Kazhes pierakstu burtnīca

Pats Vonnegūts "Čempionu brokastis" neuzskatīja par vienu no saviem labākajiem darbiem. Noteikti viņš to uzskatīja par vienu no nekaunīgākajiem saviem darbiem, tas gan. Kur citur tu vēl grāmatā redzēsi Vonnegūta zīmējumu, kas atveido dibena caurumu? Kur vēl citure par katru vīriešu dzimuma personāžu autors atklās viņa peņa garumu un diametru? Kur citur vēl būs paskaidrota atšķirība starp paplestu "beaver" un kokus grauzošu beaver?
Kas šajā romānā ir īpašs, tas ir Kilgors Trauts, kas te ir kļuvis gandrīz par galveno varoni, nevis tikai tādu trešā plāna personāžu. Tāpat romānā parādās pats Vonnegūts, kura klātbūtne ir grūti izskaidrojama, proti, Kilgors Trauts zināmā mērā pat apzinās, ka viņš varētu būt tikai personāžs grāmatā, kamēr citi personāži neapzinās, ka viņu liktenis ir atkarīgs no Vonnegūta rīcības (mazliet līdzīgi tas notiek kā Kunderas "Nemirstībā").
Sižets īsumā ir tāds. Kilgors Trauts saņem uzaicinājumu piedalīties Midlendsitijas mākslas festivālā (viņu uzaicinājis uz turieni Eliots Rouzvoters - viņa vienīgais fans). Viņš atbrauc. Satiek Dveinu Hūveru, kas pēc sievas nāves ir mazliet sajucis prātā. Dveins Hūvers izlasa Trauta romānu, kurš veltīts "vienīgajai radībai ar brīvo gribu, kas nav robots" un sajūk prātā vēl vairāk, sākot uzbrukt cilvēkiem.
No vienas puses, romāns ir ļoti netriviāls un īpaši netriviālu to dara paša Vonnegūta zīmējumi. No otras puses, tajā autoram kaut kas acīmredzami nav izdevies. Ir skaidra Vonnegūta doma, ka dzīve nav romāns, tajā nav galveno varoņu un mazāk svarīgu varoņu, antivaroņu utt, bet tas, ka es piekrītu viņa domai, nenozīmē, ka es piekrītu "Čempionu brokastīm".
Reizēm ir patiešām smieklīgi. Reizēm ir patiešām skumji. Lielākoties ir ne īpaši interesanti. Bet Vonnegūtam ne pārāk interesants romāns ir izteikts kauns un negods.
Kādreiz es domāju, ka "Čempionu brokastis" ir viens no Vonnegūta ievērojamākajiem darbiem. Tagad es tā nepavisam nedomāju. Savā ziņā pat žēl.