabāk grupai izdevies džems ar nosaukumu "In the beginning Darkness" ar lielisku sievietes piedziedājumu "Solar Fire", ģitāru plosīšanos un mežonīgu ritmu. Vairums pārējo ieraksta daļu gluži tādu līmeni nepaceļ, jo kaut kā tomēr šajā grupā pietrūkst, lai to varētu nosaukt par patiešām ģeniālu progrokeru blici - viņiem gadās lieliski mirkļi, bet līdz "Genesis" vai "Jethro Tull" līmenim šeit tomēr ir gaismas gadi ejami. Tāpat kā bubblegum popzvaigzne, arī progzvaigzne Manns ar savu blici ir tikai otrās šķiras - vismaz šajā ierakstā noteikti, ne brīdi nav tā, ka grupa nebūtu klausāma, bet kompozīcijās ir ļoti maz atmiņā paliekošu elementu un vismaz man nav arī skaidrs, ko tieši Manns ir gribējis ar šo ierakstu pateikt.