Kazhes pierakstu burtnīca

Tagad es zinu droši, kāpēc par spīti neapšaubāmi gandrīz izcilajām viņas kā rakstnieces dotībām Airisa Mērdoka tā arī nav kļuvusi par vienu no maniem top 3 - top 5 literātiem. Vaina ir gluži prozaiska - viņas darbos ir pārāk daudz ziepenes elementu.
Šis pats "Bruno sapnis" no vienas puses ir ļoti nopietnas pārdomas par to, kā cilvēks pamazām tuvojas nāvei (tas pats Bruno), bet vienlaikus visi romānā iesaistītie varoņi ir vienlaicīgi iemīlējušies divos-trijos citos romāna personāžos, tādējādi radot neskaitāmus samezglojumus. Bruno pats par laimi tā īsti iemīlēties vairs nevar, viņa mūža mīlestība ir zirnekļi (bet arī viņam pagātnē ir bijusi mīļākā, par kuru es kā lasītājs uzzinu vairāk, nekā vēlētos). Bruno dēls Mailzs līdzās savai sievai Diānai ir ieķēries viņas māsā Lisā, kuras mūža mīlestība ir Mailzs, taču kurai tas neliedz iesaistīties sakarā ar Bruno mirušās meitas Gvenas atraitni Denbiju. Denbijam tikām ir sakars ar savu istabeni Adelaidu, viņš mazliet salaiž ar Diānu un ieķeras Lisā. Diānai līdz ar to arī divi sakari - ar Mailsu un Denbiju. Vēl parādās divi Adelaidas pirmās pakāpes brālēni - Vils un Naidžels (kas ir dvīņi). Naidžels ir iemīlējies Denbijā un Vilā (savā dvīņu brālī!), kamēr Vils - Adelaidā (te atkal attiecības ir more or less abpusējas). Īsi sakot - balagāns.
Tā kā katra nodaļa tiek stāstīta vairāk vai mazāk no konkrēta varoņa skatupunkta, jāatzīst, ka Bruno daļas ir vissaistošākās - vecā vīra aiziešanu Mērdoka aprakstījusi patiešām meistarīgi. Tikmēr Denbija, Mailsa un kompānijas intīmā dzīve mani neinteresē, un te jāatzīst, ka Mērdoka ir mazliet pārcentusies ar sižeta samežģīšanu. Mnogovato reaļizma, tā es teiktu.