The Sirens of Titan
Šis ir viens no četriem Vonnegūta romāniem, kas man ir paša krājumā un turklāt arī viens no vispār pirmajiem viņa darbiem, ko izlasīju. Arī tagad - 8 gadus kopš "pirmās reizes" tas šķiet tikpat svaigs un aktuāls kā iepriekš.
Diemžēl mans apraksts atkal nebūs īpaši oriģināls - tikai kārtējā Wikipēdijas pārspiešana, jo neesmu tik intensīvs, lai varētu par vienu un to pašu darbu divus atšķirīgus aprakstus uztaisīt.
Titāna sirēnas (1959) ir Kurta Vonnegūta zinātniskās fantastikas romāns. Savā otrajā romānā Kurts Vonnegūts pievēršas brīvās gribas, reliģijas un cilvēces sūtības jautājumiem.
Romāna darbība risinās 22. gadsimta Amerikā, un tā galvenais varonis ir pasaules bagātakais cilvēks Malaki Konstants. Konstanta bagātība gūta, veiksmīgi spekulējot ar akcijām biržā, izmantojot Bībeli kā rokasgrāmatu naudas ieguldīšanai. Malaki Konstantam dzīvē ir viss, ko vien cilvēks var vēlēties, tomēr viņš iztēlojas, ka viņa dzīvei varētu būt kāda lielāka sūtība, kas varētu būt saistīta ar kāda sevišķi svarīga ziņojuma nodošanu no Dieva kādai citai tikpat augstai būtnei. Kā izrādās, Malaki priekšā patiešām ir daudz nozīmīgu notikumu, kas saistīti ar pabūšanu uz Marsa, Merkura un uz Saturna pavadoņa Titāna.
Otrs romāna nozīmīgākais varonis ir Vinstons Mailzs Rumfords, kas kopā ar savu suni Kazaku ir nokļuvis hrono-sinklasiskā infidibulumā (kas tiek skaidrots, kā vietu, kur dažādās patiesības saplūst kopā) un kas periodiski parādās visās galaktikas vietās, vienlaikus pastāvīgi dzīvojot uz Titāna.
Kad negaidīti Konstanta veiksme viņu ir nodevusi un viņš nedaudzu nedēļu laikā ir sasniedzis pilnīgu bankrotu, viņš saņem piedāvājumu kļūt par virsnieku Marsa armijā, kuru (nevienam to faktiski neapzinoties) veido Rufords ar mērķi tās uzbrukumam Zemei kļūt par lielāko pašnāvību cilvēces vēsturē. Ceļā uz Marsu Konstants izvaro Rumforda sievu Beatrisi, kura vēlāk dzemdē dēlu Hrono.
Visiem marsiešiem tiek attīrītas smadzenes no visas informācijas par viņu līdzšinējo dzīvi, bet kaut kādu iemeslu dēļ Konstanta gadījumā tas gluži veiksmīgi nedarbojas un viņš spēj pamazām atjaunot savas atmiņas un kopā ar jaunatrastu draugu Stouniju Stīvensonu mēģina noskaidrot, kādiem mērķiem Marsa armija izveidota un kas to patiesībā pārvalda. Kad armija dodas uzbrukumam Zemei, Rumfords Malaki Konstantu un viņa armijas biedru Bozu nosūta uz dziļām alām pazemes Merkura iekšienē, kur viņi ir spiesti pavadīt vairākus savas dzīves gadus.
Kā izrādās, Marsa armija un tās uzbrukums Zemei ir bijis tikai līdzeklis Rumfordam, lai apvienotu cilvēci un piedāvātu tai vienotu reliģiju, kas balstās uz principa, ka Dievam ir vienalga un ka Dievs par cilvēkiem neliekas ne zinis. Taču Rumfords pats apzinās, ka viņš ir tikai instruments Tralfamadoras planētas iemītnieku rokās, kura, tāpat kā visas cilvēces mērķis pēdējos simts tūkstošus gadu ir bijis izgatavot vienu sīku detaļu, lai varētu saremontēt uz Titāna iesprūdušā tralfamdorieša Selo kosmosa kuģi.
Viena no romāna centrālajām domām ir tāda, nākotne ir iepriekš paredzēta un nav izmaināma. Kā to savai sievai skaidro Vinstons Mailzs Rumfords, redzot nākotni, viņš var iepriekš redzēt visus pagriezienus dzīves labirintā, bet tas nedod viņam iespējas labirintu iziet savādāk.
Rumforda radītajā reliģijā tiek pieņemts, ka Dievs notikumos uz zemes neiejaucas un ka Viņam nav mīluļu. Līdz ar to Rumforda sekotāji, lai viņiem nevarētu pārmest, ka viņi dzīvē kaut ko sasnieguši, pateicoties vienkāršai veiksmei, brīvprātīgi uzņemas nest kādas nastas - piemēram, smilšu maisu veidā, lai visi kļūt vienlīdzīgi.
Vēl būtiska tēma šajā romānā ir dzīves jēga, kuru Vonnegūts padara par izsmiekla objektu. Cilvēces misija ir izveidot atbilstošas formas metāla plāksnīti, lai varētu salabot Selo kuģi (arī vairāki lielākie arhitektūras pieminekļi, tai skaitā Maskavas Kremlis un Lielais Ķīnas mūris ir tikai ziņojumi tralfamadoriešu valodā, kas vēsta, ka nepieciešamā rezerves daļa drīz būs gatava), bet pats Selo šķērso Visumu ar mērķi tālākajai no Tralfamadoras civilizācijai nodot īpašu vēstījumu, kas, kā atklājas, ir viens vārds - "Sveiki".
Nopietns apraksts - ne?
Ko es vēl gribētu teikt? Pirmkārt, šis romāns ir viens no iemesliem, kāpēc KuVo bieži dēvē par zinātniskās fantastikas autoru (lai gan patiesībā tā drīzak ir humoristiski politiskā zinātniskā fantastika) - jo te nu patiešām var runāt par sci-fi, atšķirībā no vairuma viņa vēlāko darbu, kuros ne vella no sci fi nav.
Vēl - šajā romānā, atšķirībā no "Mehāniskajām klavierēm" ir jau izkristalizējies simtprocentīgi tipisks Vonnegūts - kā teikt, tāds, kādu es viņu pazīstu un mīlu.
Kopējais secinājums: neviens Vonnegūta fans, kas šo romānu nav lasījis, nav Vonnegūta fans.
Diemžēl mans apraksts atkal nebūs īpaši oriģināls - tikai kārtējā Wikipēdijas pārspiešana, jo neesmu tik intensīvs, lai varētu par vienu un to pašu darbu divus atšķirīgus aprakstus uztaisīt.
Titāna sirēnas (1959) ir Kurta Vonnegūta zinātniskās fantastikas romāns. Savā otrajā romānā Kurts Vonnegūts pievēršas brīvās gribas, reliģijas un cilvēces sūtības jautājumiem.
Romāna darbība risinās 22. gadsimta Amerikā, un tā galvenais varonis ir pasaules bagātakais cilvēks Malaki Konstants. Konstanta bagātība gūta, veiksmīgi spekulējot ar akcijām biržā, izmantojot Bībeli kā rokasgrāmatu naudas ieguldīšanai. Malaki Konstantam dzīvē ir viss, ko vien cilvēks var vēlēties, tomēr viņš iztēlojas, ka viņa dzīvei varētu būt kāda lielāka sūtība, kas varētu būt saistīta ar kāda sevišķi svarīga ziņojuma nodošanu no Dieva kādai citai tikpat augstai būtnei. Kā izrādās, Malaki priekšā patiešām ir daudz nozīmīgu notikumu, kas saistīti ar pabūšanu uz Marsa, Merkura un uz Saturna pavadoņa Titāna.
Otrs romāna nozīmīgākais varonis ir Vinstons Mailzs Rumfords, kas kopā ar savu suni Kazaku ir nokļuvis hrono-sinklasiskā infidibulumā (kas tiek skaidrots, kā vietu, kur dažādās patiesības saplūst kopā) un kas periodiski parādās visās galaktikas vietās, vienlaikus pastāvīgi dzīvojot uz Titāna.
Kad negaidīti Konstanta veiksme viņu ir nodevusi un viņš nedaudzu nedēļu laikā ir sasniedzis pilnīgu bankrotu, viņš saņem piedāvājumu kļūt par virsnieku Marsa armijā, kuru (nevienam to faktiski neapzinoties) veido Rufords ar mērķi tās uzbrukumam Zemei kļūt par lielāko pašnāvību cilvēces vēsturē. Ceļā uz Marsu Konstants izvaro Rumforda sievu Beatrisi, kura vēlāk dzemdē dēlu Hrono.
Visiem marsiešiem tiek attīrītas smadzenes no visas informācijas par viņu līdzšinējo dzīvi, bet kaut kādu iemeslu dēļ Konstanta gadījumā tas gluži veiksmīgi nedarbojas un viņš spēj pamazām atjaunot savas atmiņas un kopā ar jaunatrastu draugu Stouniju Stīvensonu mēģina noskaidrot, kādiem mērķiem Marsa armija izveidota un kas to patiesībā pārvalda. Kad armija dodas uzbrukumam Zemei, Rumfords Malaki Konstantu un viņa armijas biedru Bozu nosūta uz dziļām alām pazemes Merkura iekšienē, kur viņi ir spiesti pavadīt vairākus savas dzīves gadus.
Kā izrādās, Marsa armija un tās uzbrukums Zemei ir bijis tikai līdzeklis Rumfordam, lai apvienotu cilvēci un piedāvātu tai vienotu reliģiju, kas balstās uz principa, ka Dievam ir vienalga un ka Dievs par cilvēkiem neliekas ne zinis. Taču Rumfords pats apzinās, ka viņš ir tikai instruments Tralfamadoras planētas iemītnieku rokās, kura, tāpat kā visas cilvēces mērķis pēdējos simts tūkstošus gadu ir bijis izgatavot vienu sīku detaļu, lai varētu saremontēt uz Titāna iesprūdušā tralfamdorieša Selo kosmosa kuģi.
Viena no romāna centrālajām domām ir tāda, nākotne ir iepriekš paredzēta un nav izmaināma. Kā to savai sievai skaidro Vinstons Mailzs Rumfords, redzot nākotni, viņš var iepriekš redzēt visus pagriezienus dzīves labirintā, bet tas nedod viņam iespējas labirintu iziet savādāk.
Rumforda radītajā reliģijā tiek pieņemts, ka Dievs notikumos uz zemes neiejaucas un ka Viņam nav mīluļu. Līdz ar to Rumforda sekotāji, lai viņiem nevarētu pārmest, ka viņi dzīvē kaut ko sasnieguši, pateicoties vienkāršai veiksmei, brīvprātīgi uzņemas nest kādas nastas - piemēram, smilšu maisu veidā, lai visi kļūt vienlīdzīgi.
Vēl būtiska tēma šajā romānā ir dzīves jēga, kuru Vonnegūts padara par izsmiekla objektu. Cilvēces misija ir izveidot atbilstošas formas metāla plāksnīti, lai varētu salabot Selo kuģi (arī vairāki lielākie arhitektūras pieminekļi, tai skaitā Maskavas Kremlis un Lielais Ķīnas mūris ir tikai ziņojumi tralfamadoriešu valodā, kas vēsta, ka nepieciešamā rezerves daļa drīz būs gatava), bet pats Selo šķērso Visumu ar mērķi tālākajai no Tralfamadoras civilizācijai nodot īpašu vēstījumu, kas, kā atklājas, ir viens vārds - "Sveiki".
Nopietns apraksts - ne?
Ko es vēl gribētu teikt? Pirmkārt, šis romāns ir viens no iemesliem, kāpēc KuVo bieži dēvē par zinātniskās fantastikas autoru (lai gan patiesībā tā drīzak ir humoristiski politiskā zinātniskā fantastika) - jo te nu patiešām var runāt par sci-fi, atšķirībā no vairuma viņa vēlāko darbu, kuros ne vella no sci fi nav.
Vēl - šajā romānā, atšķirībā no "Mehāniskajām klavierēm" ir jau izkristalizējies simtprocentīgi tipisks Vonnegūts - kā teikt, tāds, kādu es viņu pazīstu un mīlu.
Kopējais secinājums: neviens Vonnegūta fans, kas šo romānu nav lasījis, nav Vonnegūta fans.
2007-08-10
comments powered by Disqus