Everything Must Go
Uzskatījis par MSP cienītāju sevi nekad neesmu, kādreiz par šo grupu fanoja Ziņģis, bet vai viņš ir tās cienītājs vēl joprojām, es absolūti nezinu.
Pēc klasifikācijas viņi šķiet ir kaut kur pa vidu starp britpopu un Madchester scēnas mūziku, politiski - sociālistiski noskaņoti. Līdz ar to pēc papīriem man vajadzētu par MSP būt diezgan labās domās. Un kas ir pats dīvainākais - es patiešām esmu. Iepriekš tā arī ne reizes nebiju saņēmies viņiem iedot īstu iespēju nodemonstrēt savas spējas, bet tagad saprotu, ka šī ir diezgan interesanta un klausāma grupa.
"Everything Must Go" ir dīvains albūms tādā ziņā, ka pirms tā ierakstīšanas pazuda viens no grupas dalībniekiem. Jā, tieši pazuda un vēl nav atradies, kas viņam notika, nav zināms pat šobaltdien.
Kas tieši man viņos tā ir iepaticies, es pat pateikt laikam nevarēšu. Pa brīžiem viņi mazliet izklausās pēc maniem bērnības elkiem "Queen", taču mazāk šovmeniskajos Fredija Merkūrija toņos. "A Design for Life" varbūt pēc definīcijas būt klasificēja par power balādi, taču tā nav tāda power balāde, kādas tu esi radis dzirdēt no neskaitāmajiem 80-to gadu rokeriem, te tu tiešām kaut ko jūti, ne tikai grupas centienus sevi labāk pārdot.
Grupas teksti neizceļas ar pārmērīgu skaidrību, piemēram "Kevin Carter" pirmais pants ir sekojošs:
"Hi Time magazine hi Pulitzer Prize
Tribal scars in Technicolor
Bang bang club AK 47 hour"
Tagad gan es sapratu, par ko ir runa - Kevins Kārters ir fotogrāfs, kas par kaut kādu kara bildi dabūja Pulicera balvu.
No kaut kāda deviņdesmito beigu videoklipa man par šo grupu bija radies iespaids, ka viņi ir viena no tām garlaicīgajām grupām, kuru dziesmās nav nekādas enerģijas un kuras mani pamatīgi kaitina, bet izrādījās, ka viņi ir kaut kas pa vidu starp Oasis un Blur un man pat ļoti patikt spējīgi, tādi vienlaicīgi jautri un skumji, varbūt te pat vajadzētu ne par Oasis runāt, bet gan par The Verve.
Arī dziesmu nosaukumi viņiem reizēm pagadās ļoti labi, piemēram, "The Girl who wanted to be God". Tomēr galvenais viņos ir ļoti optimistiskās ģitāras skaņas, lieliskais vokālists un viss komplektā. Patiešām negaidīts pārsteigums, šo ierakstu es šajā MP3 albūmā gaidīju ar zināmu garlaicības paredzējumu, bet sagaidīju ļoti baudāmu mūziku.
Pēc klasifikācijas viņi šķiet ir kaut kur pa vidu starp britpopu un Madchester scēnas mūziku, politiski - sociālistiski noskaņoti. Līdz ar to pēc papīriem man vajadzētu par MSP būt diezgan labās domās. Un kas ir pats dīvainākais - es patiešām esmu. Iepriekš tā arī ne reizes nebiju saņēmies viņiem iedot īstu iespēju nodemonstrēt savas spējas, bet tagad saprotu, ka šī ir diezgan interesanta un klausāma grupa.
"Everything Must Go" ir dīvains albūms tādā ziņā, ka pirms tā ierakstīšanas pazuda viens no grupas dalībniekiem. Jā, tieši pazuda un vēl nav atradies, kas viņam notika, nav zināms pat šobaltdien.
Kas tieši man viņos tā ir iepaticies, es pat pateikt laikam nevarēšu. Pa brīžiem viņi mazliet izklausās pēc maniem bērnības elkiem "Queen", taču mazāk šovmeniskajos Fredija Merkūrija toņos. "A Design for Life" varbūt pēc definīcijas būt klasificēja par power balādi, taču tā nav tāda power balāde, kādas tu esi radis dzirdēt no neskaitāmajiem 80-to gadu rokeriem, te tu tiešām kaut ko jūti, ne tikai grupas centienus sevi labāk pārdot.
Grupas teksti neizceļas ar pārmērīgu skaidrību, piemēram "Kevin Carter" pirmais pants ir sekojošs:
"Hi Time magazine hi Pulitzer Prize
Tribal scars in Technicolor
Bang bang club AK 47 hour"
Tagad gan es sapratu, par ko ir runa - Kevins Kārters ir fotogrāfs, kas par kaut kādu kara bildi dabūja Pulicera balvu.
No kaut kāda deviņdesmito beigu videoklipa man par šo grupu bija radies iespaids, ka viņi ir viena no tām garlaicīgajām grupām, kuru dziesmās nav nekādas enerģijas un kuras mani pamatīgi kaitina, bet izrādījās, ka viņi ir kaut kas pa vidu starp Oasis un Blur un man pat ļoti patikt spējīgi, tādi vienlaicīgi jautri un skumji, varbūt te pat vajadzētu ne par Oasis runāt, bet gan par The Verve.
Arī dziesmu nosaukumi viņiem reizēm pagadās ļoti labi, piemēram, "The Girl who wanted to be God". Tomēr galvenais viņos ir ļoti optimistiskās ģitāras skaņas, lieliskais vokālists un viss komplektā. Patiešām negaidīts pārsteigums, šo ierakstu es šajā MP3 albūmā gaidīju ar zināmu garlaicības paredzējumu, bet sagaidīju ļoti baudāmu mūziku.
2007-07-05
comments powered by Disqus