Kazhes pierakstu burtnīca

Lai gan gluži emocionālas atmiņas ar "No Doubt" man nesaistās, vismaz vienu lietu es zinu pilnīgi droši - kad es pirmo reizi izdzirdēju kādu šīs grupas dziesmu. Datumu un gadu precīzi gan nepateikšu, bet tas bija radio stacijas Super FM (kuru pēdējos gados nekaunīgā kārtā pārdēvēja par European Hit Radio) ikgadēja topā, kurā dominēja vesela kaudze Backstreet Boys un The Prodigy dziesmu, kaut kur 2. vai 3. vietā bija nokļuvuši No Doubt ar savu pazīstamāko dziesmu "Don`t Speak", kuru es pirmo reizi arī izdzirdēju šajā gada topā (cik var saprast, tā bija grāvējs iepriekšējā gada sākumā, tāpēc parastajos topos to dzirdējis nebiju). Tolaik "No Doubt" mani pārsteidza ar savu emocionālumu - vismaz salīdzinoši ar Scooter.
Vēlāk izrādījās, ka "No Doubt" patiesībā nemaz nebija tik tipiska balāžu grupa, kā to varēja pēc "Don`t Speak" spriest un ka patiesībā Gvena Stefānija un kompānija vairāk nodarbojas ar ska, nevis ar kaut ko citu (pēdējos gados gan Stefa aizrāvusies ar r&b, kas man diez ko nepatīk).
Tomēr - mazliet par "Tragic Kingdom". Droši vien ir maz cilvēku, kas nav dzirdējuši vismaz divas šī albūma dziesmas - jau pieminēto "Don`t Speak", pret kuru laika gaitā esmu kļuvis salīdzinoši imūns, un daudz dzīvelīgāko "Just a Girl", kas ir droši vien grupas tipiska dziesma - viegla, relaksēta un vienlaicīgi ar savu pipariņu. Lai gan vispār es neesmu komerciālo grupu cienītājs, jāsaka, ka No Doubt savu spēlīti pieprot patiešām labi.
Citi hīti no šī ieraksta bija "Spiderwebs", kas, manuprāt, nav īpaši atmiņā paliekoša dziesma, lai arī fun faktors tai ir ļoti labs.
Un "Excuse me Mr", kurai ir gandrīz perfekts piedziedājums un, manuprāt, arī to pavadošais video ir bez vainas:

Arī citas ieraksta dziesmas ir visai labas, lai gan, protams, tās nav īpaši saturīgas (cik zinu, lielākā daļa ieraksta veltīta attiecību starp Gvenu un grupas basistu izjukšanai). Instrumentāli patiesībā No Doubt nav nemaz tik tālu pat no trakajiem "Ļeņingrad" dalībniekiem - ja u ir viena lieta, ko šī grupa lieliski pieprot, tad tā ir relaksēšanās atmosfēras radīšana.
Tad, kad "No Doubt" atsakās no savām ska-iskajām tendencēm, tā gan neizklausās diez ko labi, vismaz tāda dziesma kā "The Climb" man vairāk izklausās pēc kaut kādiem "American Idol" dalībniekiem, nekā pēc tiem pašiem cilvēkiem, kas tikai neilgi iepriekš spēlējuši "Just a Girl".
Kopumā varu teikt to pašu, ko lielākoties par 90to gadu albūmiem - nu, kādēļ nepieciešams izmantot CD formāta priekšrocības un laba 40 minūšu albūma vietā ierakstīt nedaudz labāku par viduvēju 60 minūšu ierakstu? Ja "No Doubt" būtu mazāk vietas uz plates, varētu no plates izsviest "The Climb", "Tragic Kingdom" un vēl pāris dziesmas un būtu sanācis ļoti labs albūms.
Bet rezultātā līdzās lieliskām dziesmām kā "Sunday Morning" atrodas arī tādas dziesmas, kuras par lieliskām varētu nosaukt tikai cilvēks ar zināmām novirzēm (ne homoseksuālām, starp citu).