Kazhes pierakstu burtnīca

Šī albūma pirmā dziesma bija tā, kas mani iepazīstināja ar AC/DC. Tālajā 95-ajā vai 96-ajā gadā es uzskatīju, ka AC/DC un Guns`n`Roses ir divas pasaulē lielākās un labākās metāla grupas, tādas, kuras klausās visi tie krutie ādās tērptie veči, kas braukā ar motocikliem un krustcelēs pusnaktī nogalina melnus kaķus.
Pagāja zināms laiciņš līdz es uzzināju, ka AC/DC ar metālu nekā īpaši kopīga nav, ka viņi ir gluži ausīm draudzīga austrāliešu rokeru blice, kuras pluss vienmēr ir bijuši labi rifi, brāļu Jangu lieliskā ģitārsaspēle un vokālistu (vai tas būtu Skots vai Džonsons) kliegšanas spējas.
"Ballbreaker" gan patiesībā nekādus pautus nelauž - tam šis ieraksts ir daudz par lēnu, mierīgu un draudzīgu. Pat manis pieminētā "Hard as a Rock" ir tāda vienkārša vidējā tempā spēlēta AC/DC dziesmiņa, kura ievadā liek mazliet atcerēties grupas ziedu laikus - "Highway to Hell" un "Back in Black" laikmetu, bet līdz tā laika zvaigznēm tā arī tomēr neaizsniedzas.
Patiesībā no visām 11 šī albūma dziesmām tieši "Hard as a rock" ir vislabāk plašām aprindām zināma, bet tas nebūt nenozīmē, ka šajā ierakstā nebūtu nekā cita baudāma. Piemēram, "Cover you in oil", kurā gan jūtams, ka Džonsonam ir pamatīgas problēmas ar balsi, bet kura citādi ir tīri forša dziesmele. Kad šī blice aizraujas ar kaut kādām "eksperimentēšanām" un atkāpjas no savas godīgās trīs akordu formulas, rezultāti reizēm nav diez ko pārliecinoši - tā, piemēram, "The Furor" izteikti pietrūkst melodijas, bet Džonsona izmisīgie mēģinājumi izspiest skaņas no savām plaušām šeit izklausās pavisam bezcerīgi. Izpildot "Boogie Man", kas vispār neizklausās pēc AC/DC, arī nekas labs nerodas. Tad jau labāk es izvēlos "The Honey Roll", kas gan, protams, ir kādas no AC/DC vecajām dziesmām melodijas pārspiešanas gadījums, bet ne jau viņu materiāla daudzveidības dēļ es klausos AC/DC. Ar "Hail Caesar", šķiet, AC/DC izlēmuši turpināt "For those about to rock... we salute you" tematiku, un pret to man nekādu iebildumu nav (atkal vienīgi Džonsons varētu būt labākā formā). Nobeigumā AC/DC atkal sagādā vienu albūma virsotni ar tā tiludziesmu "Ballbreaker".
Tomēr, lai arī es atzīstu, ka vispār man AC/DC patīk gandrīz vienmēr, šī ieraksta mīnusu esmu jau pieminējis - dziesmu temps. AC/DC dziesmām ir jābūt ātrām un trakām kā Bona Skota dzīve, nevis līdzīgām kaut kādiem Bon Jovi (labi, tās nav līdzīgas Bon Jovi, bet tās nav arī ne tuvu tik ātras, kādām tām pēc definīcijas jābūt). Mazliet vairāk spēcīgu rifu, mazliet ātrāku tempu un arī es varētu teikt: "Hail Caesar" šim albūmam, bet tādā situācijā, kāda tā ir, nākas konstatēt - varēja arī labāk...