Pinball, 1973
Romāns par pinbolu bija viens no pirmajiem Murakami darbiem, ar kuriem es iepazinos, taču kaut kāda iemesla dēļ mūsu iepriekšējā iepazīšanās sanāca sasteigta un nepabeigta, līdz ar to šī lasīšanas reize bija pirmā tāda, kurā sasniedzu romāna beigas.
Šis darbs ir otrā daļa triloģijā, kuru Murakami noslēdza ar "Aitas medīšanas piedzīvojumiem" (lai gan ar "Dance Dance Dance" viņš būtībā radīja triloģijas ceturto daļu) un kas sākās ar "Hear the Wind Sing", kuru es esmu lasījis, bet arī pasen. Es tikai nezinu, kur palika mans "Hear the Wind Sing" eksemplārs. Vajadzēs apskatīties plauktā.
Kā lai arī nebūtu, šī romāna galvenie varoņi ir tie paši, kas "Vējā" un "Aitā" - vārdā nenosauktais galvenais varonis un viņa draugs Žurka, ar kuru gan galvenajam varonim šoreiz neviena komunikācijas mirkļa nav.
Galvenais varonis šobrīd ar savu vienu čomu vada tulkošanas uzņēmumu, bet bez sava viena čoma viņš dzīvo ar divām dvīnēm, kuras viņa dzīvoklī uzradušās pašam galvenajam varonim nezināmā veidā. Ar dzīvi viņš īsti laimīgs nav, lai gan nekāda iemesla būt nelaimīga viņam arī nav. Tā gadās. Tikām Žurkam ir sakars ar kaut kādu sievieti, taču viņš pats īsti nesaprot, kam viņam tas viss vajadzīgs. Pluss Žurka, kā jau šī cikla romānos ierasts, regulāri iegriežas bārā pie J iedzert kādu alu (vai pareizāk - kādus daudzus alus). Galvenais varonis pa brīžam atceras savas "jaunības" dienas (šobrīd viņam ir laikam 25) un atgriežas vietās, kas viņam ar šo laiku saistās. Galvenā vieta vai lieta ir pinbola mašīna, kuru viņš spēlēja pirms trīs gadiem un kura pa šo laiku ir izčibējusi nezināmā virzienā. Kad viņš to atrod, kļūst skaidrs, ka īstenībā viņš to nemaz nav meklējis.
Šis romāns salīdzinoši ar vēlākiem Murakami darbiem ir ļoti brīvs - tā formā ir maz jebkādas (pat ne trakas) loģikas, sižets plūst vienkārši un nepretenciozi kā upe, neko īpašu patiesībā par varoņiem tā arī neatklājot.
Nezinu, vai ar šo grāmatu būtu labi sākt pazīšanos ar Murakami - it kā šeit visi viņam raksturīgie elementi piemīt, sākot ar bezmērķīgas dzīves nomocītu galveno varoni ar neskaidru seksuālo dzīvi un filosofiju, rietumu mūzikas atsaucēm lielos daudzumos un tā tālāk, bet vēlākajos savos darbos Murakami daudz labāk ir izdevies mani kā lasītāju ievilināt savu spēļu labirintā.
Šis tikām ir vienkārši labs romāns, bet ne vairāk par to.
Šis darbs ir otrā daļa triloģijā, kuru Murakami noslēdza ar "Aitas medīšanas piedzīvojumiem" (lai gan ar "Dance Dance Dance" viņš būtībā radīja triloģijas ceturto daļu) un kas sākās ar "Hear the Wind Sing", kuru es esmu lasījis, bet arī pasen. Es tikai nezinu, kur palika mans "Hear the Wind Sing" eksemplārs. Vajadzēs apskatīties plauktā.
Kā lai arī nebūtu, šī romāna galvenie varoņi ir tie paši, kas "Vējā" un "Aitā" - vārdā nenosauktais galvenais varonis un viņa draugs Žurka, ar kuru gan galvenajam varonim šoreiz neviena komunikācijas mirkļa nav.
Galvenais varonis šobrīd ar savu vienu čomu vada tulkošanas uzņēmumu, bet bez sava viena čoma viņš dzīvo ar divām dvīnēm, kuras viņa dzīvoklī uzradušās pašam galvenajam varonim nezināmā veidā. Ar dzīvi viņš īsti laimīgs nav, lai gan nekāda iemesla būt nelaimīga viņam arī nav. Tā gadās. Tikām Žurkam ir sakars ar kaut kādu sievieti, taču viņš pats īsti nesaprot, kam viņam tas viss vajadzīgs. Pluss Žurka, kā jau šī cikla romānos ierasts, regulāri iegriežas bārā pie J iedzert kādu alu (vai pareizāk - kādus daudzus alus). Galvenais varonis pa brīžam atceras savas "jaunības" dienas (šobrīd viņam ir laikam 25) un atgriežas vietās, kas viņam ar šo laiku saistās. Galvenā vieta vai lieta ir pinbola mašīna, kuru viņš spēlēja pirms trīs gadiem un kura pa šo laiku ir izčibējusi nezināmā virzienā. Kad viņš to atrod, kļūst skaidrs, ka īstenībā viņš to nemaz nav meklējis.
Šis romāns salīdzinoši ar vēlākiem Murakami darbiem ir ļoti brīvs - tā formā ir maz jebkādas (pat ne trakas) loģikas, sižets plūst vienkārši un nepretenciozi kā upe, neko īpašu patiesībā par varoņiem tā arī neatklājot.
Nezinu, vai ar šo grāmatu būtu labi sākt pazīšanos ar Murakami - it kā šeit visi viņam raksturīgie elementi piemīt, sākot ar bezmērķīgas dzīves nomocītu galveno varoni ar neskaidru seksuālo dzīvi un filosofiju, rietumu mūzikas atsaucēm lielos daudzumos un tā tālāk, bet vēlākajos savos darbos Murakami daudz labāk ir izdevies mani kā lasītāju ievilināt savu spēļu labirintā.
Šis tikām ir vienkārši labs romāns, bet ne vairāk par to.
2007-07-06
comments powered by Disqus