Kazhes pierakstu burtnīca

Roselena Brauna nekādi nav 20. gadsimta otrās puses amerikāņu literatūras pīlārs, taču pēc ieielgušās ekskursijas literatūras klasikā (Dikensa darbos) izlēmu, ka var pievērsties arī mazāk nozīmīgai literatūrai, un tā pie izlasīšanas tika grāmatu plauktā atrastais romāns "Before and After". Grāmatas vāks jau liecina, ka šis romāns galvenokārt ir ievērojams savas ekranizācijas dēļ - pēc tā motīviem tapusi tāda pat nosaukuma filma, kuru režisēja Barbets Šrēders (režisors ar ļoti bagātīgu filmogrāfiju gan Eiropā, gan Holivudā, tomēr vienīgā viņa filma, ko esmu redzējis, ir "More", kuru skatījos tikai Pink Floyd mūzikas dēļ), bet galvenajās lomās tur ir Merila Strīpa un Laiems Nīsons.

Bērniem domātas grāmatas, nudien, mēdz būt visdažādākās, un izpratne par to, kāds saturs ir un kāds nav bērnu psihei piemērots, pamatīgi variē dažādās kultūrās un laikos. Spilgtākais piemērs, ko tev piesaukt, protams, ir tas, par ko Andersena skumjā un traģiskā "Mazā nāriņa" pārvērtās Disneja studijas interpretācijā. Ulfa Starka stāsts "Proti svilpot, Juhanna" arī ir viens no tiem darbiem, kuri savā oriģinālversijā diez vai ir savietojami ar Holivudas izpratni par to, kāds saturs ir bērniem piemērots.

Bezsirdīgā Amanda ir pēdējais austrumvācu autora Jureka Bekera romāns, kas turklāt izdevumu piedzīvoja jau laikos, kad nekādas Austrumvācijas vairs nebija. Savulaik, kad Gētes institūta bibliotēku regulāri apmeklēju klātienē, biju iepazinis vairākus šī autora darbus un tagad, digitālajā laikmetā, šķita interesanti atkal satikties ar viņa prozu.

Pārsteidzošā kārtā "The Future" kļuva par uz to laiku veiksmīgāko Koena albumu viņa dzimtajā Kanādā, un arī ārpus tās ieraksta panākumi bija labāki kā viņa iepriekšējiem veikumiem, par spīti tam, ka neviena šī albuma dziesma nav iegūlusi Koena zelta dziesmu fondā, un patiesībā vismaz manās acīs šis varētu būt pats garlaicīgākais no viņa ierakstiem.

Sākotnēji (no 1991. līdz 1993. gadam) PJ Harvey bija nevis solo mākslniece, bet gan trio, kurā līdzās pašai Polijai Džīnai ietilpa Robs Eliss un Ījans Olivers. Tiesa, līdz pirmā albuma tapšanas laikam Oliveru jau bija paspējis nomainīt Stīvs Vons. Lai arī pašai Hārvijai tā iznākšanas laikā bija tikai 22 gadi, ierakstā saklausāmaas teju visas iezīmes, kas viņu padarīja par vienu no retajām patiešām ļoti nozīmīgajām sievietēm rokmūzikas pasaulē.

Patrikam Modiano kā rakstniekam ir viens izcils pluss - viņa darbus franciski varu lasīt itin normālā tempā, katru piekto vārdu nemeklējot vārdnīcā un normāli varot izsekot grāmatā notiekošajam. Komplektā gan nāk arī mīnuss, ka grāmatas ir diezgan vienveidīgas un seko vieniem un tiem pašiem principiem. Līdz ar to šobrīd esmu neziņā - vai kā nākamo darbu franču mēlē atkal lasīšu kaut ko no Modiano daiļrades, vai tomēr pamēģināt kaut ko mazliet izaicinošāku.

Īsti nezinu, kā tas nākas, bet "Smillas jaunkundzes sniega izjūta" man skolā bija ieteicamās ārzemju literatūras sarakstā 12.klasē. Tur gan toreiz darbojās princips, ka katram vajadzēja izlasīt tikai vienu no saraksta grāmatām un pārstāstīt pārējiem (kuru gan interesē tā ārzemju literatūra, nav jau Rainis), tālab šo grāmatu nelasīju, un diez vai man tā tolaik būtu bijusi nepieciešama. Šodien, lai arī par radikālu Pētera Hēga cienītāju tā mani nepārvērta, vismaz kaut ko vērtīgu no tās gūt varēju, un tas jau ir kaut kas.

Par tādu grupu kā "Masters of Reality" uzzināju dokumentālajā filmā par Džindžeru Beikeru. Un ja jau vienā viņu albumā bungas dauza neviens cits kā pats trakais misters Beikers, tad ir taču vērts ar viņiem iepazīties?

Gribi dzirdēt banālu filmas sižetu? Tita un Pedro viens otru mīl, bet Titas mamma viņai aizliedz precēties, jo atbilstoši ģimenes tradīcijai viņai kā jaunākajai meitai laulība nav paredzēta - viņai būs jārūpējas par mammu līdz tās nāvei. Un mamma nav nekāda jaukā būtne. Lai būtu Titai tuvāk, Pedro apprec viņas māsu Rozauru, šādi apliecinot savu nemitīgo mīlestību pret Titu. Rozaurai dzimst dēls, viņa ir pārāk vāja, lai varētu bērnu zīdīt, taču Titai, viena Pedro skatiena dēļ vien (tā šajā filmā notiek) piens ir, viņa kļūst par māsas dēla zīdītāju, taču māte Rozauru un Pedro aizsūta projām (ar visu bērnu), un bērns visai drīz nomirst. Vēlāk revolucionāri nogalina māti. Tita gandrīz apprec ārstu, kas viņu ārstē, kad viņai uznāk melnie, bet tad tomēr viņa saprot, ka viņa pārāk mīl Pedro. Bet tas joprojām ir precējies ar viņas māsu...

Toms Veitss nav viens no tiem mūziķiem, kuru daiļrade tā vien strāvo pozitīvismā, dzīves skaistuma apdziedāšanā un tēmās par "sharing cups and cakes with me". Taču pat viņa visai drūmajā un pesimisma cauraustajā pasaulē "Bone Machine" ir viena no tumšākajām lappusēm.

Vispirms pastāstīšu par to, kā šī (un vēl 3 citas) grāmata nonāca manās rokās. Manā uzdevumu sarakstā atrodams punkts, kas paredz "izlasīt visus Grema Grīna romānus" (kam nez kādēļ esmu piekabinājis arī stāstu krājumus un autobiogrāfijas). Pirms šīs grāmatas izlasīšanas neizlasīto grāmatu sarakstā bija vēl pieci ieraksti. Nevienu no šīm atlikušajām grāmatām nav iespējams dabūt Rīgas bibliotēkās un tās, šķiet, nav pilnā apjomā izdotas arī krieviski (jo šajā valodā izdoto literatūru parasti var sazvejot tīmeklī). Rezultātā izlēmu šīs grāmatas pasūtīt no tāda resursa kā AbeBooks.

Šī filma ir balstīta uz Maikla Freina tāda pat nosaukuma lugas un tieši Freina dēļ es to skatījos. Proti, izlasījis visai sviestaino romānu Skios, es secināju, ka man patīk šis sagadīšanos pilnais humors un ka varētu būt interesanti noskatīties kādu filmu, kurā tas izmantots. Šī bija pirmā, kas gadījās pa rokai.

Izrādās, ka rakstnieks Niks Hornbijs, kas laikam vairāk ir zināms pēc savu grāmatu ekranizācijām (pamatā - "High Fidelity" un "About a Boy") ir visai apsēsts "Arsenal" fans. Ja gadījumā tu esi viens no tiem (ne)laimīgajiem, kas nezina, kas tas tāds - "Arsenal", tad varu tev iečukstēt, ka tā ir Londonas futbola komanda, vairākkārtēja Anglijas čempione, kuras rindās, ja kas, nemaz ne tik šausmīgi senā pagātnē spēlēja arī viens Latvijas futbolists - Igors Stepanovs. Varu pieņemt, ka gadījumā, ja Hornbijs šo grāmatu būtu uzrakstījis 15 gadus vēlāk, tajā atrastos vieta arī kādai epizodei, kurā viņš šausminātos par kādu īpaši neveiksmīgu epizodi Stepanova izpildījumā. Vienlaikus - neviens cits Latvijas futbolists šādas raudzes vienībā spēlējis nav.

Filmas darbība norisinās tajos laikos, kad Francija vēl bija impērija, nevis tikai palilela Eiropas valsts ar grandiozām pretenzijām uz savu izcilību. Francijai piederošajā Indoķīnā gumijkoku plantācijas īpašniece Eliāna audzina savu audžumeitu Kamillu (vietējo, kuras vecāki gājuši bojā nelaimes gadījumā) un uzsāk sakaru ar gados par sevi daudz jaunāko flotes virsnieku Žanu Batistu. Taču šīm attiecībām nav lemts ilgi turpināties, jo Eliāna ir viņam par vecu + viņas tēvs vēl piedāvā Zanam Batistam pamatigu naudu par to, lai viņš ar Eliānu nesatiktos (ja kas Eliānas lomā ir lieliskā Katrīna Denēva, kas par šo filmu saņēma savu līdz šim vienīgo Oskara nomināciju). Reģionā pamazām mainās situācija - arvien lielāku popularitāti gūst komunisma idejas un kolonizatoru stāvoklis kļūst arvien mazāk drošs. Eliānai tikām ir citas raizes - Kamilla iemīlās Žanā Batistā (protams, nezinot, ka šis vīrietis ir bijis viņas mātes mīļākais), un būdama pārliecināta, ka jaunais vīrietis meiteni tikai sāpinās, Eliāna nodrošina viņa pārvietošanu uz citu vietu franču kolonijās. Taču Eliāna nav rēķinājusies ar apstākli, ka Kamilla viņam varētu sekot.

Atkal jau nezināms autors (autore šajā gadījumā), atkal jau - stāstu krājums. Atkal jau īss apkopojums, par ko ir šie stāsti.

Šrilankiešu izcelsmes angļu rakstnieks Romešs Gunesekera par savu lielāko veikumu var uzskatīt 1994.gada romānu "Reef", kas tika iekļauts īsajā pretendentu sarakstā uz prestižo Bukera balvu. Stāstu krājums "Jūrasvelna mēness" ir šī autora pirmais izdotais darbs, un tajā apkopoti stāsti, kas pamatā stāsta par Anglijā dzīvojošiem šrilankiešiem un pārdzīvojumiem, kas ir nozīmīgi viņu dzīvēs.

Starp seriāla otro un trešo sezonu bija gada pārtraukums (1991.gadā nekas radīts netika), bet tas tam par labu nenāca. Kaut kur pa šo laiku bija sācis pazust šo abu komiķu brīnišķīgais šarms un arvien vairāk viņu skečos jūtama rutīna un pārmērīga iestudējuma klātbūtnē. Jā, vietām joprojām ir ļoti smieklīgi un kodolīgi, bet arvien kaitinošāka kļūst Lorija muzikālo talantu demonstrēšana - lai arī viņš ir labs parodētājs, kas veikli spēj atdarināt dažādus izpildītājus un stilus, bet lielos daudzumos tas nav nekas izcils, un vēl viens mīnuss - pēdējās divas katras epizodes minūtes tagad tiek izmantotas pilnīgi bezjēdzīgajam "kokteiļu nobeigumam", kurš ir vienveidīgs un nesmieklīgs. Labākais sezonas skečs - darbinieka atlaišana, kas man lika gan atcerēties situāciju, kurā pats nokļuvu mazāk kā pirms gada, gan labi izsmieties. Žēl, ka šādu patiešām izcilu mirkļu šajā sezonā bija visai maz, plus varu nožēlot, ka nebūtībā aizgājuši pirmo divu sezonu atkārtotie varoņi, bet viņu aizstājēji nav tik asprātīgi uzrakstīti. Ā, vēl laba bija tiesa, kurā piedalījās bīskaps no "The Bishop and the Warlord" (viņu otrā dziesma gan bija diezgan pamatīgs FAIL, bet tā jau ir cita lieta). Skaidrs ir tas, ka pēc šīm epizodēm no pēdējās seriāla sezonas neko daudz vairs negaidīju.

Tu neticēsi, bet tas patiešām notika! 1992.gadā, kad nevienam gar šo grupu īsti nekādas darīšanas nebija, "Gong" izdeva savu pirmo albumu ar jaunu materiālu pēc divdesmit gadu pārtraukuma. Protams, dažādos veidolos un dažādos sastāvos grupa bija pastāvējusi, bet šis ieraksts iezīmēja atgriešanos pie Lidojošās tējkannas triloģijas, planētas Gong mitoloģijas un citām tik tradicionālām šai grupai iezīmēm. Ierindā bija arī divas no centrālajām grupas personībām - Deivids Alens un Gilija Smita. Steve Hillage šajā grupas sastāvā gan nebija, bet pat pēc paviršas noklausīšanās tu visdrīzākais atzīsi - šis patiešām ir tas pats "Gong", kas savulaik bija viena no oriģinālākajām Eiropas grupām, kas spēlēja ne īsti definējama stila mūziku.

"Belle Époque" jeb "Skaistais laikmets" atnesa Spānijai tās otro Oskaru labākās filmas svešvalodā nominācijā. Ja man vajadzētu vienā teikumā izteikt šīs filmas morāli, viens no variantiem būtu "četras māsas - tas ir forši". Otrs variants būtu - "dzīve ir skaista, lai arī ne viss, kas tajā notiek, ir skaists".

Eh, nerakstās man kaut kā šīs grāmatas apraksts. Pašu romānu izlasīju jau pirms trim nedēļām, bet par to uzrakstīt tā arī neesmu saņēmies. Slikti, vai ne? Turklāt vēl ar šo grāmatu man saistās viena muļķīga izgāšanās. Patiesībā gan ne tāda, ka daudzi to varētu būt piefiksēkuši, un tomēr. Kad pirms gadiem pieciem ar Normi kopā veidojām virtuālo grupu Textūra - neeksistējošu Latgales geju ansambli - vienam no tās dalībniekiem kā mīļāko grāmatu norādīju "Angļu pacientu" (ap to laiku pie mums kino izrādīja pēc šīs grāmatas uzņemto filmu). Kur tad izgāšanās? Faktiski - tajā, ka tobrīd es pat nenojautu, ka "Angļu pacients" patiešām ir ievērojams romāns (biju domājis, ka tas ir tikai ticis novelizēts pēc filmas iznākšanas) un pat vēl vairāk - ka šis romāns pat saņēmis Bukera prēmiju.

Daudzas reizes, kad biju bibliotēkā, es skatījos uz šo grāmatu. Domāju - vajadzētu tā kā izlasīt, kā nekā skaitās ļoti ievērojams romāns. Bet mani atbiedēja lappušu skaits un nedaudz arī tās popularitāte darīja tramīgu. Bet galvenais tomēr bija apjoms. Beidzot es to paņēmu no bibliotēkas nākamajā dienā pēc tam, kad zaudēju darbu. Kā teikt - bezdarbnieka statusā gan jau laika sanāks pietiekoši, lai to izlasītu. Un arī sākotnēji apņēmos - ka tagad cītīgi lasīšu šo grāmatu, un pēc tā izlasīšanas tūliņ atradīšu darbu.

Nekad un nekādos apstākļos neuzticies vāciešiem! Šādai maksimai būtu vērts sekot, lai izvairītos no tādiem pārpratumiem, kā man sanāca ar šo Murakami romānu. Biju bibliotēkā, ievēroju, ka tur vāciski pieejams man nezināms Murakami romāns ar nosaukumu "Gefaerlich Geliebte" jeb "Bīstamā mīļotā". Domāju - wow! - kurā nez brīdī viņam tāds iznācis, ka neesmu neko par šo grāmatu dzirdējis? Paņēmu šo grāmatu. Jau mājās gribēju noskaidrot, kad tieši šis romāns izdots, un atklājās, ka tas nav nekāds jauns romāns, bet gan jau lasītais "Uz dienvidiem no robežas, uz rietumiem no saules", ar kuru patiesībā arī sākās mana pazīšanās ar Murakami, turklāt vēl vācieši kā īsti sliņķi tulkojumu taisījuši no angliskā tulkojuma, nevis no japāniskā oriģināla.

No visām filmām par "Drakulu" Kopolas veikums droši ir visslavenākais, un es īsti nesaprotu, kāpēc neatcerējos, ka biju to redzējis. Ar pirmajām 5 sekundēm pietika, lai saprastu, ka šī filma ir redzēta un ka tā savulaik šķita laba. Ja nu kas ir jāpiezīmē, tad ir šai filmai viens būtisks trūkums - Kianu Rīvss, kas spēlē Džonatanu Hārkeru, ir diezgan garlaicīgs anti-varonis, kura gaitām sekot nav diez ko aizraujoši. Balkus patiešām spīdošo aktieriem - Gerijs Oldmens, Vinona Raidere, Entonijs Hopkinss, savā ziņā - pat Toms Veitss trakā Renfīlda lomā - Kianu izskatās pēc tāda liela naiva puikas, kas nejauši iemaldījies filmēšanas studijā. Kāds lai viņš arī nebūtu smukulis un sieviešu mīlulis "Speed" un "Matrix" dēļ, bet nav viņš labs aktieris, nav, un tur tu neko nepasāksi. Līdz ar to nav par ko brīnīties, ka ekrāna ķīmija starp Oldmenu (Drakula) un Raideri ir tiešām lieliska, kamēr ar Rīvsu Raiderei kopā nav pat vienas jēdzīgas ainas (patiesībā viņiem arī vispār kopīgu ainu ir baisi maz).

Otra tāda ieraksta kā "Magic and Loss" Lū Rīda karjerā nav bijis (lai gan - varbūt "Songs for Drella" ir tam līdzīgs, vajadzētu to paklausīties). Nē, viņš šeit nedara neko tik radikālu kā "Metal Machine Music" gadījumā, bet šis ir patiešām īpašs ieraksts. Lū to veltīja diviem saviem draugiem, kas pāragri mira (laikam - abi ar vēzi) viena gada laikā, un šis ir droši vien visspēcīgākais nāvei veltītais albums, ko es jebkad esmu klausījies. Protams, var apgalvot, ka tas ir vairāk dzeja + mūzika nevis mūzika + teksts formāta ieraksts, bet nav mums šeit darīšana gluži ar "The Final Cut" (kas man gan tāpat patīk) vai ar Leonarda Koena daiļrades agrīno posmu (par kuru es arī fanoju).

Es nekautrēšos atzīt, ka man patīk Penelope Krusa. Kāpēc nekautrēšos? Tālab, ka fanot par Krusu ir pietiekami labs stils. Tā tev nav Andželīna "Lara Krofta" Džolī vai Nikola "es pēdējā laikā filmējos draņķīgās filmās" Kidmena vai Dženifera "Friends" Anistone. Krusa ir nopietna aktrise un tas vien, ka viņai savulaik bija sakars ar Tomu Krūzu ir vairāk uzvārda sekas nekā jebkas cits. Protams, vienlaikus es saprotu, ka šī gada Otrā plāna Oskara saņēmēja nav izcilākā pēdējo 10-20 gadu aktrise. Nerunājot par tādu klasisku vērtību kā Merila Strīpa, bet arī divas Keitas - Vinsleta un (galvenokārt) Blānšeta daudz labāk spēj iejusties DAŽĀDOS tēlos. Penelope tikām, cik skaista viņa lai arī nebūtu, Holivudā uz daudzveidīgām lomām nevar cerēt kaut sava izskata dēļ vien (starp citu, pat Džolī šī situācija ir daudz labāka). Taču, kā jau teicu vairākkārt, man Krusa patīk, un doma noskatīties viņas pirmo darbu uz lielā ekrāna man šķita saprātīga.

"Bitter Moon" ir filma, kas lieliski iederas Hjū Grānta agrīno darbu sarakstā līdzās "Sirēnām". Hjū Grānts, protams, ir viens tipisks pretty boy, bet savulaik viņš labprāt piedalījās filmās, kurās pipariņa netrūka, un "Rūgtais mēness" ir viena no piparotākajām filmām, ko man vispār nācies kādreiz redzēt. Protams, apzinoties to, ka filmas režisors Romāns Polanskis ir zināms ne tikai ar to, ka viņš uzņēmis "Rozmarijas mazuli", "Chinatown" un "Pianistu", bet arī ar neglīto pedofīlijas stāstu. Man patiesībā ir gluži vienalga, vai viņš toreiz bija vai nebija vainīgs, bet viens ir skaidrs - pārmērīgā puritānismā šo režisoru apsūdzēt noteikti nevar.

"Shhh" nav mans iecienītākais no Chumbawamba albūmiem un patiesībā tā vērtība ir galvenokārt tajā, ka tam vajadzētu saukties "Jesus H. Christ" un balstīties uz sampļiem no pazīstamām dziesmām, taču Chumbawamba nesaņēma atļauju šos sampļus izmantot, kā rezultātā ieraksta tematika un dziesmas tika mainītas, kas radīja "Shhh" kā ierakstu par/pret cenzūru.

"Sievietes smarža" ir filma, par kuru Als Pačino beidzot saņēma Oskaru. Un vienlaikus tā ir pēdējā filma, par kuru Pačino saņēma kaut vai Oskara nomināciju. Sic transit gloria mundi, tā varētu teikt. Un tāpat varētu teikt: Svegliarsi e sentire il profumo del caffè.

Makjuana "Melnie suņi" ir romāns, kas vēsta par pēckara Eiropu un sociālisma pirmssabrukšanas perioda Eiropu. Tā stāsītājs ir kāds vīrietis, kurš pats būdams bārenis visu mūžu ir kalpojis par tādu kā surogātbērnu cilvēkiem, kurus viņu pašu bērni īpaši nenovērtē. Tomēr faktiski viņš nav romāna galvenais varonis, jo tā centrā atrodas viņa sievasmāte Džūna un (daļēji) viņas vīrs Bernards. Iepazinās viņi kara laikā, tolaik abi bija komunisma piekritēji, vēlāk abi ticību komunismam zaudēja, bet zaudēja arī ticību viens otram. Džūnasprāt, visam tam par vainu bija kāda sastapšanās ar diviem melniem suņiem, par kuru nav īsti skaidrs, vai tā ir notikusi vai nav, jo nedz Džūna, nedz Bernards par to īpaši labprāt nerunā un vispār viņu versijas par visiem notikumiem parasti ir diezgan atšķirīgas.

Dīvani, ka par šo noise rock grupu Latvijā nezina gandrīz neviens (vismaz spriežot pēc Internetā pieejamās informācijas), lai gan tajā savulaik spēlējuši veseli divi tautiešu izcelsmes bāleliņi - Kevins un Sandris Rutmaņi. Protams, "The Cows" nav gluži "Limp Bizkit", tāpēc par latviešu līdzdalību šajā grupā kurš katrs nepriecāsies, un tomēr.

Nu tas ir sāvies. Tuvākajās nedēļās tu bieži dzirdesi mani žēlojamies, ka man ne visai patīk "The Cure" un ka manā kolekcijā ir pārāk daudz viņu ierakstu. Droši vien, tas nebija gudrs lēmums, balstoties uz divām man zināmajām dziesmām - "Boys Don`t Cry" un "Friday, I`m in Love", iegādāties kādus desmit šīs grupas albūmus.

Lai apliecinātu, ka esmu labs, šai grāmatai pat izveidoju puslīdz normālu ārtiklu Vikipēdijā (lai gan, protams, tur vēl varētu šo to pilnveidot). Kā jau var nojaust, šis ir nākamais romāns Verbēra ciklā par skudrām. Tā darbība norisinās gadu pēc pirmā romāna darbības.

Kad tālajā 1992. gadā Kalifornijas poppanku trio "Green Day" izdeva savu otro albūmu, droši vien reti kurš gaidīja, ka šis ieraksts iezīmē vienas no 90-to gadu skaļākajām grupām īstenu parādīšanos savā istajā gaismā. Bet, kā teiktu šajā situācijā Jēzus, Tēti - viņi nezina, ko viņi dara.

Oficiāli "Images and Words" skaitās Dream Theater labākais albūms, taču man te gribētos īsti nepiekrist. Protams, manai nepiekrišanai pamatā varētu būt pārmērīgā gan DT, gan citu metāla grupu klausīšanās, ko esmu piekopis pēdējos mēnešos, tomēr tikai uz to vien es vainu nenoveltu.

Un tagad ieklausies sensacionālajā apgalvojumā - "My Dying Bride" gotiskais doom metāls man šķiet visnotaļ simpātisks. Labi, varbūt ne gluži simpātisks, bet nebūt ne tik pretīgs, kā varētu gaidīt. Protams, tas nenozīmē, kas šis albūms kā tāds ir īsteni baudāms - ievadošais "Erotic Literature", piemēram, vismaz kompozīcijas sākumā ir manām ausīm ļoti pat derdzīgs, it īpaši ievērojot nepavisam ne cilvēcīgo grupas vokālista rūkšanu. Taču no tīri melodiskā viedokļa My Dying Bride ir lieliska metāla grupa un pat šajā pašā "Erotic Literature" atsevišķas pasāžas man patīk tīri labi, tikko tu esi pieradis pie grupas vokālu manieres. "Sear Me" izklausās pēc agrīno gadu (apmēram - "Master of the Puppets") laika Metallicas, kas bagātināta ar šādu tādu stīgu mūzikas instrumentu piesaistīšanu un tieši konkrēto kompozīciju - "Sear" - es uzskatu par tiešām skaistu sava žanra pārstāvi. Tāpat nevar neuzteikt klasiskās mūzikas un šausmu filmu noskaņās veidoto "Silent Dance", kurai ar metālu nav vispār nekā kopīga. Arī "The Bitterness and the Bereavement" ir stilistiski kaut kas pa vidu starp Metallica un Apocalyptica, un šajā kompozīcijā pat briesmīgie vokāli iederas tīri labi. Pa brīžam "My Dying Bride" pieliek pie mūzikas ātruma un jāsaka, ka ātrums nav viņu lielākais pluss - "The Forever People" ir diezgan bezjēdzīga kompozīcija, cik nu es varu spriest. Viņu pluss ir simfoniskās manieres metāls un tādas kompozīcijas kā "The Return of the Beautiful" (lai arī Ārona Steintorpa balss man ar skaistumu gluži neasociējas).

Nule esmu nonācis tik tālu, ka klausos Pantera. Tiek apgalvots, ka šīs grupas skanējums esot tāds, kāds būtu bijis Metallica`i, ja Hetfīlds un kompānija nebūt pārdevušies industrijai. Un te patiešām jāpiekrīt - uz kompromisiem Pantera neiziet un ar milnu pa galvu bliež bez pārtraukumiem (iedomāties mūsdienu Metalikas albūmā tādu kompozīciju kā "Fucking Hostile" patiešām būtu pagrūti, lai arī kāds nu 1992. gads ir mūsdienas?). Pa brīžam Pantera gan arī dara to pašu, kas patīk Hetfīldam - spēlē uz klausītāju emocionālakajām notīm, piemēram, kompozīcija Hollow savā pirmajā minūtē izklausās pēc kaut kāda "Pearl Jam", tiesa pēcāk atgriežas Panteras tipiskais skanējums. Ir skaidrs, ka lai klausītos šādu mūziku ir jābūt pārliecinātam Metalheadam, kāds es tomēr neesmu, līdz ar to ar pāris šī albūma noklausīšanās reizēm man bija vairāk nekā pietiekami, lai saprastu, ka nē - es negribu kļūt par Pantera cienītāju. Man labāk patīk Rozā pantēra, nekā šī blice, lai arī es varu piekrist, ka, piemēram, "Mouth for war" ir tīri forša melodija un ka "This love" ir interesanti apvienota balāde ar sātanisko rēkšanu. Bet mīnuss ir tāds, ka ķērcošie sātaniskie metālisti man vienmēr ir diezgan izteikti dergušies un Pantera šajā ziņā nav izņēmums, un man ir pie kājas, ka žurnāls Q ir šo ierakstu nosaucis par vienu no visu laiku 50 smagākajiem albūmiem. Lai jau. Es to nenosaukšu par vienu 50 labākajiem, ko šogad būšu noklausījies - un, lūdzu, iesūdziet mani par to!

Esmu ticis pie jaunām austiņām un piemērotāku brīdi tam izvēlēties laikam gan nebija pat iespējams. Kas gan var būt piemērotāks brīdis jaunām austiņām, ja ne metāls? Un kas man stāv priekšā tuvākajās dienās? "Metallica", "Ministry", "Motorhead" - trīs lielie M (vai Ministry gadījumā - ne tik lielie, tur laikam vajadzēja ievietot "Megadeth").

Patiesību sakot, es tādu sapni kā Henrijam nevēlētos, jo tas ir visai drūms. No otras puses tas ir arī vairāk nekā vienkārši skaists un ne velti tas skaitās viens no labākajiem Keiva albūmiem, lieliski sevī kombinējot skaistumu, dusmas, sāpes, bezspēcību, vardarbību, Dievu un vēl kas lai zina ko. Kāds gan vēl varētu būt albūms, kas sākas ar himnisko "Papa won`t leave you, Henry", pārejot liriskajā "I had a dream, Joe", kas pāriet vairs ne tik ļoti liriskajā "I had a dream, Joe", ar tādām dusmām, kādas the Clash no sevis reti varēja izspiest. Vēl te parādās burvīgā kompozīcija "Christina the astonishing" un kolosālais "Jack the Ripper". Vispār tas patiešām ir tāds ieraksts, kuru var klausīties vienu reizi pēc otras un tas paliek tikai arvien foršāks. Un man patlaban nemaz nav tāds noskaņojums, lai klausītos kaut ko drūmu, bet Keiva dēļ varu arī uztaisīt kādu izņēmumu.

It`s a wonder that I hadn`t seen this film before. You wouldn`t guess - but this film is about sex, and it`s about Sharon Stone having sex with Michael Douglas, and that`s a thing they do quite enough. And, since Stone`s character is a bisexual murder she also has sex with some other people of both sexes and kills some people as well. Douglas` character is a cop who has some drinkning problems but his psychiatrist is helping him out - both mentally and physically, still she gets murdered, but that doesn`t mean that Douglas and Stone can`t be together anymore. Quite a nasty film I dare saying with enough erotics, but otherwise a bit too much of the crime/thriller shtick for me.

Boring stories.

What if your child became a killer? You`re too young to be a parent for a child that could become a killer? But what if you weren`t? Or if you were a killer yourself? In this novel by Rosellen Brown we encounter an American family that`s seem to be pretty normal on the outside. Ben and his wife Carolyn are happily married, their children Jacob and Judith are smart and do well at school. But one day a girl is murdered in the little town where the family lives. And Jacob who was her boyfriend and who was the last person she was seen with becomes the prime suspect. Jacob flees after the murder and his parents have little doubt that he really is the killer. Difference can be only found in their approach towards this fact - while Ben tries all means possible to save his son by destroying all evidence of the crime there is Carolyn is prepared for Jake to go to prison (which is a thing he deserves for sure). The weird thing about the book is the fact that there`s no twist - Jacob has commited murder, although we may not have heard the true circumstances of the case but there is no doubt that he is a murderer. And there is no doubt that his father is a bit crazy too, otherwise he wouldn`t do what he does, which leads to Ben going to prison instead of his son (quite similar to "Deadeye Dick" where the main heros father is the one imprisoned and not the murderer himself). Whas everything that happened to Martha (Jacobs dead ex-girlfriend) mostly an accident? Should her parents forgive Jacob? I don`t really know. The book tends to be a bit too film-like for my taste (a film starring Liam Neeson and Meryl Streep was done after the novel but I haven`t seen it yet) yet it`s quite a rewarding read. Not too much brain usage required but a decent book nevertheless.

I only read it because Bergengruen was born in Riga. I never thought that this book would be good. But it amazingly is. Some parts of Bergengruens biography aren`t particulary interesting but the way he describes some episodes is just brilliant. For example, his family left Riga for Germany in early 1900s, so when Werner was to go to WW1 his father said to him: "You see how good it is that you are not in there anymore, in that case you`d fight against your own people." So Werner says that he sees no big difference on which side to die, and his relationship with his father is never really good again. Then there was one interesting thing about Knut Hamsun (the Norwegian writer) - when during WW2 he expressed his support for the Nazis it became a good style for the people of his hometown to throw books written by Hamsun into his garden, and even pilgrims from other towns came to do the same thing. I have to admit that the book isn`t really evenly written but the good things in this case make up for the bad ones and I really can`t say that this book is no good.

Ziedošs ķiršu dārzs. Geišas. Samuraji ar zobeniem kā mākslasdarbiem. Akmens dārzs. Sumo cīkstoņi. Tējas dzeršanas rituāli. Vēdekļi. Haikas. Mitsubishi. Tipiskas asociācijas ar Japānu. Vai tev Japāna asociējas ar hardcore pankmetāla grupu Bastard un tās albūmu "No hope in here"? Ja jā, tad tu esi patiešām oriģināls jaunietis.Vispār jau tas ir oriģināli - fanot par japāņu hardcore, ne katrs uz to ir spējīgs, tas liecina par zināmu individualitāti un savdabīgu personību, bet tas nav tik vienkārši kā varētu vēlēties. Pirmkārt, es vispār neesmu šāda stila trešiska hardcore cienītājs - viena lieta ir panciskais hardcore, bet metāliskais - kaut kas pavisam cits. Otrkārt, šī mūzika ir diezgan pretīga un liek man atcerēties manus pirmā desmita MP3 diskus un tajos mītošos metāla ierakstus. Treškārt, šajā mūzikā nav pilnīgi nekā, kas kaut kādā mērā asociētos ar Japānu (es gan nevaru iedomāties, kā izskatās japāņu hardcore metāla grupas dalībnieki).Īstenībā es nesaprotu cilvēkus, kas fano par šādu mūziku - tā ir tik mežonīga, ka tās pavadījumā pat ārdīties nav īsti iespējams. Ja nu vienīgi totālā pālī spārdīt ar kājām kādu no savas kompānijas biedriem. Tikai jāspārda ļoti ātri. Patiesībā brīžiem jau tas sāk vilkt vairs ne uz hardcore, bet uz tādu Anal Cunt stila grindcore, tikai bez A.C. slimā humora - tas ir vienkārši pretīgi un ne vairāk. Piemēram, dziesma "Tragic Insane", kuras ievadā grupas dziedātājs ne īsti rēc, ne īsti sēc, ne īsti vemj. Par ko viņi dzied, es pat nenojaušu - nekur web`ā atrast viņu lirikas loģiski, ka nav iespējams, un visticamākais - nav arī vērts.Līdz ar to vienīgais iemesls kaut ko šādu klausīties man varētu būt, lai pārliecinātos, ka japāņi ir arī uz kaut ko tādu spējīgi. Bet, ja godīgi, es labprātāk ietērptos halātā un iedzertu kādu tēju.

It`s been years since I had last seen this film - at least 8 of them by my reconings. But I somehow was still able to remember almost perfectly what would happen at any moment of this film. Although this ain`t clearly no Shakespeare this film boasts an impressive cast and an all-star director in the person of Robert Zemeckis. The leading roles are taken by Bruce Willis, Goldie Hawn and Meryl Streep - is that good enough for ya? So, Ernest Menville is a successful plastic surgeon (yeah, everybody speaks how good he is but to me that`s one REAALY important job for sure) and he`s engaged to Helen (Hawn) but when he sees and hears Madelaine (Streep) perform, he falls in love with her in an instant and marries her instead. After 14 years both Helen and Madelaine take up a potion that keeps you young forever (and makes you immortal at that) but some side-effects this thing does have. It`s then when Ernest decides to leave both these women that don`t do nothing good for him (and as far as I got he didn`t return to re-shaping tits). This is what people call a black comedy, not a particulary funny though, but it`s surely memorable - at least for me, if nothing more.

After the singer of my once favourite band had passed away, the remainings "Queens" organized a huge tribute concert at the late Wembley stadium, at which some of the biggest names of popular music participated - among others Tony Iommi, Metallica, Paul Young, David Bowie, Annie Lennox, George Michael, Roger Daltrey, Elton John, Slash and Axl Rose participated at this massive event. On the DVD we don`t get the whole concert but just the various performers playing together with May, Deacon and Taylor the songs of Queen, and that is a big minus, knowing that there was much more in the concert, while here we have a second disc featuring a reahersal for the concert. Who needs this sort of stuff anyway! As for what we get - the musical performance is always up to notch, except for maybe "We Will Rock You" which sounds much more powerful in the fast paced and more "bouncy" usual live version - and not the traditional "boom - boom - bang" with no guitars until the solo. Concerning the singers - Roger Daltrey is good, so is Hetfield, Lisa Stansfield is ok, David Bowie and Annie Lennox are not bad, Zucchero sings like a half dead man, and Elton John singing together with Axl Rose may have seen good on paper - one being an enemy of homosexuals, the other being gay - but it stills sounds pretty lame what they do on "Bohemian Rhapsody".

I don`t usually like reading essays. I`m not an intellectual person to that level, but for Milan Kundera I can make an exception. In this work he discusses the problems of misunderstanding that various geniuses have faced. The central person among those geniuses is Franz Kafka, who asked his best friend to burn his all works after his death but not only Kafkas unfinished novels were published, which is a good thing, but also every word he had ever written without even thinking that it could be of some value as a finished piece. But Kafka isn`t the only hero of this essay, there`s a Czech composes Janachek who wrote operas in prose and whos works were usually edited at the perfrormances, there`s Hemminguay who is put into cliches by various critiques, there`s Stravinsky who recorded most of his works himself being the conductor fearing that otherwise his legacy would have been made fun of. It`s a subject that Kundera has already discussed in his literary works - for example in the novel "Immortality" and in the story "Old decedents must give their place to new decedents". What I got from the book was the interest for Kafkas other two novels apart from "The process" which are discussed quite throughout in this essay, and for the already mentioned Janachek. And if anybody shall say that it means nothing he doesn`t know what he`s saying.