Kazhes pierakstu burtnīca

Lai apliecinātu, ka esmu labs, šai grāmatai pat izveidoju puslīdz normālu ārtiklu Vikipēdijā (lai gan, protams, tur vēl varētu šo to pilnveidot). Kā jau var nojaust, šis ir nākamais romāns Verbēra ciklā par skudrām. Tā darbība norisinās gadu pēc pirmā romāna darbības.
Kas pa šo laiku ir noticis? Šli-pu-nī (vai kā nu viņu tur sauca) ir kļuvusi par rudo skudru federācijas karalieni un savā pilsētā ieviesusi virkni uzlabojumu, tai skaitā apmācījusi skarabejus kā skudru lidojošos zirgus. Tikām cilvēki, kas mitinājās zem viņas skudru pūžņa renesanses baznīcā, pamazām mira badā, jo skudru karaliene atteicās sadarboties ar cilvēkiem un vēl jo vairāk - viņus barot. Tā vietā viņa izlēma sākt krusta karu, lai iznīcinātu visus cilvēkus.
Tikām Parīzē sākās noslēpumainas slepkavības, kuras policijas inspektors Meljē nekādi nevarēja izskaidrot - cilvēki tika atrasti bez jebkādām ārējām vardarbības pazīmēm beigti lieliski noslēgtās telpās ar šausmīgu baiļu izteiksmi sejā. Meljē palīgā slepkavību sērijas atšķetināšanā nāca Verbēra daiļrades kodola varoņa Edmona Velsa brāļameita Letīcija Velsa.
Nu tad nu šie sāka pētīt, kas tur un kāpēc notiek. Vispār šis romāns neko īpaši jaunu neatklāj, ja nu vienīgi Verbērs pavisam iegrimst zinātniskajā fantastika - te parādās vēl papildus visādas robotu skudras, vēzis izrādās citplanētiešu mēģinājumi komunicēties ar cilvēkiem un tā tālāk. Un, protams, viņš turpina sajūsmināties par kukaiņiem.
Jā, lasot Verbēru es esmu uzzinājis ļoti daudz (ne garantēti gan patiesas) informācijas par dažādu kukaiņu pārošanos. Esmu uzzinājis, ka spārēm ir Divi (jā, tie paši). Tikām alu blaktis pārojas vidēji 320 reizes dienā un vairumā gadījumu - ne heteroseksuālā veidā. Gliemezim ir abu veidu dzimumorgāni, tādējādi viņš uz maiņām seksa laikā ir gan viņa, gan viņš. Mušas tēviņš mušas mātītei pasniedz gaļu kā dāvanu pirms seksa, lai netiktu apēsts un tā tālāk.
Kā literatūra, šis Verbēra darbs noteikti nav nekas fenomenāls un brīžiem tas pat sāk pārvērsties par tādu kā B kategorijas šausmu stāstu. Bet no otras puses, kaut kas šajā rakstniekā tomēr ir, kas viņu padara par kaut ko īpašu. Varbūt ne gluži Īpašu ar lielo burtu, bet vismaz tādu rakstnieku, kura triloģiju es gribu izlasīt līdz beigām (lai arī mani ne pārāk interesē, ar ko tieši tā beigsies).