A Pale View of Hills
Kadzuo Išiguro daiļradi es iepazīstu kaut kādā diezgan kreisā kārtībā - bez jelkādas hronoloģijas, taču laikam šajā gadījumā tas nebūtu tik traģiski. Lai arī no otras puses, hronoloģiski lasot, autoru var iepazīt labāk, tā vismaz uzskatu.
Tātad, "Tāla kalnu ainava" ir romāns, kurā Išiguro izklausās pēc īsta japāņu rakstnieka, nevis pēc tāda angļa kā "Dienas atlikušajā daļā" vai "Neļauj man aiziet". Un tomēr tas ir tas pats Išiguro, tur divu domu nav.
Romāns stāsta par sievietes vārdā Etsuko atmiņām par jaunības dienām pēckara Japānā (īpaši pēckarīgā vietā - Nagasaki) un drūmās tagadnes Anglijā. Tagadnes notikumu plāns ir sekojošs - Etsuko vecākā meita Keiko ir izdarījusi pašnāvību, bet pie mātes ir ieradusies viņas jaunākā meita Niki, kura ir pusangliete.
Pagātnes sižets - Etsuko atceras dienas Japānā, kad viņa dzīvoja kopā ar savu pirmo vīru Dziro, un attiecības ar Sačiko - ļoti dīvainu sievieti - un viņas ne mazāk dīvaino meitu Mariko. Pagātnes ainas ir tādas diezgan disturbing, varoņu motivācija jebkādai rīcībai vai reakcijai brīžiem ir izteikti japāniska, brīžiem - vienkārši pavisam nesaprotama. Etsuko attiecības ar Ogata-sanu (Dziro tēvu) un pašu Dziro ir visnotaļ izskaidrojamas - tajās jūtama tipiskā japāņu patriarhālā attieksme ar ģimenes locekļu lomu nodalījumu, stingru hiearhiju utt. Tomēr ir skaidrs, ka Ogata, pret kuru Etsuko ir lielas simpātijas, ir aizejošās - pirmskara - pasaules pārpalikums un ka viņam īsti vietas modernajā, rietumiskotajā Japānā nav (un grūti pateikt, vai tas ir labi vai slikti).
Tomēr dīvainākais romānā ir viss, kas ir saistīts ar Sačiko - šoreiz gan laikam neiedziļināšos detaļās, kas tur ir dīvains, tikai atzīmēšu, ka pavērsiens romāna beigās (ja to vispār var nosaukt par pavērsienu, nevis tikai tā ilūziju) mani īpaši nepārsteidza, biju ar to rēķinājies.
Lai raksturou šī romāna noskaņu, pietiek ar vienu vārdu - skumjas. Un šo skumju ir daudz, bet grūti izteikt, kādas tieši tās skumjas ir. Skaisti aprakstītas, tas noteikti. Išiguro kārtējo reizi liek saprast, ka viņš patiešām ir ļoti neordinārs rakstnieks, un šī grāmata noteikti ir labs priekštecis "Gaistošās pasaules māksliniekam".
Šī ir no tām situācijām, kad man trūkst vārdu - grāmata patika, laba, utt, bet kā lai izsaku tās skaistumu? Iespējams, to nemaz nav nepieciešams darīt. Iespējams, tu to izdarīsi manā vietā un labāk par mani.