Kazhes pierakstu burtnīca

Ar šo albūmu Green Day nu jau pilnīgi atvadījās no sava vecā panku imidža un kļuva par tipiski/netipisku poproka grupu. Salīdzinoši ar "Dookie", kas man pirmajā klausīšanās reizē pie sirds īpaši negāja (jo tolaik par pankiem biju apmēram tādās pat domās kā šobrīd par nacionālboļševikiem), tad par "Warning" neko tamldzīgu teikt nevarētu (lai gan, protams, šo albūmu arī izdzirdēju manāmi vēlāk). Jau pirmā albūma dziesma - "Warning" ir pavisam draudzīga akustiska popdziesma, kurai bija diezgan smieklīgs videoklips. Tomēr arī panciskajās dziesmās Green Day ir sākuši jau izklausīties mazliet pieaugušāki un daudzveidīgāki kā iepriekš, piemēram, "Blood, Sex and Booze" neizklausās pēc trīsdesmit iepriekšējām šīs grupas dziesmām, jo atklājas, ka patiesībā Green Day nav nekādi raupjie puiši, bet ka viņiem ir tīri labas spējas atrast vienkāršas un tomēr klausāmas melodijas. Turklāt arī dziesmu tematika sākusi kļūt interesantāka, manuprāt, ļoti jauka dziesma ir "Church on Sunday", kuru es varu iztēloties kā saundtreku vasaras dienai un kurā Bilijs Džo solās meitenei ar viņu kopā iet svētdien uz baznīcu, ja viņa ar viņu vakarā ies dejot. "Fashion Victim" varētu raksturot kā Green Day versiju par Kinks "She`s bought a hat like princess Marina`s", lai gan, protams, ne melodija, ne teksts līdz Reja Deivisa līmenim šeit nepavelk. Mana mīļākā dziesma šajā albūmā tomēr ir cita - tā ir kabarē stila veidotā "Misery", kuras teksta daļa man savukārt rada asociācijas ar "Take a walk on the wild side" iz Lū Rīda repertuāra. "Hold On" mutes ermoņikas atsauc prātā kaut kādu no "Bītlu" dziesmām, lai gan patiesībā visas šīs dziesmas visvairāk izklausās pēc soļošanas melodijām. Tu saulainā vasaras dienā ej pa ceļu un tavās ausīs skan šis Green Day albūms - ļoti jauka idille. Jā, akustiskās gičas šeit skan vai katrā dziesmā un, manuprāt, tas ir tīri forši, jo savā vecajā stilā nekur tālāk "Green Day" vairs aiziet nevarēja, bet ar "Warning" viņi beidzot ir pacēlušies vismaz pāris pakāpienus augstāk. Labs ir arī albūma nobeigums. Vispirms ar "Minority" Green Day apliecina, ka arī kā poprokeri viņi joprojām vienlaicīgi ir arī panki un ka viņi nevēlas saplūst ar pūli (atkal viena soļojamā dziesma), bet "Macy Day Parade" - kas, manuprāt, jau tuvojas grupas sekojošajam albūmam "American Idiot". Zināmu neizpratni rada "Waiting", kas ir ar citu tekstu apveltīta klasiskā sešdesmito gadu dziesma "Downtown", kāda tam ir doma, man skaidrs nav, bet vispār jāatzīst, ka man ļoti labi iet pie sirds Bilija Džo balss un Tre Kūla bungas. Protams, Green Day nav pasaules labākā grupa un, protams, viņi ir vairāk parodija par pankiem nekā īsti panki, bet toties viņi ir labi songwriters.