The Soft Parade

Cik dīvaini tas lai arī nebūtu, bet "The Doors" nekādi nespēj manā sirdī ieņemt tik lielu vietu, kā no šīs grupas varētu gaidīt. Kāpēc tā?
Džima Morisona balss ir fenomenāla, Rejs Manzareks (ja nemaldos) ir fenomenāls taustiņnieks, Morisons ir spēcīgs arī kā dzejdaris, grupas melodijas bieži ir pārsteidzošas.
Un tomēr, tomēr, liela daļa Doors mūzikas mani kaut kā nepārliecina.
Arī šajā ierakstā, kas gan arī neskaitās grupas labākais, ir dziesmas, kuras klausoties man gribas sajūsmā spiegt kā mazai meitenei un atdoties Džimbo Morisonam (tas nekas, ka miris, viņš taču ir šamanis) - tādas kā "Touch Me", "Wild Child" un daudzdaļīgā "The Soft Parade", bet ir tādas, kuru laikā es spiegt pat nedomāju. Kāpēc lai es spiegtu, izdzirdot primitīvo "Easy Ride" (kura izklausās pēc kādas labākas dziesmas kariķējuma) vai "Runnin` Blue" ar tās pusidiotisko retro stila piedziedājumu (panti šajā gabalā ir daudz interesantāki)?
Kā jau var nojaust pēc manis pieminētajiem gabaliem, vienīgā pa īstam zināmā kompozīcija šajā dziesmā ir "Touch Me", kuras melodija varbūt nav fenomenāli interesanta, bet kurā Morisons izklausās tik spēcīgs kā reti kur. Vispār man droši vien labāk viņš patīk tādās trakākās dziesmās, ar lielāku mežonīguma procentu, tāpēc vairāki šīs plates gabali mani atstāj dziļi vienaldzīgu.
Ja nu mūsu vidū ir kāds, kuram Doors nosaukums neko neizsaka un kuram pat "Come on baby, light my fire" neko neizsaka, var apskatīties šo te ierakstu:

kur Doors spēlē Wild Child.
2007-06-11
7.0
comments powered by Disqus