Whiplast Smile

Bilijs Aidols ir sūds uz kociņa. Tas nu ir konstatēts fakts. Iespējams, viņš ir pat sūds bez kociņa, jo kociņš ir pārāk labs objekts, lai to minētu vienā teikumā ar Biliju Aidolu.
Es biju domājis, ka viņš tikai deviņdesmitajos kļuva par sūdu, bet viņš tāds izrādās bija jau iepriekš.
Pirmkārt, kas izdomāja, ka Bilijs ir pankrokeris? Es tā uzskatīju ļoti ilgi un tikai klausoties viņa albūmus var saprast, ka tas ir pilnīgs bullšits. Kas definē panku? Dīvaina mutes forma? Traka frizūra? Traks dzīvesveids? Panku varbūt. Bet pankrokeri nē - proti, tādu, kas pankmūziku veido, nevis to klausās.
Un kas pancīgs ir Bilijā Aidolā, izņemot viņa attieksmi? Vai deju ritmu cauraustajā "World`s forgotten boy" ir kaut kas pancīgs? Vai panku dziesmas ilgst sešas minūtes, vai tajos dominējošie "instrumenti" ir sintezatori un bungu mašīnas? Nē un vēlreiz nē!
Un šis vēl skaitās relatīvi labs viņa albūms. Bet kas labs var būt tādā sūdainā sintezetoru festā kā "To be a lover", kurā varbūt ir tīri lipīgs, lai arī izteikti Bee Gees repertuāram atbilstošs piedziedājums un kas boogie-woogie apprecina ar astoņdesmito gadu preteklībām?
Vispār lielākais šī ieraksta trūkums ir ģitāru trešā plāna loma tajā. Tas izklausās tik ļoti pēc astoņdesmitajiem gadiem, ka vairums Duran Duran ierakstu mūsdienās skan aktuālāk. Un kāpēc? Tāpēc ka Duran Duran vismaz domāja par melodijām, kamēr Aidols neko citu kā par savu mežonīgo dzīvesveidu nedomāja.
Viena laba dziesma šajā ierakstā ir - singls "Sweet Sixteen", kas, protams, vairāk izklausās pēc Roja Orbisona un nevis Aidola repertuāra, bet kurā vismaz ir salīdzinoši maz to pretīgo skaņu, kas visu pārējo albūmu padara nebaudāmu. Šo dziesmu tu noteikti zini - tā "I`d do anything for my sweet 16. i`d do anything for that runaway child." Žēl, ka citur Aidols izvēlas kaut ko sliktāku par retro komponēšanu. Reizēm gan viņš nav tik baisi pretīgs - "Man for all seasons" ar īstām bungām un mazliet mazāk uzmācīgiem varētu pat būt baudāma dziesma. Vēl viens albūma singls - Don`t Need A gun ir kārtējais apliecinājums Aidola panciskumam - patiesībā pat viņa izskatā nekā tāda īsti panciska nav, vienkārši tāds krīps tips. Vispār baisi, ka viņš skaitās viens no astoņdesmito gadu lielākajiem mūziķiem. Ok, "White Wedding" man patīk, "Rebel Yell" arī ir laba dziesma, bet Whiplast Smile es labprāt ar naglu izdzēstu no tā diska, kur tas man atrodas. Sweet Sixteen man ir vienā viņa izlasē, bet bez pārējām dziesmām es varu izdzīvot tikpat labi kā Bilijs Aidols bez talanta.
2007-07-31
3.0
comments powered by Disqus