Kazhes pierakstu burtnīca

Pie joda tos gotus, pokemonus un emo! Patiešām pie joda! Kā man ir noriebies klausīties tādu mūziku kā "The Cure"! Un vēl priekšā (ja nemaldos) ir septiņi viņu albūmi! Tā patiešām ir piespiešanās.
Pajāt man, ka viņi skaitās ļoti laba grupa, vieni no labākajiem savā žanrā. Pajāt man, ka Roberts Smits ir lielisks tekstu autors. Nospļauties, ka viņi ir/bija oriģināli, neatkārtojami utt. Galvenais - viņi ir bezgala garlaicīgi un monotoni.
Protams, viņu mūzika lieliski spēj tev radīt noskaņu - bezcerīgas depresijas noskaņu, bet es kaut kā ne pārāk vēlos krist bezcerīgā depresijā. Ārā ir vasara, man vēl tikai 15 minūtes šodien atlicis sēdēt darbā, kāpēc lai es tagad gribētu klausīties Roberta Smita skumjās?
Patiesībā "Faith" nav tik slikts albūms, gandrīz katrai ieraksta dziesmai ir labs sākums. "The Holy Hour" basa melodija pirmajās desmit dziesmas sekundēs ir lieliska, "Primary" vieglais ritmiņš pirmajās 15 sekundēs tāpat, "The Funeral Party" pirmās 5 sekundes liek domāt par kādu jauku A-ha balādi. Bet kas ir tālāk - tālāk ir The Cure. Tālāk ir Smita ņaudulīgi gaudulīgā dziedāšana, tālāk ir apmēram tikpat liels dzīvesspars kā beigtam kaķim, tālāk ir tikpat daudz optimisma kā akmenim ceļa malā, tālāk ir tas, ko šī grupa iedabūja visos savos albūmos - mūžīgā iekšējā lūzerisma apdziedāšana. Ja tā turpināsies, par nākamajiem Cure albūmiem rakstišu vienā teikumā un klausīšos tos paātrinātā režīmā.