The Book of laughter and forgetting
Patiesībā šī grāmata nav gluži par smiekliem, par aizmirstību gan. Viss sākas ar gluži ikdienišķu epizodi - kad Čehoslovākija iekāpa komunisma upē (vai peļķē), tās vadītājs teica runu no tribīnes, bet bija auksts un kāds partijas biedrs šim aizdeva savu cepuri. Tapa klasiska propogandas fotogrāfija ar šo tribīni. Vēlāk biedrs tika apsūdzēts noziegumos un pakārts, bet no fotogrāfijas izdzēsts, pāri palika tikai viņa cepure līdera galvā.
Šāds lirisks ievads ir šim dīvainajam Kunderas romānam, vienīgajam viņa darbam, ko esmu lasījis angliski.
Patiesībā tas nav gluži īsti romāns. Vismaz ne romāns tradicionālā izratnē - katrā tā nodaļā ir savs sižets, savi personāži. Ir vienojošā tēma, kas ir vienojoša visiem Kunderas darbiem - Čehija un tās liktenis 20. gadsimtā.
Kā atzīst pats Kundera, Prāgas pavasaris nebija īpašs ar to, ka sabiedrība centās kaut ko mainīt savā dzīvē, bet gan ar to, ka šī sabiedrība centās mainīt savu pagātni - jo, atšķirībā no daudzām citām Austrum (un Centrāl) Eiropas valstīm, čehi paši bija izvēlējušies komunistisko/sociālistisko ceļu un tikai ar laiku sapratuši, ka ir iebraukuši auzās, līdz ar to sešdesmitajos viņi mēģināja labot paši savas jaunības kļūdas (tai skaitā arī paša Kunderas kļūdas).
Sižeta līniju romānā ir pārāk daudz, lai es te ņemtos visas tās atstāstīt. Viens ir stāsts par sievieti, kas strādā par apkalpotāju bārā kaut kur Rietumeiropā un mēģina panākt, lai viņai no Prāgas kāds izved dienasgrāmatas, kurās viņa aprakstījusi ikdienu ar savu mīļoto vīru. Citā aprakstītas attiecības starp vīru, sievu, viņu kopīgo mīļāko un vīramāti. Citā aprakstīta paša Kunderas dzīve pirms emigrācijas, mēģinot iztikt, zem pseidonīma rakstot horoskopus kādā laikrakstā.
Taču kopumā šis tomēr ir romāns par smiekliem un aizmirstību. Par smiekliem - kā visspēcīgāko Eņģeļa ieroci un aizmirstību - kā visu pasaules vareno mērķi, panākt, lai cilvēce atceras tikai to, ko viņi vēlas, lai tā atcerās (Orwell, anybody?).
Šāds lirisks ievads ir šim dīvainajam Kunderas romānam, vienīgajam viņa darbam, ko esmu lasījis angliski.
Patiesībā tas nav gluži īsti romāns. Vismaz ne romāns tradicionālā izratnē - katrā tā nodaļā ir savs sižets, savi personāži. Ir vienojošā tēma, kas ir vienojoša visiem Kunderas darbiem - Čehija un tās liktenis 20. gadsimtā.
Kā atzīst pats Kundera, Prāgas pavasaris nebija īpašs ar to, ka sabiedrība centās kaut ko mainīt savā dzīvē, bet gan ar to, ka šī sabiedrība centās mainīt savu pagātni - jo, atšķirībā no daudzām citām Austrum (un Centrāl) Eiropas valstīm, čehi paši bija izvēlējušies komunistisko/sociālistisko ceļu un tikai ar laiku sapratuši, ka ir iebraukuši auzās, līdz ar to sešdesmitajos viņi mēģināja labot paši savas jaunības kļūdas (tai skaitā arī paša Kunderas kļūdas).
Sižeta līniju romānā ir pārāk daudz, lai es te ņemtos visas tās atstāstīt. Viens ir stāsts par sievieti, kas strādā par apkalpotāju bārā kaut kur Rietumeiropā un mēģina panākt, lai viņai no Prāgas kāds izved dienasgrāmatas, kurās viņa aprakstījusi ikdienu ar savu mīļoto vīru. Citā aprakstītas attiecības starp vīru, sievu, viņu kopīgo mīļāko un vīramāti. Citā aprakstīta paša Kunderas dzīve pirms emigrācijas, mēģinot iztikt, zem pseidonīma rakstot horoskopus kādā laikrakstā.
Taču kopumā šis tomēr ir romāns par smiekliem un aizmirstību. Par smiekliem - kā visspēcīgāko Eņģeļa ieroci un aizmirstību - kā visu pasaules vareno mērķi, panākt, lai cilvēce atceras tikai to, ko viņi vēlas, lai tā atcerās (Orwell, anybody?).
2007-06-26
comments powered by Disqus