Kazhes pierakstu burtnīca

Šajā ierakstā Nazareth apliecina, ka viņi ir kaut kas vairāk par vienkāršu smagā roka grupu, ka viņiem patīk arī eksperimentēt un ka tas reizēm viņiem arī padodas. Tipiskākais tā apliecinājums ir šī albūma ievadošā kompozīcija "Telegram", kas stāsta par problēmām rokmūziķa dzīvē un kas ne tikai ilgst gandrīz astoņas minūtes, bet kurā šim garumam ir arī savs attaisnojums - vairākas melodijas, saistīts saturs un pietiekama klausītāja intereses piesaistīšana. Man personīgi gan dziesmas ievadošā daļa ne visai patīk, taču uz beigām dziesma paliek patiešām ekselenta.
Šajā ierakstā nav neviena Nazareth hita - nevienas dziesmas, kuru tu noteikti esi dzirdējis skanam radio, kaut kā iz "Love Hurts" svara kategorijas, bet, iespējams, ka tā pat ir priekšrocība, jo līdz ar to ierakstu ir vieglāk izbaudīt kā vienotu veselumu - ka nav tā, ka tu tikai gaidi "to dziesmu", bet pārējām centies iespējami ātrāk tikt garām. Lai arī patiesību sakot, tik pozitīvs iespaids par šo ierakstu tāpat man nerodas - jo te patiešām nav nekā tāda, kas tev iesēžas galvā un liek visu laiku atkārtot: Nazareth ir izcila grupa. Šis ieraksts ir pilnīgi klausāms, tas ir pietiekami profesionāls, pietiekami nepieradināts, pietiekami eksperimentāls, bet ne pietiekami atmiņā paliekošs. Principā es nevaru par to pateikt neko sliktu, jo nekā slikta tajā nav - piemēram, "You`re the violin" ir jauka dziesma, un faktiski visas dziesmas te ir jaukas, tu vari tās klausīties un nebūt garlaikots, bet tur pietrūkst tās sajūtas, ka šis ieraksts ir kaut kas pirmšķirīgs, kaut kas neatkārtojams. Un ja es nejūtu ierakstā to specifisko odziņu, kuras dēļ man vajadzētu par to fanot, tad es par to arī neliekos zinis.