Kazhes pierakstu burtnīca

Nu tas ir sāvies. Tuvākajās nedēļās tu bieži dzirdesi mani žēlojamies, ka man ne visai patīk "The Cure" un ka manā kolekcijā ir pārāk daudz viņu ierakstu. Droši vien, tas nebija gudrs lēmums, balstoties uz divām man zināmajām dziesmām - "Boys Don`t Cry" un "Friday, I`m in Love", iegādāties kādus desmit šīs grupas albūmus.
Tas vēl nebūtu tik ļauni, ja šīs divas dziesmas būtu viņiem tipiskas. Bet - ne vella. Diemžēl, "Wish", kurā patiešām ir atrodama "Friday I`m In Love", kopumā izklausās pēc tipiska depresīvā Cure ieraksta, kas varbūt ir ļoti noderīgi miljoniem drūmo pokemonisko tīņu, bet kas ne mazākajā mērā nespēj iedvesmot mani, un tas ir diezgan skumji. Ja viņos būtu vairāk tās nenopietnās Britu invāzijas mūzikas un nevis nebeidzamo skumju, es varētu par The Cure, iespējams, pat fanot. Bet patiesība diemžēl ir tāda, ka viņu mūzika, lai arī ir skaista (kā, piem., "To Wish Impossible Things"), bet tā absolūti neiederas manā noskaņojumu spektrā. Ja es esmu labā omā, es gribu kaut ko dzīvespriecīgu. Ja sliktā - tad varbūt kaut ko dusmīgu, bet ne kaut ko pašnāvniecisku. Es negribu griezt vēnas. Es negribu būt nelaimīgais pusaudzis ar uzkrāsotajām acīm. Piedod, Robert Smit, bet tu neesi mans varonis. Nekad es uz māju sienām neskrāpēšu "The Cure" nosaukumu. Nekad. Lai arī viņi patiesībā ir viena feina grupa.