The Last Mimzy

Nekādi nevaru iesākt šo aprakstu. Jau kādas piecas reizes esmu pārrakstījis pirmo teikumu. Kaut kas negrib līmēties kopā. Labi, mēģināšu tomēr rakstīt.
Nē, joprojām nesanāk. Nezinu, kāpēc tā. Šajā filmā tiek atskaņota jauna Rodžera Votersa dziesma, kas izklausās pēc daudzām vecām Rodžera Votersa dziesmām, it īpaši pēc vairākiem "The Wall" eposiem. Bet šī nav filma par Rodžeru Votersu.
Tā ir bērnu filma, bet salīdzinoši "nopietna" bērnu filma. Kaut kas drīzāk uz "Bridge to Terabithia" pusi, nevis "Jumanji" turpinājums (lai arī sākumā rodas aizdomas par to otro variantu). Stāsts ir sekojošs: ir bērni - brālis un māsa. Viņi jūrā atrod kaut kādu kasti, kurā ir vairākas figņas, tai skaitā liels rotaļu zaķis (kuru arī sauc par Mimzy). Šis zaķis, kā izrādās, ir no nākotnes atsūtīta AI rotaļlieta, kuras mērķis ir savā laikā nogādāt no mūsdienām nesamaitātu DNS paraugu.
Protams, ka bērnu vecāki neko nenojauš, lai arī Mimzy un tai/tam līdzi nākušie priekšmeti bērniem devuši visādas pārdabiskas spējas (te jāatzīst, ka vecāki - Timotijs Hattons un Džolija Ričardsone - bija tik plakani personāži, ka tos varētu izmantot par tapetēm sienu noklāšanai. Bērniem gan arī filmā personības ir tādas nosacītas, bet vecākiem to nav vispār.
Tipiska epizode: mamma un tētis ienāk meitas istabā, ierauga, ka meita lido. Ko šādā situācijā dara vecāki? Izmet piemājas miskastē dīvaino rotaļu zaķi, no kura meitene ir nešķirama un aiziet projām. Viņus neinteresē - kā tas ir iespējams. Viņus neinteresē, kas ar viņu bērniem notiek.
Es ar to negribu teikt, ka filma bija slikta. Bet arī ne, ka tā bija lieliska. Tajā kaut kas bija - tas ir skaidrs, nebija tā, ka to skatoties man radās tipiskā "so what?" sajūta, bet kaut kā tajā filmā arī nebija - kaut kādas dzirksts pietrūka, lai tā kļūtu vairāk par tikai kārtējo filmu, ko mēs noskatījāmies sestdienas vakarā.
2007-07-21
6.5
comments powered by Disqus