Proud Like a God
"Guano Apes" debija Vācijā un tās reģiona zemēs sacēla diezgan pamatīgu furoru un līdz ar to šīs grupas reputācija mūsu reģionā allaž ir bijusi diezgan laba. Kā nekā pat es uz viņu koncertu Rīgā esmu bijis.
Taču es nekad tā pa īstam viņu debijas albūmu klausījies nebiju, taču tagad to beidzot daru.
Stilistiski gribētos teikt, ka Guano Apes nepavisam nav tipiska vācu grupa, jo tajā praktiski nav manāmas šīs tautas šlāgeriskās noslieces. Tīri skanējuma ziņā grupa ir pieskaitāma pie ņūmetāla, bet tā nav gluži triviāla šī žanra blice. No lielajiem ņūmetālistiem viņi noteikti ir tuvāki Korn`am nekā Rage Against the Machine vai (vēl jo vairāk) Limp Bizkit.
Cik atminos, nekad neesmu sevi dēvējis par īpašu ņūmetāla cienītāju, taču Guano Apes savā ziņā ir pozitīvs piemērs (te gan zināmu lomu spēlē tas, ka Sandra Naziča diezgan bieži "pa īstam" dzied, nevis pa pusei repo).
Šis albūms izcēlās ar vairākiem lielākiem vai mazākiem hītiem - "Open Your Eyes", "Rain" un "Lords of the Boards" būtu tipiskākie piemināmi skaņdarbi.
Varbūtība, ka tu neesi dzirdējis pirmo vai trešo, ir praktiski vienāda ar nulli. "Lords of the Boards", kā var uzminēt, vairākus gadus bija riktīga snovotāju himna. Tās galvenā īpatnība ir liriskais piedziedājuma sākums, kas pāraug trakā lēkāšanas skaņā (skatīt video).
"Open your eyes" man nekad tā pa īstam nav patikusi, tā vienmēr man ir šķitusi dziesma, kas patīk Ziņģim un nevis man. Droši vien pie vainas atkal pārāk izteiktās ņūmetāla notis, lai gan piedziedājums patiesībā ir ļoti lipīgs.
"Rain" ir dziesma, bez kuras nevar iztikt neviena kārtīga ņūmetāla grupa - proti, liegā popsīgā balāde. Te, lūk var redzēt atšķirību starp ņūmetālu un īsto metālu - lai gan arī Black Sabbath bija savas balādes, bet kaut ko tādu kā "Rain" šī grupa nekad nespēlētu, tikai tāpēc ka "Rain" ir dziesma, ko varētu izpildīt bez maz via "The Corrs" - būtībā tā ne tikai nav metāls, tā nav pat diez ko izteikts roks.
Tomēr šī ieraksta problēma ir meklējama citur - proti, izņemot trīs pazīstamās kompozīcijas, nekā īpaša tajā nav. Ja tev albūmā no 12 dziesmām ir trīs labas kompozīcijas un 9 vietas aizpildītājas man gribētos teikt, ka tu singla līmeni labi ja esi sasniedzis, ar albūmu ierakstīšanu nodarboties tev vēl ir par agru. Bet tieši šāda ir Guano Apes situācija. Kas ir pavisam smieklīgi, ka īstenībā viņi nemaz nav nekādi metālisti un ne jau "Rain" tur ir pie vainas. Es ilgi nevarēju saprast, kas man nāk prātā, klausoties tādas dziesmas kā "Crossing the deadline" un "We use the pain" - tie nav ne Korn, ne Clawfinger, bet gan "No Doubt". Jā, tie paši No Doubt, kuriem bija "Don`t Speak". Un tādās pašās No Doubtiskās noskaņās ir arī dziesmas "Never Born" un "Scapegoat" (kas ir īpaši neizdevusies kompozīcija). Visstulbākās dziesmas tituls tomēr pienākas albūmu noslēdzošajai "Tribute", kas ilgst savas 9 minūtes un droši vien pēc definīcijas ir bonuss. Te nu es teiktu - paldies, varbūt labāk iedosiet man Toxic karti?
Savdabīga dziesma ir "Suzie", kura man pārmaiņas pēc asociējas nevis ar "No Doubt", bet ar "Chumbawamba" (protams, izņemot tipiski Guano Apes`isko piedziedājumu).
No ne-singliem laikam tomēr labākā dziesma ir "Get Busy", kurai man pat izdevās atrast diezgan idiotisku Final Fantasy materiālus izmantojošu visualizāciju.
Kopumā tomēr gribas teikt, ka lai fanotu par Guano Apes kā par albūmu grupu nevis kā par diezgan spēcīgu dzīvās mūzikas blici (jo lēkajamajām grupām ir priekšrocība, ka izpildījumam pat nav jābūt izcilam, lai fun līmenis tāpat būtu augsts, šai grupai būtu bijis nepieciešams daudz rūpīgāk piestrādāt pie albūmos iekļaujamā materiāla atlases - ja savu trīs albūmu vietā viņi būtu izlaiduši tikai vienu ar labākajām dziesmām, iespējams, es viņus sauktu par pēdējās desmitgades spožāko vācu grupu, bet reālajā situācijā man ir pilnīgi vienalga, ka šī grupa ir izjukusi.
Taču es nekad tā pa īstam viņu debijas albūmu klausījies nebiju, taču tagad to beidzot daru.
Stilistiski gribētos teikt, ka Guano Apes nepavisam nav tipiska vācu grupa, jo tajā praktiski nav manāmas šīs tautas šlāgeriskās noslieces. Tīri skanējuma ziņā grupa ir pieskaitāma pie ņūmetāla, bet tā nav gluži triviāla šī žanra blice. No lielajiem ņūmetālistiem viņi noteikti ir tuvāki Korn`am nekā Rage Against the Machine vai (vēl jo vairāk) Limp Bizkit.
Cik atminos, nekad neesmu sevi dēvējis par īpašu ņūmetāla cienītāju, taču Guano Apes savā ziņā ir pozitīvs piemērs (te gan zināmu lomu spēlē tas, ka Sandra Naziča diezgan bieži "pa īstam" dzied, nevis pa pusei repo).
Šis albūms izcēlās ar vairākiem lielākiem vai mazākiem hītiem - "Open Your Eyes", "Rain" un "Lords of the Boards" būtu tipiskākie piemināmi skaņdarbi.
Varbūtība, ka tu neesi dzirdējis pirmo vai trešo, ir praktiski vienāda ar nulli. "Lords of the Boards", kā var uzminēt, vairākus gadus bija riktīga snovotāju himna. Tās galvenā īpatnība ir liriskais piedziedājuma sākums, kas pāraug trakā lēkāšanas skaņā (skatīt video).
"Open your eyes" man nekad tā pa īstam nav patikusi, tā vienmēr man ir šķitusi dziesma, kas patīk Ziņģim un nevis man. Droši vien pie vainas atkal pārāk izteiktās ņūmetāla notis, lai gan piedziedājums patiesībā ir ļoti lipīgs.
"Rain" ir dziesma, bez kuras nevar iztikt neviena kārtīga ņūmetāla grupa - proti, liegā popsīgā balāde. Te, lūk var redzēt atšķirību starp ņūmetālu un īsto metālu - lai gan arī Black Sabbath bija savas balādes, bet kaut ko tādu kā "Rain" šī grupa nekad nespēlētu, tikai tāpēc ka "Rain" ir dziesma, ko varētu izpildīt bez maz via "The Corrs" - būtībā tā ne tikai nav metāls, tā nav pat diez ko izteikts roks.
Tomēr šī ieraksta problēma ir meklējama citur - proti, izņemot trīs pazīstamās kompozīcijas, nekā īpaša tajā nav. Ja tev albūmā no 12 dziesmām ir trīs labas kompozīcijas un 9 vietas aizpildītājas man gribētos teikt, ka tu singla līmeni labi ja esi sasniedzis, ar albūmu ierakstīšanu nodarboties tev vēl ir par agru. Bet tieši šāda ir Guano Apes situācija. Kas ir pavisam smieklīgi, ka īstenībā viņi nemaz nav nekādi metālisti un ne jau "Rain" tur ir pie vainas. Es ilgi nevarēju saprast, kas man nāk prātā, klausoties tādas dziesmas kā "Crossing the deadline" un "We use the pain" - tie nav ne Korn, ne Clawfinger, bet gan "No Doubt". Jā, tie paši No Doubt, kuriem bija "Don`t Speak". Un tādās pašās No Doubtiskās noskaņās ir arī dziesmas "Never Born" un "Scapegoat" (kas ir īpaši neizdevusies kompozīcija). Visstulbākās dziesmas tituls tomēr pienākas albūmu noslēdzošajai "Tribute", kas ilgst savas 9 minūtes un droši vien pēc definīcijas ir bonuss. Te nu es teiktu - paldies, varbūt labāk iedosiet man Toxic karti?
Savdabīga dziesma ir "Suzie", kura man pārmaiņas pēc asociējas nevis ar "No Doubt", bet ar "Chumbawamba" (protams, izņemot tipiski Guano Apes`isko piedziedājumu).
No ne-singliem laikam tomēr labākā dziesma ir "Get Busy", kurai man pat izdevās atrast diezgan idiotisku Final Fantasy materiālus izmantojošu visualizāciju.
Kopumā tomēr gribas teikt, ka lai fanotu par Guano Apes kā par albūmu grupu nevis kā par diezgan spēcīgu dzīvās mūzikas blici (jo lēkajamajām grupām ir priekšrocība, ka izpildījumam pat nav jābūt izcilam, lai fun līmenis tāpat būtu augsts, šai grupai būtu bijis nepieciešams daudz rūpīgāk piestrādāt pie albūmos iekļaujamā materiāla atlases - ja savu trīs albūmu vietā viņi būtu izlaiduši tikai vienu ar labākajām dziesmām, iespējams, es viņus sauktu par pēdējās desmitgades spožāko vācu grupu, bet reālajā situācijā man ir pilnīgi vienalga, ka šī grupa ir izjukusi.
2007-06-07
comments powered by Disqus