Vol.4
Nupat man nāksies atzīties, ka manā disku kolekcijā atsevišķi izpildītāji ir pārstāvēti ar pārāk lielu disku skaitu. Piemēram, Black Sabath nav slikta grupa, bet vai man patiešām ir nepieciešami veseli deviņi viņu ieraksti? Un šī grupa nav vēl trakākais gadījums - man vismaz nav īpaši daudz viņu vēlīno un patiešām bezjēdzīgo ierakstu.
Tiesa, "Vol.4" nebūt nebūtu tas ieraksts, par kuru parasti kāds teiktu, ka tas nav nepieciešama sastāvdaļa īstai Black Sabbath saprašanai. Kā nekā šeit atrodama viena no grupas pazīstamākajām dziesmām - "Changes". Protams, retais to uzskata par viņu izcilāko kompozīciju, it īpaši ievērojot to, ka tā ir klavieru balāde par mīlestību. Protams, iespējams, ka tā ir ļoti sirsnīga balāde par mīlestības zaudēšanu, bet tās aranžējums izklausās bezdievīgi novecojis un Ozija balss vispār nav īpaši piemērota šādām dziesmām. C`mon - tas ir vecis, kas kož galvas baložiem un sikspārņiem, bet ko viņš dzied?
"We shared the eve`s
We shared each day
In love together
We found a way"
Par laimi ne jau tikai par savas dvēseles izmaiņām Ozijs dzied (laikam gan tās nav viņa, bet Gīzera Batlera - tekstu autora dvēseles izmaiņas). Cita lieta ir "Supernaut". Tur ir spēks, Iommi un Bils Vords plosās kā traki, un pat tekstā viena frāze ir atmiņā paliekoša:
"I`ve seen the future and I`ve left it behind". Kaut es neesmu metālists, bet ir veči, no kuriem es gaidu tikai un vienīgi metālu un, to nesagaidījis, izjūtu vilšanos.
"Snowblind" ievadritms liek domāt par Cream, bet tālāk tas ir tipisks Sabats, ar kā allaž pastulbu saturisko pusi:
"Let the winter sun shine on
Let me feel the frost of dawn
Fill my dreams with flakes of snow
Soon I`ll feel the chilling glow"
What the hell is that supposed to mean?
Žēl, ka ne visās dziesmās ir fenomenāli Iommi rifi, kas nu šai grupai ir galvenais pluss, jo Ozijs jau nu nebūs tas, kas spēs ar savu balsi padarīt sūdīgu dziesmu par labu, tāpēc dziesmās, kur Iommi ir pacenties vairāk, kā piem., "Under the Sun Every Day Comes", viss ir kārtībā, viss ir kārtībā, kur viņš nav, tur nekā arī nav. Patiesībā gan jāsaka, ka šai grupai ir viens diezgan liels trūkums - Black Sabbath ir visai apnicīgi. Rifi ir labi, ritmi ir labi, reizēm arī melodijas ir labas, bet kaut ko šādu paciest lielos daudzumos ir grūti. Vai nu tāpēc ka Iommi instrumentu arsenāls bija relatīvi šaurs vai tāpēc, ka Ozijs ar savu hēlija balsi ātri viens sāk piegriezties, bet kaut kā šajā ierakstā nav, lai es to gribētu klausīties atkal un atkal. Ar vienu atkal pilnībā pietiks.
Tiesa, "Vol.4" nebūt nebūtu tas ieraksts, par kuru parasti kāds teiktu, ka tas nav nepieciešama sastāvdaļa īstai Black Sabbath saprašanai. Kā nekā šeit atrodama viena no grupas pazīstamākajām dziesmām - "Changes". Protams, retais to uzskata par viņu izcilāko kompozīciju, it īpaši ievērojot to, ka tā ir klavieru balāde par mīlestību. Protams, iespējams, ka tā ir ļoti sirsnīga balāde par mīlestības zaudēšanu, bet tās aranžējums izklausās bezdievīgi novecojis un Ozija balss vispār nav īpaši piemērota šādām dziesmām. C`mon - tas ir vecis, kas kož galvas baložiem un sikspārņiem, bet ko viņš dzied?
"We shared the eve`s
We shared each day
In love together
We found a way"
Par laimi ne jau tikai par savas dvēseles izmaiņām Ozijs dzied (laikam gan tās nav viņa, bet Gīzera Batlera - tekstu autora dvēseles izmaiņas). Cita lieta ir "Supernaut". Tur ir spēks, Iommi un Bils Vords plosās kā traki, un pat tekstā viena frāze ir atmiņā paliekoša:
"I`ve seen the future and I`ve left it behind". Kaut es neesmu metālists, bet ir veči, no kuriem es gaidu tikai un vienīgi metālu un, to nesagaidījis, izjūtu vilšanos.
"Snowblind" ievadritms liek domāt par Cream, bet tālāk tas ir tipisks Sabats, ar kā allaž pastulbu saturisko pusi:
"Let the winter sun shine on
Let me feel the frost of dawn
Fill my dreams with flakes of snow
Soon I`ll feel the chilling glow"
What the hell is that supposed to mean?
Žēl, ka ne visās dziesmās ir fenomenāli Iommi rifi, kas nu šai grupai ir galvenais pluss, jo Ozijs jau nu nebūs tas, kas spēs ar savu balsi padarīt sūdīgu dziesmu par labu, tāpēc dziesmās, kur Iommi ir pacenties vairāk, kā piem., "Under the Sun Every Day Comes", viss ir kārtībā, viss ir kārtībā, kur viņš nav, tur nekā arī nav. Patiesībā gan jāsaka, ka šai grupai ir viens diezgan liels trūkums - Black Sabbath ir visai apnicīgi. Rifi ir labi, ritmi ir labi, reizēm arī melodijas ir labas, bet kaut ko šādu paciest lielos daudzumos ir grūti. Vai nu tāpēc ka Iommi instrumentu arsenāls bija relatīvi šaurs vai tāpēc, ka Ozijs ar savu hēlija balsi ātri viens sāk piegriezties, bet kaut kā šajā ierakstā nav, lai es to gribētu klausīties atkal un atkal. Ar vienu atkal pilnībā pietiks.
2007-08-02
comments powered by Disqus