Timequake
Pārspiežu tekstu no Vikipēdijas, tā kā es pats to tur ierakstīju :)
"Laikatrīce" ir daļēji autobiogrāfisks Kurta Vonnegūta romāns, kas izdots 1997. gadā. Pats Vonnegūts šo romānu aprakstīja kā "sautējumu" no kopsavilkuma romānam, ar kuru viņš mocījās vairākus gadus, un pieaugošo nostaļģiju par dažādiem viņa dzīves notikumiem. To uzrakstījis, Vonnegūts paziņoja, ka "Laikatrīce" būs viņa pēdējais romāns.
Romāns nav sižetiski vienots, bet par tā centrālo notikumu var uzskatīt "laikatrīci", kas visus Zemes iedzīvotājus atsviedusi atpakaļ no 2001.gada uz 1991.gadu, liekot vēlreiz izdzīvot savas dzīves desmit gadus bez iespējas kaut ko mainīt. Romāna galvenais varonis ir viens no populārākajiem Vonnegūta darbu personāžiem Kilgors Trauts, romānā ir iekļauti arī vairāku iedomātu Kilgora Trauta stāstu sižetu atstāstījumi.
Mazāk svarīgie stāsti romānā vēsta par dažādiem cilvēkiem, kuri agrāk vai vēlāk nonāk saskarsmē ar Trautu, un kādu iespaidu notikusi "laikatrīce" uz katru no viņiem atstājusi - kā viņiem nākas atkārtoti pārdzīvot nepareizu izvēļu izdarīšanu, piedzīvot mīļoto cilvēku nāvi, kļūt vainīgiem nelaimes gadījumos. Kad laikatrīce ir beigusies un 2001.gadā cilvēki atkal var izmantot savu brīvo gribu, izrādās, ka pēc desmit gadiem atkārtotās dzīves neviens, izņemot Kilgoru Trautu, tai nav gatavs.
Paralēli notikumiem ap Kilgoru Trautu, Vonnegūts iestarpina dažādu savas dzīves epizožu atceri, piemin savus tuvieniekus un izsaka spriedumus par dažādiem notikumiem un parādībām. Daļa no šiem iestarpinājumiem vēlāk pārveidotā veidā tika iekļauta pēdējā Vonnegūta dzīves laikā iznākušajā viņa eseju krājumā - Cilvēks bez valsts.
"Laikatrīcē" Vonnegūts atgriežas pie idejas, kas pirmo reizi viņa darbos parādījās jau viņa otrajā romānā "Titāna Sirēnas". Proti, ka cilvēkam nav brīvās gribas, un ka viss notiekošais ir jau iepriekš noteikts. Līdz ar to, kad cilvēkiem nākas izdzīvot atkārtoti ievērojamu savas dzīves daļu, tikai Kilgors Trauts, kas vienmēr ir zinājis, ka savā dzīvē neko ietekmēt nevar, to spēj viegli pieņemt.
Un tagad "jaunais teksts":
Lai arī Laikatrīce netiek uzskatīta par vienu no Kurta V. labākajiem darbiem, droši vien tāpēc, ka vecumdienās neklājas rakstīt savus labākos darbus, manuprāt, tas ir viens lielisks romāns - humora pilns, traģisks un ļoti emocionāls. Kad Vonnegūts raksta par savu pirmo sievu, kas uz to brīdi ir jau daudzus gadus mirusi, tu patiešām kaut ko jūti (ja tu, protams, neesmi mašīna no Tralfamadoras).
Noteikti must read tādam cilvēkam kā es :)
"Laikatrīce" ir daļēji autobiogrāfisks Kurta Vonnegūta romāns, kas izdots 1997. gadā. Pats Vonnegūts šo romānu aprakstīja kā "sautējumu" no kopsavilkuma romānam, ar kuru viņš mocījās vairākus gadus, un pieaugošo nostaļģiju par dažādiem viņa dzīves notikumiem. To uzrakstījis, Vonnegūts paziņoja, ka "Laikatrīce" būs viņa pēdējais romāns.
Romāns nav sižetiski vienots, bet par tā centrālo notikumu var uzskatīt "laikatrīci", kas visus Zemes iedzīvotājus atsviedusi atpakaļ no 2001.gada uz 1991.gadu, liekot vēlreiz izdzīvot savas dzīves desmit gadus bez iespējas kaut ko mainīt. Romāna galvenais varonis ir viens no populārākajiem Vonnegūta darbu personāžiem Kilgors Trauts, romānā ir iekļauti arī vairāku iedomātu Kilgora Trauta stāstu sižetu atstāstījumi.
Mazāk svarīgie stāsti romānā vēsta par dažādiem cilvēkiem, kuri agrāk vai vēlāk nonāk saskarsmē ar Trautu, un kādu iespaidu notikusi "laikatrīce" uz katru no viņiem atstājusi - kā viņiem nākas atkārtoti pārdzīvot nepareizu izvēļu izdarīšanu, piedzīvot mīļoto cilvēku nāvi, kļūt vainīgiem nelaimes gadījumos. Kad laikatrīce ir beigusies un 2001.gadā cilvēki atkal var izmantot savu brīvo gribu, izrādās, ka pēc desmit gadiem atkārtotās dzīves neviens, izņemot Kilgoru Trautu, tai nav gatavs.
Paralēli notikumiem ap Kilgoru Trautu, Vonnegūts iestarpina dažādu savas dzīves epizožu atceri, piemin savus tuvieniekus un izsaka spriedumus par dažādiem notikumiem un parādībām. Daļa no šiem iestarpinājumiem vēlāk pārveidotā veidā tika iekļauta pēdējā Vonnegūta dzīves laikā iznākušajā viņa eseju krājumā - Cilvēks bez valsts.
"Laikatrīcē" Vonnegūts atgriežas pie idejas, kas pirmo reizi viņa darbos parādījās jau viņa otrajā romānā "Titāna Sirēnas". Proti, ka cilvēkam nav brīvās gribas, un ka viss notiekošais ir jau iepriekš noteikts. Līdz ar to, kad cilvēkiem nākas izdzīvot atkārtoti ievērojamu savas dzīves daļu, tikai Kilgors Trauts, kas vienmēr ir zinājis, ka savā dzīvē neko ietekmēt nevar, to spēj viegli pieņemt.
Un tagad "jaunais teksts":
Lai arī Laikatrīce netiek uzskatīta par vienu no Kurta V. labākajiem darbiem, droši vien tāpēc, ka vecumdienās neklājas rakstīt savus labākos darbus, manuprāt, tas ir viens lielisks romāns - humora pilns, traģisks un ļoti emocionāls. Kad Vonnegūts raksta par savu pirmo sievu, kas uz to brīdi ir jau daudzus gadus mirusi, tu patiešām kaut ko jūti (ja tu, protams, neesmi mašīna no Tralfamadoras).
Noteikti must read tādam cilvēkam kā es :)
2007-08-07
comments powered by Disqus