Kazhes pierakstu burtnīca

Nesen veicu vecāku grāmatplauktu caurskatīšanu, meklējot vienu ļoti konkrētu izdevumu, taču to man atrast neizdevās, toties ieraudzīju vienu līdz šim nelasītu Čapeka grāmatu. No šī autora lielākoties būtu naivi gaidīt kaut ko diži nopietnu un vērtīgu, bet situācijā, kad man nav noskaņojuma kaut kam ambiciozam un nopietnam, Čapeku vienmēr var izmēģināt. Kā nekā šī grāmata turklāt solīja atklāsmes par to, kā patiesībā notiek lietas (grāmatas latviskais nosaukums - "Kā tas notiek"), un zināms taču, ka mani tas interesē. Vēl jo vairāk, ja zināms, ka grāmatā var izlasīt to, kā lietas notika pirms gandrīz simts gadiem - uzreiz tev ir iespēja salīdzināt, kā tas ir tagad un kā tas bija tad.

"Ugunsdzēsēju balle" (Hoří, má panenko) ir pēdējā filma, kuru izcilais čehu režisors Milošs Formans uzņēma savā dzimtenē pirms došanās piespiedu emigrācijā, kurā viņam nācās strādāt ar labākajiem Holivudas aktieriem un saņemt Oskarus. Tikām "Ugunsdzēsēju ballē" viņa rīcībā bija vesela plejāde nebūt ne izcili skaistu pusmūža čehu vīriešu, un itin daudz arī diezgan savdabīga paskata dāmu.

Protams, ir nopietns jautājums, vai "singer-songwriter" ierakstus ir vērts klausīties tad, ja tu nesaproti dziesmu tekstus, un tā man diemžēl ir Nohavicas gadījumā, jo čehu valodā es droši vien atceros labi ja 100 vārdus. Taču Nohavica ir pietiekami interesants dziesminieks, lai viņu varētu klausīties arī tāpat vien. Muzikāli šis albums man visvairāk liek domāt par Kasparu Dimiteru (apmēram "Krusta skolas" ērā, it īpaši dimiteriska šķiet ierakstu ievadošā Jacek, kura atgādina, šķiet, "Glāzi ūdens"). Vismaz daļa šī ieraksta tapusi koncertos, varbūt pat pilnīgi viss, bet droši to apgalvot nevaru. Dažas šīs dziesmas šķiet jau iepriekš dzirdētas filmā "Year of the Devil", kurā Nohavicu redzēju pirmo reizi. Piemēram, "Ja neumim":

Līdz ar "Life is elsewhere" esmu izlasījis pēdējo līdz šim neiepazīto Milana Kunderas romānu. Kā jau var nojaust, Kunderas darbu vidū šī netiek uzskatīta par svarīgāko grāmatu, un patiesībā es pat īsti nebiju piefiksējis tās eksistenci. Tā ir pēdējā grāmata, ko viņš uzrakstīja vēl Čehoslovākijā, bet nav tā, ka šeit būtu radikāli jūtamas kādas citām šī autora grāmatām neraksturīgas vēsmas. Tipiski kunderiskā manierē romānā tiek attēlots kāda dzejnieka un viņa mātes likteņstāsts, kurā netrūkst gan tradicionālu idejiskas kategorijas jautājumu - puiša saistīšanās ar komunistiem un iekšējs konflikts tādēļ, ka viņa dzeja neatbilst jaunajām komunistiskajām vēsmām, gan Kunderam ļoti raksturīgu seksualitātes noskaņu - ieskaitot mātes sakaru ar gleznotāju un paša puiša seksuālo biklumu, bailes no pašu ķermeņiem un tā tālāk. Kā jau teicu - ļoti tipisks Kunderas romāns, kas tipiski Kunderam ir vienkārši super meistarīgi uzrakstīts, bet uz citu viņa grāmatu fona tomēr nekā diža šajā grāmatā nav. Ir daži arī Kunderam raksturīgi postmoderni knifiņi, spēles ar hronoloģiju un skatpunkta maiņu, bet tas viss, kā jau minēju, nav nekas jauns viņa daiļradē un citviet viņš to pašu ir realizējis labāk.

Jau kuro reizi konstatēju, ka esmu aizmirsis uzrakstīt aprakstu kādai noskatītai filmai. Pareizāk sakot - esmu pat diezgan drošs, ka par šo filmu jau vienreiz tiku rakstījis, bet kaut kādu iemeslu dēļ apraksts blogā nav nokļuvis - nezinu, kā tas gadās, bet tā gadās. Un šī ir viena no tām filmām. "Reiz atnāca runcis" raksturīgi čehoslovākiem ir visai brīvdomājoša filma, kurā atstāstīts visai fantastisks stāsts par kādu kaķi ar saulesbrillēm, kuras šim kaķim novelkot, atklājas cilvēku patiesās krāsas - kurš ir laimīgs, kurš ir blēdis, kurš ir lišķis, un tā tālāk. Un šis kaķis ierodas cirkus trupas pavadībā kādā mazā pilsētiņā, kurā darbojas kāds skolotājs, kuram, ja kas, ir mīlas sakars ar sievieti, kas nav viņa sieva (nepieņemami, vai ne?). Vispār šī ir visai īpatnēja filma - es pat to nosauktu par psihodēlisku, lai arī šāds vārds tolaik vēl noteikti netika izmantots, un savā saturā tā savdabīgā veidā apvieno bērniem domātu kino par skolu, ar absolūti pieaugušo auditorijai paredzētu saturu + šīzīgie elementi. Īsi sakot - ļoti dīvaina filma, kuru ir vērts noskatīties, lai arī negarantēju, ka katram tā patiks.

Turpinu iepazīt Jana Sverāka filmas, un jāatzīst, ka šoreiz viņš man sagādāja daudz mazāk pozitīvu emociju nekā ar "Koļu" un "Taras pieņemšanu". "Pamatskola" ir šī režisora otrā filma, un pirmā, ar kuru viņš ieguva zināmu popularitāti arī ārpus dzimtās valsts robežām. Tā stāsta par mācību gadu kādā Prāgas skolā pirmajā gadā pēc 2. pasaules kara beigām. Filmā paralēli risinās vairākas sižeta līnijas, no kurām centrālā (iespējams) ataino viena skolnieka ģimeni. Šis skolnieks ir Eda - tievs un ne pārāk veselīgs puika, par kuru viņa māte ir konstanti satraukusies, jo Edas vecākais brālis nomira vēl būdams pavisam mazs uzkāpšanas uz sarūsējušas naglas dēļ. Eda pats tikām ir nebēdnis, kā gandrīz visi viņa klasesbiedri, kuri augot kara apstākļos nav tikuši sevišķi labi disciplinēti un ar savu nevaldāmo uzvedību pat noveduši līdz trakonamam savu skolotāju. Zināma kārtība skolā parādās tikai tad, kad par skolotāju kļūst Igors Hņizdo - izskatīgs vīrietis, kas stāsta esam bijis partizāns un cīnītājs pret nacismu (vai viņš tāds patiešām ir bijis, tas jau cits jautājums). Šim harizmātiskajam skolotājam izdodas iekarot zēnu cieņu. Taču paša Hņizdo raksturā arī ir savas problēmiņas - ne velti viņš nosūtīts uz šo skolu par sodu pēc tam, kad viņam bijušas kādas problēmas ar meitenēm iepriekšējā skolā. Labi vēl, ka šeit viņš tiek pielikts pie darba zēnu klasē.

Patiesību sakot, šo Miloša Formana jaunības dienu filmu biju jau vienreiz iepriekš skatījies, tajos laikos, kad apmeklēju čehu valodas nodarbības Latvijas Universitātē. Patiesību sakot, žēl, ka neko šīs valodas zināšanu uzlabošanai pēdējos gados darījis neesmu - pāris reizes it kā esmu bijis tuvu tam, lai saņemtos pašmācības ceļā pievērsties atkal čehu valodai, bet vienmēr citas manas intereses (vai arī vienkārši slinkums) ir guvušas virsroku. Tomēr es joprojām ceru, ka kādreiz es tomēr čehu valodai atkal kādu uzmanību veltīšu, jo cerēt, kā zināms, nav aizliegts (izņemot situācijas, ja par cerēšanu tev draud kriminālatbildība, bet tas ir ļoti retos un specifiskos gadījumos).

"Smieklīgās mīlestības" bija tikai otrais Kunderas darbs prozā - tas sekoja romānam "Joks", un savā ziņā tas ir unikāls. Unikāls tas ir tādā ziņā, ka tas ir ļoti viegls - tie patiešām ir tikai dīvaini stāsti par mīlestību, ko viņš šeit piedāvā, maz te ir politikas, maz ir dziļāku pārspriedumu. Daži stāsti ir pavisam nenopietni, daži - ne gluži, un tomēr šī patiešām ir viegli uztverama un viegli baudāma proza.

Vispirms - kārtējais moments, kas mani pārsteidza. Pēc pirmo divu romāna daļu izlasīšanas noskaidroju, ka Hašeks romānu nepabeidza nāves dēļ, uzrakstot tikai četras no iecerētajām sešām daļām. Taču tikai lasot ceturto daļu, atklāju, ka arī to Hašeks līdz galam neuzrakstīja, bet pēc viņa nāves to paveica Hašeka draugs rakstnieks Karels Vaņeks, un te nu man viena lieta jāatzīst - pēdējās romāna 100 lappuses patiešām ir bišķi savādākas nekā teksts līdz tam. Es gan nojaušu, ka kaut kādi Hašeka melnraksti šim nobeigumam par pamatu kalpoja un tomēr baigi jūtams, ka autors ir cits un ka humors ir tāds bišķi uzspēlēts.

Krietnais kareivis Šveiks gandrīz ar garantiju būtu nosaucams par 20.gadsimta slavenāko čehu. Arī Latvijā viņa slava ir pamatīgi liela - ne jau ikvienu čehu latvieši apdzied mūziklos un ne jau ikvienā šādā mūziklā piedalās Renārs Kaupers. Tomēr kaut kā bija sagadījies, ka es, it kā būdams čehu/slovāku kultūras cienītājs un zinātājs, Šveiku lasījis tā arī nebiju. Kaut kāda iemesla dēļ tas man nebija šķitis pietiekami pievilcīgs. Tagad es šo kļūdu laboju.

Bohumils Hrabals patiesībā tiek Čehijā uzskatīts par vismaz tāda paša kalibra rakstnieku kā Milans Kundera, un tas jau kaut ko liecina. Pēc viņa "Cieši novērotajiem vilcieniem" tapusi Oskaru saņēmusi filma, bet šis viņa romāns ilgus gadus gaidīja savu iznākšanu, jo Čehoslovākijā (nez kādēļ gan?) Hrabalam publicēties bija aizliegts.

"Dārzkopja gads" ir precīzi tāda grāmata, kā varētu gaidīt no tās nosaukuma - tā stāsta par to, kas gada laikā ir jādara dārzkopim. Tomēr te der būt piesardzīgam - šī grāmata nav paredzēta kā mācību līdzeklis dārzkopības iesācējiem, jo tā ir humoristisks miniatūru krājums. Tas tā, lai neiebrauktu auzās kā es ar "Sējas kalendāriem". Varu pastāstīt par Sējas kalendāriem - reiz man gadījās intervēt latviešu interneta dzejnieku Ontūnu Mazpisānu (kas pa šo laiku paspējis pārdēvēties par Mazpusānu - lai mazāk skandalozi skanētu). Un šis stāstīja, ka viņš padomju laikos bijis iesaistīts milzīgu tirāžu guvušajos Jāņa Jirgensona "Sējas kalendāros". Es tad nu padomāju - kas tas par man nezināmu pagrīdes disidentu izdevumu, bet izrādījās, ka "Sējas kalendāri" bija gluži vienkārši "sējas kalendāri", kuros rakstīts, kad sēt auzas, bet kad - pelavas. Pelavas gan laiakm nesēj.

"Atvadu valsis", cik es saprotu, bija pēdējā grāmata, kuru Kundera uzrakstīja pirms aizbraukšanas no Čehoslovākijas, līdz ar to šis darbs iegūst savu simbolismu.

Patiesībā šī grāmata nav gluži par smiekliem, par aizmirstību gan. Viss sākas ar gluži ikdienišķu epizodi - kad Čehoslovākija iekāpa komunisma upē (vai peļķē), tās vadītājs teica runu no tribīnes, bet bija auksts un kāds partijas biedrs šim aizdeva savu cepuri. Tapa klasiska propogandas fotogrāfija ar šo tribīni. Vēlāk biedrs tika apsūdzēts noziegumos un pakārts, bet no fotogrāfijas izdzēsts, pāri palika tikai viņa cepure līdera galvā.

"Rūpīgi novēroti vilcieni" ir filma, kas mani šokēja. Tā nav filma, kas lika man sajūsmā spiegt vai pretīgumā raustīt degunu, bet tā ir filma, kas mani šokēja. Patiesībā gan tā nav pirmā reize, kad Čehoslovākijas produktiem ir izdevies tā ar mani izdarīt. Filma stāsta par kādu puisi, kas strādā dzelzceļa stacijā un tajā kļūst par vīrieti. Tieši otrā daļa ir tā, kas mani šokēja. Proti, 1966. gada filmā, kas tapusi austrumbloka valstī ir varonis, kas cieš no priekšlaicīgas ejakulācijas un kas uzmācas dažādām vecākām sievietēm, lai tās viņu pamāca, kā no šīs kaites tiktu vaļā, tai skaitā savu kolēģu sievām. Vēl te ir kāda jauna medmāsa, kas seksuālas rotaļas ar stacijas darbinieku (citu) laikā tikusi pie zīmogu nospiedumiem uz dibena un tagad šiem abiem draud tiesas darbi par vardarbību un/vai zaimošanu. Viss tas piedevām notiek 2. pasaules kara vācu okupācijas laikā. Patiesībā es domāju, ka no šāda stila kino lielā mērā ir ietekmējies Emirs Kusturica (it īpaši savā svaigākajā gabalā "Dzīve ir brīnums"). Filmai gan mazliet pietrūkst dinamikas, taču citādi tā ir viens visai apsveicams veikums un es nebrīnos, ka tā tika pat pie Oskara balvas par labāko filmu svešvalodā. Nē, tie čehi un slovāki tomēr ir divas trakas tautas!

Reizēm gadās man pieredzēt kaut ko tik šokējošu, ka to nav viegli pārdzīvot. Šī Veras Hitilovas filma varētu būt viens no šādiem gadījumiem. Tā mani pārsteidza patiesībā tikai ar vienu lietu - ar savu eksistenci. Kā tas principā ir iespējams, ka 1966. gadā komunistiskajā Čehoslovākijā varēja radīt šādu kino? Pirmkārt, filma ir nesaistītu un visnotaļ psihodēlisku epizožu virtene, kas aktīvi izmanto dažādus krāsu filtrus, dīvainus efektus un tās galvenās varones - divas jaunas meitenes vārdā Marija - nodarbojas ar vecāku vīriešu pavešanu un apčakarēšanu. Vēl viņas tusē savā istabā, kas ir iekārtota visai dīvaini. Vēl pa brīžam filmā parādās pilnīgi absurdas epizodes - tā kā sākumā, kad viņas kustās ar čīkstēšanas skaņām un viss notiek kaut kā dīvaini manierīgi. Šī filma ir avangardiska, simboliska, pa brīžam smieklīga, pa brīžam nesaprotama (vismaz man čehu valoda ir pārāk vāja, bet nenoņemami franču subtitri īpaši skaidrāku situāciju arī nedara), mazliet bezjēdzīga un galvenais - eksistējoša. Kā jau minēju, tieši pēdējais aspekts mani pārsteidz visvairāk.

Šo filmu skatījos, izmantojot līdz šim nekad nepielietotu tehnoloģiju. Kamēr Liene svētdien vēl gulēja, iedarbināju laptopu un skatījos tajā filmu ar austiņām. "Joks" ir Milana Kunderas pirmā romāna ekranizācija, filma. Tās galvenais varonis ir doktors Jans, kurš izlēmis atriebties kādam savam studiju dienu draugam. Doktoram Janam reiz atgadījās kāda neveiksmīga epizode - viņš atļāvās vēstulē savai draudzenei nepiesardzīgu joku, par kuru viņa sašuta un aiznesa to vietējai partijas komitejai. Rezultātā Jans pārstāja būt students, bet nokļuva armijā un vēlāk - sešus gadus nostrādāja raktuvēs. Un tas viss - viena joka dēļ. Tagad viņš izlēmis pavest tā bijušā drauga sievu un šādā veidā viņam atriebties. Tikai viņš nav ierēķinājis, ka tas ar sievu nemaz kopā nedzīvo un ka tas tusē ar jaunām meičām un ka tas ir tik kruts, ka Janam ne sapņos nav rādījies, bet viņš pats tāds lūzerītis vien ir un ka viņa atriebība kā joks ir nekam nederīga. Filma uztaisīta visai dīvaini - tāda bezkrāsaina melnbaltā filma, tādā ziņā, ka tajā nav pat pelēko toņu. Man patika, ka atmiņu skatos Jans visu laiku netika rādīts, bet viss it kā bija viņa acīm redzams. Kopumā - nebija slikta filma, lai gan noteikti tā varētu interesēt tikai čehu kino UN Kunderas cienītājus.

Hārdroks agrīno Queen stilā ar ne pārāk pārliecinošiem vokāliem, tīri normāliem, bet ne izciliem ģitāras soliņiem un nelielu Black Sabbath imitāciju. Oriģinalitāti gribu!

Kas var būt labāks - underground avangardiska hipiju grupa no Čehoslovākijas, kas mēģina sevī apvienot Frank Zappa un "Velvet Underground", kas ieraksta albūmu par Jēzus krustā sišanu? Izklausās dīvaini? Gluži tāpat kā šis albūms. Savā būtībā tas ir džezisks jam session, kuram pa virsu kaut kāds tips kaut ko runā par Jēzus krustā sišanu, pa reizei viņi ir vairāki, viņi mēdz arī kliegt. Mūzika ir vairāk nekā disonanta, tajā iesaistā kaut kāds baiss čellam līdzīgs instruments, un man personīgi vairāk šķiet, ka tas varētu būt nevis kristietības, bet kaut kādas sektas/sātanisma mākslas darbs. Nav gan tā, ka mani tas uztrauktu, bet viena lieta ir droša - tas ir ieraksts, pie kura nepieciešams ilgstoši pierast, līdz to var uztvert (ja vispār var). Tajā parādās kompozīcijas desmit minūšu garumā, kurās vienlaikus notiek ļoti daudz kas un ļoti maz kas, bet manā izpratnē tas viss ir pārāk ārprātīgs. Jau Zappu lielos daudzumos paciest ir grūti, bet čehoslovāku Zappas ir vēl kaut kas daudz trakāks. Viņi esot bijuši ļoti provokatīvi, tā raksta ļaudis internetā, bet man šķiet, ka galvenokārt viņi ir visai neklausāmi. Protams, šādiem ierakstiem kulturāli vēsturiskā vērtība ir augstāka nekā mākslinieciskā, līdz ar to es varu apgalvot, ka šis albūms vienlaikus ir mākslinieciski neievērojams un vēsturiski ievērojams. Es noņemu cepuri pa ieslodzījuma vietām patusējušo visuma plastisko cilvēku priekšā par viņu uzdrīkstēšanos, par viņu oriģinalitāti un vēl daudz ko. Bet es vienlaikus noņemu arī austiņas. Man pietiek.

This is where I reach the conclusion of Chapek`s "Trilogy". I still don`t know what all these books have in common. Maybe - that you can look differently at everything and that your conclusions cannot be separated from your person. Maybe - that no man is plain as a plank. In that case "An ordinary life" is the right conclusion to the trilogy. Its main hero is a man who knows that he`s going to die soons and he writes his lifestory so it would be a perfect example of an ordinary life. Only by writing it he finds out that he isn`t as ordinary as it may have seemed to him. He finds out that there are several different personalities within him and that he doesn`t like some of them at all. And without all those different personalities, including a simple man, a distrophic, a poet, a hero, a pervert, an ambitious ladderclimber and others he wouldn`t be what he is. Yet he isn`t really sure whether he likes himself for some of his personalities are quite ugly indeed. It would probably be right for me to give here his biography - he was a son of a carpenter, he was very good at school, yet he had no friends there. The went to some good school and started to study at a university. But when he shared a room with a fat poet he forgot about studies and became a rebel, an alcoholic and a supposedly bad poet. When his father refused to send him more money he left his poetry and took a job on a railroad. There he made some sort of a career, married the daughter of the director of his railway station, did some sabotage during WW1 and got a job at some ministry in the new republic of Czechoslovakia. And then he died. Simple? Isn`t it. But some of the pieces of his life didn`t match the pattern he wanted to find everywhere - for example, his short love with poetry, which was characterised by a young man calling him some 40 years later the Czech Rimbaud. And then there was an episode where he had sex at the age of 8 with a gypsy girl.

The second part from Chapek`s so called "Trilogy" of novels didn`t impress me as much as the first one. Although I have to admit that it had a much more promising content. While Hordubal was just a variation of a real crime commited somewhere in Czechoslovakia, "The Meteor is a purely philosophical piece. A strange man has survived a plane crash and sent to a hospital without a chance of ever coming out of coma again. Three different observers create their own versions about this man`s life - they have no real facts about him for his face is gone with the fire that happened on the plane, he has no documents and he isn `t concious. First a nurse has a dream where mister X tells her what a sinner he has been in his life. Then we have an oracle who just happens to be lying next door to the Meteor who has some visions about the man yet he can`t give no exact information about the man`s life for as he says himself he cannot look at insignificant details in a life, he observes the life as a whole. And in the end a writer writes a story how Meteor became the right hand of a mafia man somewhere in Cuba and how he lost everything. Whether any of these stories contains any truth about the hero isn`t mentioned. What`s true what`s imagination - that`s left for the reader`s imagination. Why did I like this novel less than the first part? Mainly because there`s too much of theorie and too few of practics in here.

My attitude towards Chapek and his work has overgone some shifts during the past few months. Until recently I thought him to be one of the greatest Czech writers but after re-reading tales from pockets I found out that my admiration for his humour had faded. And now when I found a book of his works on a shelf at home I wasn`t very keen on reading the book. Yet I know that you can`t judge a cook by his lover (that was shown perfectly in "The cook, the thief, his wife & her lover" so I gave Chapek one more chance to prove himself worthy of my approval (for everyone wants to be loved by my just as everyone loves Raymond). Hordubal started as a take on Homer`s Odyssey (which I haven`t read, as you can probably guess). Hordubal is a Czech farmer who had been working in the United States for eight years and now he returns to his wife and daughter. The problem is that his wife hasn`t kept her bed empty all those years and that only means trouble. Hordubal himself is quite a simpleton and he doesn`t realise anything for quite a long time and when he does he gets murdered. Still it`s absolutely not clear how he was murdered and what was the main reason of his death - was it lust, was it jealousy, was it greed or was it something else? The novel isn`t comic at all, although Hordubals behaviour may seem silly at times, and despite the traditional start by the end of the book there`s no doubt that Chapek is a 20th century writer and not someone from the era of Dickens. And that`s the way I like it.

This is the final novel Chapek wrote in his life short before his protest starvation induced death (he still had little chance to survive the German invasion in Czechoslovakia being the 2nd on their enemy of the state list). The novel contains various people`s memories about some unsuccessful composer. One of them knew him at school, other was his teenage love, some other - a critic to whom he showed his work. From the first part we get a feeling that Foltaine was a talented but a bit disturbed person who could eventually achieve something great. His first girlfriend doesn`t like his bragging for his sexual experience (which doesn`t fit particulary well with his behaviour). But later we find out that Foltaine not only doesn`t become a great composer but that he also doesn`t achieve anything simply because he`s unable to compose a thing. He starts to compose an opera but in fact after he`s married a rich man`s daughter he pays different unsuccessful young musicians to write musical pieces for him and he just somehow binds them together thus achieving a monstrous creating that jumps from one style to another never really going anywhere. In addition to that Foltaine`s passion for a repututation of a bohemian and of a great lover only evolves when he gets older but in deed nobody really wants him, nobody really loves him and he dies after losing his mind completely. The novel itself ends quite abruptly for Chapek didn`t have enough time to finish it and the last chapter was written by a different person. At first I thought it was just a trick done by the author (I didn`t know that it was his last work), but it wasn`t. The novel got published posthumously and I guess it was more than worth being released. A very good book. My impression of Chapek`s work gets better and better once again.

I had read this collection of stories before. But if can write about films that I don`t watch for the first time why couldn`t it be the same with books? Only I`d probably prefer re-reading stuff that strikes me as brilliant. Chapek`s stories don`t really achieve that. I considered him to be a very funny writer indeed when I was much younger (oh, it`s the old me talking right now) but nowadays I don`t find him particulary amusing. Basically he`s just a second-rate Jerome K. Jerome - not too daring and not too funny. His humour does work well on some occasions but on others his jokes fall completely flat. His writing style doesn`t impress me either. The rating is mostly given for the memories of reading it for the first time and not for the actual impression I have now.

A CZS western? Yup, that`s it. Is it very good? No, it`s atrociuos. Quite a bit similar to `Man from Boulevard des Capucines` with the exception that this dude here at least does some fighting and not only bringing common sense to the people of the Wild west. What`s good about it? Not very much, only the fact that Mr. Joe drinks a lemonade that seems to be related to Cocacola, for it`s entitled `Kolaloka`. On the negative side - everything else, including an evil brother, inconvincing acting, a silly plot, etc., etc. Oh, wait, I forgot - the film is almost black and white - but it has some filters, therefore at different times there are different color schemes - which is among the positive elements.

Lately I`ve been into Jan Svankmajer, and this here is the first full-feature film by him I`ve seen. It`s an adaptation of `Alice in Wonderland` by Lewis Carroll. And it is a strange adaptation indeed - all the characters except for Alice herself are animated and they don`t look really pretty. And the action doesn`t take place in some magic forest - on the contrary everything happens in some ugly house. From the aesthetical point of view it`s a masterpiece - never before have I seen something like this. For example, the catterpillar that is in fact a sock with false teeth sitting on a mushroom that is being used to patch socks is quite impressive and so is the teaparty featuring the Mad Hatter and the March Hare both of whom are not only insane but also quite unlike Carroll might have thought them to be. On the negative side the film is not very much entertaining, especially in the beginning.