Tomēr ne tikai lieli netīri pauti ir tas, ar ko spēj izcelties šie austrāliešu rokeri. Viņi māk arī veikt savu par klasisko kļuvušu brāļu Jangu ģitāru uzbrukumu un tā krustojumu ar Skota alkohola nopocītajām balss saitēm, kas īpaši labi padevusies šī ieraksta tituldziesmā. Reizēm viņi mazliet atkāpjas no savas formulas un lielākoties ne īpaši veiksmīigi - tā "Love at first feel" blūziskā dala uz mani īpaši neiedarbojas. Cita lieta ir 50-to gadu rokenrolam veltītais "Rocker", kurā brāļi Jangi apliecina, ka viņi Čaku Beriju varētu piekaut arī viņa laukuma pusē.
Vispār AC/DC nav tā grupa, kuru ir īpašs pamats slavēt par tās dziesmām, vai arī kritizēt. Tas, pie joda, ir AC/DC. Tu vai nu esi šādas mūzikas cienītājs vai neesi. Es īsti neticu, ka eksistē tādi jēdzieni kā labs AC/DC albūms un slikts AC/DC albūms. Šie veči nekad nav baidījušies neeksperimentēt un līdz ar to tu vienmēr zini, ko gaidi no viņu ieraksta un to arī sagaidi. Un kas var būt labāks mūsdienu mainīgajā pasaulē kā šādas stabilas seksa, narkotiku un rokenrola vērtības?