Hear the Wind Sing
Savā debijas romānā Haruki Murakami jau ir tas pats Haruki Murakami, kuru vēlāk iemīlējuši miljoni grāmatu lasītāju visapkārt pasaulei.
Viena atšķirība gan ir, tā gan ir raksturīga visiem viņa agrīnajiem romāniem - "Dzirdēt vēja dziesmu" ir ļoti īss romāns. Šķiet, ka Murakami sekoja tam principam, kurš man allaž ir licies svarīgs - garas grāmatas sācis rakstīt tikai pārliecinājies, ka viņš uz to ir spējīgs, proti, izvairoties no tipiskās garo romānu problēmas, ka uz beigām lasītājs ir zaudējis interesi.
Šajā romānā pirmo reizi parādās Žurka un J., kura bārā Žurka un galvenais varonis malko alu. Tāpat šeit parādās noslēpumaina sieviete ar četriem pirkstiem uz vienas rokas, kuru totāli pārdzērušos galvenais varonis nogādā mājās un kurai blakus šis visu nakti nosēž. Galvenais varonis, kā mēs uzzinām, ir kļuvis par rakstnieku, kas turklāt apbrīvo amerikāņu rakstniecības meistara Dereka Hārtfīlda daiļradi, kura šeit tiek plaši citēta. Lieki pieminēt, ka nekāds Hārtfīlds nekad nav eksistējis un ka viņš varētu būt izteikts līdzinieks Vonnegūta Kilgoram Trautam. Starp citu, nez vai tā ir vai nav tikai nejauša sakritība?
Interesanti, ka Žurka arī raksta grāmatas un ievēro vienu principu - nekad nerakstīt par seksu un par nāvi. Te viņš ievērojami atšķiras no Vonnegūta, kas ļoti intensīvi raksta par seksu un par nāvi, tai skaitā šajā romānā Žurka ierēc par kādu (arī izdomātu) grāmatu, kuru viņš lasījis, kura galvenā varone pilnīgi visu laiku masturbē, tikai dažādās vietās. Kāpēc to pieminu? Tāpēc ka gan "Sputnik Sweatheart", gan "Norwegian Wood", Murakami pa brīžam tieši uz šādu rakstības stilu velk. Dīvaini vai ne?
Tātad novērtējums: "Hear the wind sing" noteikti nav ģeniāls darbs, bet tajā ir jūtams ģēnija pirksts, tajā parādās daudzas tēmas, kuras Murakami vēlāk attīsta tālāk un labāk (tai skaitā šeit parādās akas, kas, šķiet, japāņiem ir vispār īpaši mīļa tēma), taču bez šī romāna tu nevari iepazīt viņu pilnībā.
Viena atšķirība gan ir, tā gan ir raksturīga visiem viņa agrīnajiem romāniem - "Dzirdēt vēja dziesmu" ir ļoti īss romāns. Šķiet, ka Murakami sekoja tam principam, kurš man allaž ir licies svarīgs - garas grāmatas sācis rakstīt tikai pārliecinājies, ka viņš uz to ir spējīgs, proti, izvairoties no tipiskās garo romānu problēmas, ka uz beigām lasītājs ir zaudējis interesi.
Šajā romānā pirmo reizi parādās Žurka un J., kura bārā Žurka un galvenais varonis malko alu. Tāpat šeit parādās noslēpumaina sieviete ar četriem pirkstiem uz vienas rokas, kuru totāli pārdzērušos galvenais varonis nogādā mājās un kurai blakus šis visu nakti nosēž. Galvenais varonis, kā mēs uzzinām, ir kļuvis par rakstnieku, kas turklāt apbrīvo amerikāņu rakstniecības meistara Dereka Hārtfīlda daiļradi, kura šeit tiek plaši citēta. Lieki pieminēt, ka nekāds Hārtfīlds nekad nav eksistējis un ka viņš varētu būt izteikts līdzinieks Vonnegūta Kilgoram Trautam. Starp citu, nez vai tā ir vai nav tikai nejauša sakritība?
Interesanti, ka Žurka arī raksta grāmatas un ievēro vienu principu - nekad nerakstīt par seksu un par nāvi. Te viņš ievērojami atšķiras no Vonnegūta, kas ļoti intensīvi raksta par seksu un par nāvi, tai skaitā šajā romānā Žurka ierēc par kādu (arī izdomātu) grāmatu, kuru viņš lasījis, kura galvenā varone pilnīgi visu laiku masturbē, tikai dažādās vietās. Kāpēc to pieminu? Tāpēc ka gan "Sputnik Sweatheart", gan "Norwegian Wood", Murakami pa brīžam tieši uz šādu rakstības stilu velk. Dīvaini vai ne?
Tātad novērtējums: "Hear the wind sing" noteikti nav ģeniāls darbs, bet tajā ir jūtams ģēnija pirksts, tajā parādās daudzas tēmas, kuras Murakami vēlāk attīsta tālāk un labāk (tai skaitā šeit parādās akas, kas, šķiet, japāņiem ir vispār īpaši mīļa tēma), taču bez šī romāna tu nevari iepazīt viņu pilnībā.
2007-07-10
comments powered by Disqus