Kazhes pierakstu burtnīca

Autostopotāja eposa trešā daļa pastāsta daudz par dzīvi uz Zemes divu miljonu gadu pagātnē, kura stājas priekšā Artūram Dentam un Fordam Prefektam. Pateicoties kļūdai vietas un laika vienotībā viņiem palaimējos nokļūt zemes mūsdienās - divas dienas pirms Vogonu veiktās pasaules likvidācijas, turklāt Česterfīlda dīvāna sabiedrībā un kriketa laukumā.
Tad mēs uzzinām par kriteka simbolisko jēgu. Kā izrādās, bija reiz planēta Krikkit, kuras iedzīvotāji bija jauki un miermīlīgi radījumi, kuri nemaz nenojauta par Visuma eksistenci, jo viņiem bija ļoti mākoņaina atmosfēra. Taču reiz uz viņu planētas nokrita kosmosa kuģis, kas sagrāva visu viņu izpratni par pasaules uzbūvi un radīja viņiem domu, ka vajadzētu iznīcināt visu Visumu. Toreiz krikitiešus ar lielām pūlēm izdevās sakaut, bet tagad viņi grasās atgriezties un Artūram, Fordam, Triliānai, Zafodam un Slārtibārtfāstam vajadzētu viņus apturēt, lai arī Fords uzskata, ka viņiem nav cerību, jo viņiem ir pārāk lielā mērā vienalga.
Šīs grāmatas kolosālākā epizode neapšaubāmi ir, kad Artūrs nonāk alā, kur viņam stājas pretī radījums, kas uzskata, ka Artūrs ir pret viņu slepkavnieciski noskaņots, jo katru reizi, kad šis vienalga kur reinkarnējas Artūrs viņu nogalina. Proti, šamais visu laiku reinkarnējas tā, lai Artūrs viņu nomītu, nejauši nogalinātu kā kukaini, nomedītu kā trusi utt. Pat petūniju pods no pirmās grāmatas bija tas pats varonis. Patiešām neraža, ne?
Protams, citādi tas ir tipisks Ādamss un nav ne labāks, ne sliktāks par iepriekšējam daļām.