Images and Words
Oficiāli "Images and Words" skaitās Dream Theater labākais albūms, taču man te gribētos īsti nepiekrist. Protams, manai nepiekrišanai pamatā varētu būt pārmērīgā gan DT, gan citu metāla grupu klausīšanās, ko esmu piekopis pēdējos mēnešos, tomēr tikai uz to vien es vainu nenoveltu.
Šis - otrais - grupas albūms ir zīmīgs ar to, ka tajā debitē viens no tās pēdējo 15 gadu centrālajiem dalībniekiem - dziedātājs Kevins Džeimss Labrī. Labrī, nevis Labrīt.
Un tas ir zīmīgs ar to, ka tajā atrodama vispazīstamākā grupas dziesma - "Pull Me Under", kura pat kļuva par sava veida MTV hītu, skat. video:
Starp citu, šī bija pirmā reize, kad es tā riktīgi ieraudzīju, ka DT ir tādi paši mataiņi kā citi metālisti, jo nekad neesmu pievērsis uzmanību šīs grupas vizuālajai pusei.
Tiesa, singla versijā no dziesmas 8 minūtēm atlika tikai 4, bet pietiekamu iespaidu par to, pēc kā Dream Theater izklausās, arī no tās vajadzētu varēt iegūt. Starp citu, droši vien es mūzikas ziņā arī sākšu sekot SCS piemēram un savos apskatos likšu klāt YouTube linkus, lai arī "cilvēks no malas" varētu saprast, par ko ir runa.
Nevaru mazliet nepaņirgāties par ļaudīm, kas uzskata Dream Theater par poētiski ļoti spēcīgu grupu (oficiāli viņi tādi laikam skaitās) - norādīšu tās pašas "Pull Me Under" tekstā visus izmantotos atskaņus pārus:
- sky / by / fly / cry
- past / last
- one / son
- sun / done
Ne īpaši oriģināli vai ne?
Ja es sacerētu pantiņu:
"High
in the sky
clouds fly
by
but i cry"
Diez vai mani kāds uzslavētu, bet šāda paša līmeņa poētika "progresīvajai" rokgrupai skaitās gluži normāla.
Un loģiski, ka citās dziesmās īpaši sarežģītākas liriskās struktūras šī grupa arī neizmanto. Vispār man sāk rasties aizdomas, ka 95% popmūzikas dziesmu tekstiem īpašas nozīmes nav.
Vispār visām metāla grupām (tām, kas nav kaut kādas ekstremāli sātaniskās) teksti lielākoties ir šausmīgi primitīvi - viņi izvēlas vienu no diviem varoņiem - kaut kādas bezsakarīgas dvēseliskas žēlabas par nāvi (vislabāk atrodamas HIM mūzikā) vai apdziedāt dungeons&dragons tematiku. Dream Theater izvēlas pirmo stratēģiju un bieži tāpēc nemaz neizklausās pēc metālistiem, vismaz "Another Day" ir diezgan tradicionāla power balāde, kurā gan ir jauki saksofona iestarpinājumi, bet kura citādi ir tikai kādus 10% augstāka par Scorpions daiļradi.
Vispār šis nu ir no tiem ierakstiem, kurš ir sarežģīts tikai sarežģītības pēc - es ticu, ka kurš katrs nospēlēt tā kā Portnojs un kompānija nevarētu, bet es arī nedomāju, ka tas būtu nepieciešams. Savā ziņā no pārējā izceļas "Take The Time", kurā Labrī brīžiem dzied kā tāds astoņdesmito gadu Fredijs Merkūrijs (kas gan nav brīnums, jo cik saprotu, viņi bija diezgan lieli Queen fani).
Vēl viena ievērības cienīga kompozīcija ir "Metropolis Part I", no kuras stāsta vēlāk izauga viss albūms "Metropolis Part 2", kuru esmu apskatījis kaut kur šajā saitā. Šī dziesma ir izteikta iespēja paplosīties Dream Theater bundziniekam, kas to no sirds arī dara. Vispār, bungu skaņa šajā albūmā ir kaut kāda baigi stingra un cieša un tāda tā ir visās dziesmās, padarot bungas bieži par centrālāku instrumentu nekā ģitāru. Ja es pareizi nojaušu, šis ieraksts viss ir ar kaut kādu vienotu domu, kas ir saistīta ar nāvi, bet mani nāve ne tik ļoti interesē, lai es mēģinātu to izzināt caur Dream Theater mūziku.
Man tīri labi patīk noslēdzošā albūms kompozīcija - "Learning to Live", kuras video arī šaitan pievienoju.
, lai gan YouTube dzīvais ieraksts ir pat labāks par studijas versiju, šoreiz, atšķirībā no vairākām citām dziesmām, DT ir nākuši klajā ar vairāk nekā vienu ideju uz 10 minūšu dziesmu, līdz ar to ir arī vairāk klausāmi.
Kopumā man gan otrā Metropoles daļa patīk nekā šis ieraksts, bet citādi jāsaka, ka instrumentāli DT ir patiešām ļoti spēcīgi, lai arī viņi, droši vien, vislabāk varētu spīdēt, spēlējot svešu materiālu, jo par ģeniāliem komponistiem es viņus gan nenosauktu.
Šis - otrais - grupas albūms ir zīmīgs ar to, ka tajā debitē viens no tās pēdējo 15 gadu centrālajiem dalībniekiem - dziedātājs Kevins Džeimss Labrī. Labrī, nevis Labrīt.
Un tas ir zīmīgs ar to, ka tajā atrodama vispazīstamākā grupas dziesma - "Pull Me Under", kura pat kļuva par sava veida MTV hītu, skat. video:
Starp citu, šī bija pirmā reize, kad es tā riktīgi ieraudzīju, ka DT ir tādi paši mataiņi kā citi metālisti, jo nekad neesmu pievērsis uzmanību šīs grupas vizuālajai pusei.
Tiesa, singla versijā no dziesmas 8 minūtēm atlika tikai 4, bet pietiekamu iespaidu par to, pēc kā Dream Theater izklausās, arī no tās vajadzētu varēt iegūt. Starp citu, droši vien es mūzikas ziņā arī sākšu sekot SCS piemēram un savos apskatos likšu klāt YouTube linkus, lai arī "cilvēks no malas" varētu saprast, par ko ir runa.
Nevaru mazliet nepaņirgāties par ļaudīm, kas uzskata Dream Theater par poētiski ļoti spēcīgu grupu (oficiāli viņi tādi laikam skaitās) - norādīšu tās pašas "Pull Me Under" tekstā visus izmantotos atskaņus pārus:
- sky / by / fly / cry
- past / last
- one / son
- sun / done
Ne īpaši oriģināli vai ne?
Ja es sacerētu pantiņu:
"High
in the sky
clouds fly
by
but i cry"
Diez vai mani kāds uzslavētu, bet šāda paša līmeņa poētika "progresīvajai" rokgrupai skaitās gluži normāla.
Un loģiski, ka citās dziesmās īpaši sarežģītākas liriskās struktūras šī grupa arī neizmanto. Vispār man sāk rasties aizdomas, ka 95% popmūzikas dziesmu tekstiem īpašas nozīmes nav.
Vispār visām metāla grupām (tām, kas nav kaut kādas ekstremāli sātaniskās) teksti lielākoties ir šausmīgi primitīvi - viņi izvēlas vienu no diviem varoņiem - kaut kādas bezsakarīgas dvēseliskas žēlabas par nāvi (vislabāk atrodamas HIM mūzikā) vai apdziedāt dungeons&dragons tematiku. Dream Theater izvēlas pirmo stratēģiju un bieži tāpēc nemaz neizklausās pēc metālistiem, vismaz "Another Day" ir diezgan tradicionāla power balāde, kurā gan ir jauki saksofona iestarpinājumi, bet kura citādi ir tikai kādus 10% augstāka par Scorpions daiļradi.
Vispār šis nu ir no tiem ierakstiem, kurš ir sarežģīts tikai sarežģītības pēc - es ticu, ka kurš katrs nospēlēt tā kā Portnojs un kompānija nevarētu, bet es arī nedomāju, ka tas būtu nepieciešams. Savā ziņā no pārējā izceļas "Take The Time", kurā Labrī brīžiem dzied kā tāds astoņdesmito gadu Fredijs Merkūrijs (kas gan nav brīnums, jo cik saprotu, viņi bija diezgan lieli Queen fani).
Vēl viena ievērības cienīga kompozīcija ir "Metropolis Part I", no kuras stāsta vēlāk izauga viss albūms "Metropolis Part 2", kuru esmu apskatījis kaut kur šajā saitā. Šī dziesma ir izteikta iespēja paplosīties Dream Theater bundziniekam, kas to no sirds arī dara. Vispār, bungu skaņa šajā albūmā ir kaut kāda baigi stingra un cieša un tāda tā ir visās dziesmās, padarot bungas bieži par centrālāku instrumentu nekā ģitāru. Ja es pareizi nojaušu, šis ieraksts viss ir ar kaut kādu vienotu domu, kas ir saistīta ar nāvi, bet mani nāve ne tik ļoti interesē, lai es mēģinātu to izzināt caur Dream Theater mūziku.
Man tīri labi patīk noslēdzošā albūms kompozīcija - "Learning to Live", kuras video arī šaitan pievienoju.
, lai gan YouTube dzīvais ieraksts ir pat labāks par studijas versiju, šoreiz, atšķirībā no vairākām citām dziesmām, DT ir nākuši klajā ar vairāk nekā vienu ideju uz 10 minūšu dziesmu, līdz ar to ir arī vairāk klausāmi.
Kopumā man gan otrā Metropoles daļa patīk nekā šis ieraksts, bet citādi jāsaka, ka instrumentāli DT ir patiešām ļoti spēcīgi, lai arī viņi, droši vien, vislabāk varētu spīdēt, spēlējot svešu materiālu, jo par ģeniāliem komponistiem es viņus gan nenosauktu.
2007-06-06
comments powered by Disqus