Nezinu, kas tieši šajā albūmā man nepatīk - it kā tas turpina lieliskās "dookie" pop-panka tradīcijas, bet kaut kas tajā neštimmē. Varbūt pietrūkst kāda lielāka izrāviena - kādas "Basket Case" kalibra dziesmas, varbūt vaina ir kaut kur citur.
Albūma singli šoreiz nav nekādi fenomenālie - viss it kā ir kārtībā, bet kaut kā pietrūkst. Vai tas būtu "Geek Stink Breath" (kas savā ziņā varētu būt variācija par Offspring "Self Esteem" tematiku), triviāli Grīndejiskais "Stuck With Me", drūmais "Brain Stew", pilnīgi neindividuālais "Jaded" vai "Walking Contradictions", visas šīs dziesmas mani nespēj ieinteresēt. Iespējams, vaina ir tajā, ka es esmu pēdējā laikā klausījies Green Day vairāk nekā vajadzētu, bet šī nav no tām grupām, kurām lielas klausīšanās devas nāk par labu. Drīzāk pirmajās reizēs tās ieraksti šķiet forši un lipīgi, bet jo vairāk tu klausies, jo vairāk viss saplūst vienotā putrā un tu saproti, ka kvalitatīvā atšķirība starp Green Day un Blink-182 varētu nebūt nemaz tik liela, kā tev gribētos.
Cik daudz dažādas trīs akordu pank-popa dziesmas ir iespējams sacerēt? Šķiet, ka ne pārāk daudz, un tā arī ir Green Day lielākā problēma, kuru, cik saprotu, ar laiku arī pati grupa apjauta.
Ja tev šāda apjauta vēl nav uznākusi, vari noskatīties "Geek Stink Breath" videoklipu:
Visubeidzot viens ieraksta pluss - tā ilgums. 32 minūtes noteikti nav pārāk maz šāda stila albūmam un par to gribu pateikt Green Day paldies.