Master of Puppets
Iedomāsimies, ka šis nav apraksts albūmam, bet intervija. Es intervēju Džeimsu Hetfīldu - Metallicas dziedātāju. Protams, šāda intervija nekad netaptu, jo es neesmu mūzikas žurnālists un Hetfīlds parasti atsakās no garām intervijām blogiem ar 10 lasītāju auditoriju. Un tomēr...
Es: Sveiki, Džeims! Vispirms gribu Jūs apsveikt ar St.Anger - vienu no sūdīgākajiem metāla ierakstiem, kādus man ir nācies jebkad dzirdēt.
Hetfīlds: So what, so what, you boring little cunt?
Es: Tāpat gribētos Jūs apsveikt ar cīņu pret pirātismu Internetā. Ir taču skaidrs, ka Jums un citiem šovbiznesa multimiljonāriem Napster un tam līdzīgie servisi lika atteikties no ikdienām nepieciešamām lietām.
Hetfīlds: I`ve fucked the queen, I`ve fucked Bach
I`ve even sucked an old man`s cock
So what, so what
Es: Jāatzīst, ka Jūs esat viens rupjš tips, droši vien no šīs intervijas mums nekas labs nesanāks.
Hetfīlds: I`ve fucked a sheep, I`ve fucked a goat
I rammed my cock right down its throat
So what, so what
So what, so what, you boring little fuck.
Ar to šī intervija arī beidzas.
Ko tā ļauj secināt par albūmu "Master of puppets"? Pilnīgi neko, jo dziesma "So What", kuru šeit vairākas reizes citēju, šajā ierakstā neparādās. Turklāt Hetfīlds nemaz nav šīs dziesmas autors, līdz ar to diez vai viņš būtu to tik pamatīgi citējis sarunā ar mani.
Tagad mazliet par albūmu. "Master of puppets" laikam bija pirmais ieraksts, kas Mettalica padarīja par ļoti plašās aprindās populāru grupu - kā nekā tas ticis pārdots vairākos (6) miljonos eksemplāru un tajā ir vairākas kompozīcijas, kuras varētu būt dzirdējuši arī tādi cilvēki, kuri nespētu atšķirt Slayer no Pantera pat ar bozi pieliktu pie sejas (piemēram, es). Tituldziesma "Master of Puppets" varētu būt tipiskākais šāds piemērs.
Un jāsaka, ka komerciālie panākumi, kas pavadīja šo ierakstu, noteikti nebija nejauši - salīdzinoši ar iepriekšējo savu albūmu "Ride the lightning" Metallica šeit kļuvuši daudz ausīm draudzīgāki un sākuši no tīra thrash metāla tuvināties progresīvajam metālam. Tas gan nenozīmē, ka "Master of puppets" izklausītos pēc Dream Theater vai kā tamlīdzīga. Nē, šis joprojām ir gandrīz bezkompromisa metāls ar akmens cietuma rifiem, Hetfīlda dusmīgo vokālu un Hammeta ļoti solīdo ģitāras skaņu. Līdzās tituldziesmai ievērojamākā kompozīcija šeit droši vien ir "The thing that should not be" (kuras nosaukums ir stipri līdzīgs kādai Led Zeppelin dziesmai), taču arī citas dziesmas ir gana pievilcīgas (ja pievilcīgs ir termins, ko var attiecināt uz jebkāda veida metālu).
Šāda mūzika noteikti nav ieteicama metālu nemīlošiem cilvēkiem, bet es nevaru iedomāties kaut vienu iemeslu, kādēļ normālam metalhead`am vajadzētu šo neuzskatīt par vienu no visu laiku labākajiem thrash metāla ierakstiem.
Es: Sveiki, Džeims! Vispirms gribu Jūs apsveikt ar St.Anger - vienu no sūdīgākajiem metāla ierakstiem, kādus man ir nācies jebkad dzirdēt.
Hetfīlds: So what, so what, you boring little cunt?
Es: Tāpat gribētos Jūs apsveikt ar cīņu pret pirātismu Internetā. Ir taču skaidrs, ka Jums un citiem šovbiznesa multimiljonāriem Napster un tam līdzīgie servisi lika atteikties no ikdienām nepieciešamām lietām.
Hetfīlds: I`ve fucked the queen, I`ve fucked Bach
I`ve even sucked an old man`s cock
So what, so what
Es: Jāatzīst, ka Jūs esat viens rupjš tips, droši vien no šīs intervijas mums nekas labs nesanāks.
Hetfīlds: I`ve fucked a sheep, I`ve fucked a goat
I rammed my cock right down its throat
So what, so what
So what, so what, you boring little fuck.
Ar to šī intervija arī beidzas.
Ko tā ļauj secināt par albūmu "Master of puppets"? Pilnīgi neko, jo dziesma "So What", kuru šeit vairākas reizes citēju, šajā ierakstā neparādās. Turklāt Hetfīlds nemaz nav šīs dziesmas autors, līdz ar to diez vai viņš būtu to tik pamatīgi citējis sarunā ar mani.
Tagad mazliet par albūmu. "Master of puppets" laikam bija pirmais ieraksts, kas Mettalica padarīja par ļoti plašās aprindās populāru grupu - kā nekā tas ticis pārdots vairākos (6) miljonos eksemplāru un tajā ir vairākas kompozīcijas, kuras varētu būt dzirdējuši arī tādi cilvēki, kuri nespētu atšķirt Slayer no Pantera pat ar bozi pieliktu pie sejas (piemēram, es). Tituldziesma "Master of Puppets" varētu būt tipiskākais šāds piemērs.
Un jāsaka, ka komerciālie panākumi, kas pavadīja šo ierakstu, noteikti nebija nejauši - salīdzinoši ar iepriekšējo savu albūmu "Ride the lightning" Metallica šeit kļuvuši daudz ausīm draudzīgāki un sākuši no tīra thrash metāla tuvināties progresīvajam metālam. Tas gan nenozīmē, ka "Master of puppets" izklausītos pēc Dream Theater vai kā tamlīdzīga. Nē, šis joprojām ir gandrīz bezkompromisa metāls ar akmens cietuma rifiem, Hetfīlda dusmīgo vokālu un Hammeta ļoti solīdo ģitāras skaņu. Līdzās tituldziesmai ievērojamākā kompozīcija šeit droši vien ir "The thing that should not be" (kuras nosaukums ir stipri līdzīgs kādai Led Zeppelin dziesmai), taču arī citas dziesmas ir gana pievilcīgas (ja pievilcīgs ir termins, ko var attiecināt uz jebkāda veida metālu).
Šāda mūzika noteikti nav ieteicama metālu nemīlošiem cilvēkiem, bet es nevaru iedomāties kaut vienu iemeslu, kādēļ normālam metalhead`am vajadzētu šo neuzskatīt par vienu no visu laiku labākajiem thrash metāla ierakstiem.
2007-07-12
comments powered by Disqus