Kazhes pierakstu burtnīca

Pagājušā gadsimta astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados bērnību izdzīvojušie latvieši (nezinu, vai Herbe bija populārs arī krievu vidū) droši vien teju vai visi atcerēsies grāmatu par Herbi ar lielo cepuri. Nezinu, vai Herbe sevišķi kotējas arī mūsdienās, taču, kā izrādās, kaut kad grāmata ir piedzīvojusi atkārtotu izdevumu, līdz ar to tagad iespējams šo grāmatu iegādāties arī cietajos vākos. Grāmatas noformējums gan (atbilstoši bildei Internetā) palicis vairāk vai mazāk tāds, kā tam eksemplāram, kas saglabājies no manas bērnības un kuru tagad lasīju priekšā Esterei. Kā vienmēr šādos gadījumos, jānoskaidro - kāda man šī grāmata šķiet lasāmviela no skatpunkta "cik interesanta tā ir vecākam" un "cik interesanta tā varētu būt bērnam".

Šo grāmatu lasīju lidmašīnā no Stokholmas uz Čikāgu. Šo faktu droši vien varētu arī nepieminēt, taču tas nodrošināja pēdējos gados netipisku situāciju - ka grāmatu izlasīju vienā piegājienā. Varbūt ne gluži bez pauzēm - pa vidu noskatījos vienu filmu, mazliet pagulēju, paklausījos mūziku, bet kopumā - vienā piegājienā. Vai vismaz uz to pusi, līdz ar to nebija tipiskās situācijas, ka kaut kādas epizodes no grāmatas sākuma tuvāk tās lasīšanas beigām jau bija aizmirsušās. Patiesībā arī šo aprakstu rakstu tajā pašā lidmašīnā, tādējādi vēl vairāk nodrošinot svaigas atmiņas klātbūtni. Cik nu svaiga tā var būt lidojuma astotajā stundā.

Pēc "Killing Bono" noskatīšanās man radās vēlme drusku paklausīties astoņdesmito gadu U2, kas visai sen nebija darīts. Ir jau gana bieži novērots, ka mana attieksme pret kādu izpildītāju ir mainījusies, laikam ejot, un kādu dienu pēkšņi izrādās, ka Bobs Dilans nav tikai garlaicīgs čīkstulis, bet viens no baudāmakajiem 20.gadsimta dziesmniekiem. Un varbūt kādreiz pienāks tā diena, kad U2 man sāks šķist interesanti arī viņu mūzikas, nevis tikai tēla dēļ?

Viss liecina, ka "Triglava meitas" ir unikāli nenozīmīga grāmata vācu literatūras vēsturē. Gūgles tante atrod nedaudz vairāk kā 300 ierakstus par šo grāmatu, un informatīvākie no tiem ir bibliogrāfiski izraksti ar ISBN numuru, bet atrast tiešsaistē jebkādu informāciju par šīs grāmatas autori vai recenzijas par "Triglava meitām" nav vērts. Toties Rīgā svešvalodu bibliotēkā šī grāmata ir atrodama, tādējādi tev ir iespēja kļūt par vienu no visai nedaudzajiem tās lasītājiem.

Tā šķiet, ka šī ir viena ievērojama filma. Man prieks par to, taču es īsti nesapratu, kā tā tāda varētu būt. Iespējams, pie vainas bija apstāklis, ka skatījos šo filmu dublētu angliski - un jāatzīst, ka arī angliski filmas dublē ļoti draņķīgi. Zini, ir tāda "aktieru" suga, kura ierunā filmas vācu televīzijā? Šķiet, ka angliski runājošajās zemēs viņi arī ir sastopami, un ar šo filmu viņiem ir bijis sakars. Jau tāpat filma šķiet esam kiča pārbāzta, bet ja to vēl papildina ar tādu banālu teatrālu runāšanu, labāk noteikti nekļūst.

Sadarbība ar Giorgio Moroder pēc iepriekšējā Sparks albuma ja ne gluži izbeidzās, tad vismaz tika minimizēta un sākot ar "Whomp That Sucker" Sparks atkal primāri bija rokgrupa un nevis elektroniskās mūzikas ansamblis. Taču atgūt savulaik zaudēto unikālo skanējumu grupa spēja tikai daļēji. Nezinu, kas tieši tur bija pie vainas - vai nu Raselam sāka izbeigties viņa vokālās dotības vai Rons vairs nespēja radīt tādas melodijas kā iepriekš, bet "Whomp That Sucker" man izklausās pēc nostaļģijas pārņemta Sparks ieraksta, kurā grupa mēģina modernizēt savu septiņdesmito gadu sākuma mūziku, bet tas viņiem gluži līdz galam neizdodas, galvenokārt tāpēc ka dziesmas nav ne tuvu tik interesantas kā agrāk. Ja savā zelta ērā Sparks katrā dziesmā iepina neskaitāmas muzikālas idejas un viltīgus trikus, tad tagad katra dziesma pamatā aprobežojas ar vienu vai diviem gājieniem, tā arī nespējot aizsniegties līdz debesīm. Ņemsim par piemēru vienu no šī ieraksta singliem - "Funny Face". Pirmais pants ir riktīgi labs, bet sākot ar piedziedājumu dziesma kļūst kaut kāda pārāk kājminama.

Joprojām nebūdams apmierināts ar to, cik daudz cilvēku nopirka "Low Budget", Rejs Deiviss izlēma iedot cilvēkiem to, ko viņi vēlas un ierakstīja šo albumu. Viņš aptaujāja vairākus simtus cilvēku, lai noskaidrotu, kādas tieši bija 1981.gadā tirgus tendences popmūzikā, ko cilvēki gaidītu no jauna "Kinks" albuma, kādām jābūt melodijām, kādiem tekstiem un kādai - ieraksta noskaņai. Tad viņš iedzina studijā savu nepaklausīgo brāli Deivu un radīja šo albumu.

Dažādos Latvijas interneta avotos šī filma tiek saukta gan "Kautiņš", gan "Izmēzt". Ja varētu ticēt e-baznīcai, "Filma saņēmusi gandrīz visus tā gada Cēzarus – par labāko aktrisi atzīta Izabella Ipēra, aktrieri – Filips Nuare, režisoru – Bertrāns Tavernjē." Diemžēl gan jāatzist, ka e-baznīcai nevar ticēt - no 10 Cēzara nominācijām, ko "Coup de torchon" saņēma, tā nevienā neuzvarēja. Tātad - neuzticies pārmērīgi e-baznīcai! (kāds pārsteigums)

"Paredzētas nāves hronika" ir kārtējā īsformāta Markesa grāmata, ko man sanācis izlasīt. Šajā novelē (tā laikam tā būtu klasificējama) Markess patiešām stāsta par kādu iepriekš paredzētu slepkavību. Situācija it kā ir gaužām banāla - kādā sīkpilsētā notiek vērienīgas kāzas, kāzu nakts beigās jaunais vīrs aizsūta savu sievu atpakaļ pie vecākiem, atklājis, ka viņš viņai nav pirmais. Jaunās sievietes brāļi nogalina vīrieti, ko viņu māsa atzinusi par savas nevainības laupītāju. Tradicionāls dienvidnieku atriebības stāsts, vai ne tā? Nebūt nē, jo darīšana mums šeit ir ar Markesu.

Судя по Википедии, "Компромисс" - одна из наиболее значимых книг Довлатова. По крайней мере, это единственное его произведение, имеющее свой собственный раздел в энциклопедии. Мне, конечно, трудно судить - так это или нет, так как до сих пор моё знакомство с его творчеством в основном ограничивалось знанием, что такой писатель был.

Diezgan droši sevi joprojām neuzskatu par Margaretas Etvudas fanu, bet tas man neliedz laiku pa laikam izlasīt kādu viņas sarakstītu grāmatu. Kā nekā - no sievietēm rakstniecēm viņa manā topā ieņem diezgan augstu vietu, laikam pamatā gan tādēļ, ka sieviešu rakstīta literatūra mani vienkārši ne pārāk saista. Un es tiešām gribētu šajā jautājumā nebūt seksists - bet situācija ir tāda, ka gan mūzikā, gan literatūrā man ir grūti atrast sievietes, kuru daiļrade mani TIEŠĀM interesētu. Arī kino situācija nav diži labāka (kas attiecas uz režisoriem). Nav tā, ka man tieši NEPATIKTU sieviešu radīta māksla, bet ļoti maz tās vidū ir tādas, ko es sauktu par izcilu, par ko es radikāli fanotu. Dženisa Džoplina, Greisa Slika, Džonija Mitčela - tās laikam būtu mūzikas galvenās "zvaigznes" manās acīs. Literatūrā - Etvuda un Airisa Mērdoka. Kino... varbūt Sofija Kopola.

Šis diezgan agrīnais "Akvarium" albums ir viens no grupas dīvainākajiem veikumiem, ieraksts, kas par sevi rada diezgan nenopietnu un šīzīgu iespaidu. Lai arī tas ticis ierakstīts diezgan kreisos apstākļos, ieraksta kvalitāte ir diezgan laba un vismaz klausīties šo albumu nav grūti. Albuma saturs kopumā ir visai nenopietns un es pat teiktu - ne pārāk tipisks šai grupai. Nav ne miņas šeit no regeja, toties diezgan daudz miņas ir no tādiem kā dzēruma stāstiem - minēšu kā piemērus dziesmas "Корнелий Шнапс" un "Два тракториста". Pa vidu starp dziesmām bieži iestarpinātas visādas dīvainas skaņas, trokšņi un cita starpā - arī atpakaļgaitā palaists visai vājprātīgs dzejolis. Kā izlasīju Wikipedia, šīs dziesmas teksti esot ieturēti absurda stilā un laikam varu piekrist šādam apgalvojumam. Muzikāli ieraksts arī ir nosaucams par diezgan absurdu un dīvainu, kas šajā gadījumā nav nekas slikts. Slavenākā dziesma no šī albuma šķiet saucas "Козлоедов", bet es tā droši neņemos to nosaukt par ieraksta virsotni. Patiesībā šis ir viens no diezgan vienmērīgas kvalitātes "Akvarium" albumiem - par spīti visām dīvainībām un visai zirgošanai tas ir diezgan baudāms ieraksts, lai arī nojaušu, ka tā klausīšanās lielās devās varētu kļūt apnicīga. Interesanti, ka viena dziesma ierakstā - "Сергей Ильич" ir ierakstīta uz vienas T-Rex dziesmas bāzes un arī veltīta Markam Bolanam. Saturiski, protams, tur no Bolana nekā nav, tīrākais Grebenščikovs. Tikām vienā no citām dziesmām tiek daudzkārt atkārtota frāze elfu valodā no "Gredzenu pavēlnieka".

Šo Kžištofa Kisļovska filmu man neviens skatīties nerekomendēja, to uzreiz atzīstu. Taču man ieintriģēja filmas sižets, kurš, kā varēja lasīt Wikipedia, esot iespaidojis "Lola rennt". Nav gluži tā, ka "Lola" manās acīs būtu tāds pārākais šedevrs, ka mani interesētu viss ar to saistītais, bet filma, kurā tiek parādīts, kā varētu iegrozīties viena cilvēka dzīve atkarībā no trim dažādiem iznākumiem vienai un tai pašai relatīvi nebūtiskai situācijai, gan atbilst manām interesēm.

Lai arī Džonu Ērvingu uzskata par vienu no pēdējo gadu desmitu ievērojamākajiem amerikāņu rakstniekiem, man šis putniņš vēl pavisam nesen bija gluži svešs. Taču kādreiz vajag mēģināt barjeras nojaukt, un tā sanāca, ka beidzot vismaz vienu viņa romānu izlasījis esmu. Piezīmēšu, ka lasīju šo grāmatu pa daļai vāciski, pa daļai krieviski, līdz ar to oriģinālā Ērvingu joprojām iepazinis neesmu. Pirmais, kas man dūrās acīs šī romāna sakarā, ir tā apjoms. Lai arī sevi uzskatu par lielu lasītāju, man visbiežāk nepatīk pārmērīgi gari romāni. Vienīgie izņēmumi attiecās uz man labi zināmiem un man labi patīkošiem rakstniekiem, bet "svešiniekam" parasti ir grūtāk mani pārliecināt, ka šī grāmata patiešām ir laba.

Kas tā par blēdību? Šī grupa nav nekāds King Crimson. Kur palikuši grandiozie orķestrālie aranžējumi? Kur palikusi pompozitāte? Kā šie "new wave" blēži uzdrošinās saukties par King Crimson? Šādas ir pirmās sajūtas, kas mani (un droši vien - jebkuru cilvēku) pārņem, pirmo reizi klausoties "Discipline".

Šī ir viena no tām grāmatām, kur man noderēs izlasīt Wikipedia aprakstu par grāmatu, lai es varētu vispār saprast, ko tieši esmu izlasījis. Tā patiesībā nav joka lieta - kaut ko tādu lasīt, kad tev nav īsti sajēgas, par ko īsti ir grāmata un ko tev no tās vajadzētu mācīties.

Ozija Osborna otrais ieraksts pēc viņa ceļu šķiršanās ar Black Sabbath pilnīgi noteikti nav viens no tiem rokmūzikas albumiem, kas būtu satricinājis pasauli. Man, protams, nav nekādu iebildumu pret Rendija Roudsa ģitārspēli un arī pie Ozija balss es esmu gluži pieradis, taču nav jābūt sevišķi kritiskam attiecībā pret šiem abiem vīriem, no kuriem viens jau sen vairs nav starp dzīvajiem, bet otrs - pie pilna prāta, lai atzītu, ka "Diary of a Madman" ne tuvu nav izcils albums. Viena no galvenajām iezīmēm, kas raksturo tā izcilības neeksistenci, ir tajā, ka "Diary" dziesmu vidū tu neatradīsi nevienu patiešām izcilu un atmiņā satriecoši paliekošu kompozīciju. Ozija solo karjerā vispār augsto virsotņu nebija sevišķi daudz, taču tādas dziesmas kā "Mama I`m Coming Home" un "Crazy Train" ir patiešām ievērības cienīgas, bet kaut ko šādā kalibrā "Trakā vīra dienasgrāmata" piedāvāt nespēj.

Vai "The Who" vajadzēja turpināt savu darbību pēc Kīta Mūna nāves? Un Led Zeppelin pēc Bonama nāves? Faktiski uz šo jautājumu atbildēt viennozīmīgi nav iespējams. No vienas puses - Mūns bija ļoti būtiska The Who sastāvdaļa, grupas trakākais dalībnieks, un bez viņa The Who nebūtu īsti iedomājami. No otras - The Who kodols visos laikos tomēr bija un palika Pīts Taunshends, kas radīja 90% no grupas muzikālā materiāla, bet par pārējiem 10% atbildēja Envistls, kas arī joprojām bija grupā, tā ka tās radošais kodols bija saglabājies arī pēc Mūna nāves. Taču problēma bija citur - The Who 1981.gadā lielā mērā vajadzēja pārstāt darboties neatkarīgi no tā, vai tajā bungas dauzītu Kīts Mūns, bijušais The Faces bunģieris vai kaut vai Fils Kolinss. Proti, problēma bija tajā, ka Taunshends uz šo laiku bija izsmēlis sevi kā mūziķis un viņam bija nopietnas problēmas radīt kaut ko paliekošu. Līdz ar to ne tāpēc šis ieraksts ir slikts, ka Kenijs Džonss nepareizi sit bungas, bet gan tāpēc, ka tajā nav pietiekami daudz labu dziesmu.

Ja par Meat Loaf pirmo ierakstu vēl var strīdēties, vai tajā ir kaut kas klausīšanās vērts, tad par šo - viņa otro studijas albumu - šādas šaubas nerodas. "Dead Ringer" ir more of the same, only worse. Jau visa situācija ap šī ieraksta rašanos bija vairāk nekā idiotiska. Pēc idejas par "Bat out of hell" turpinājumu vajadzēja kļūt tam, kas vēlāk izvērtās par "Bad for Good", taču tūres laikā gaļas klucis pazaudēja balsi un ieraksta tapšana loģiskā kārtā tika nojaukta. Šajā situācijā Meat Loaf`a dziesmu autors Džims Steinmans izlēma, ka adekvātākais risinājums būtu viņam pašam iedziedāt šim ierakstam paredzētās dziesmas un pašam kļūt par popmūzikas sensāciju. Prognozējamā kārtā, neesot apveltītam ar sevišķi spēcīgām plēšām, Steinmanam tas neizdevās, un "Bad for Good" viņu par zvaigzni nepadarīja. Tikām Meat Loaf bija nedaudz atpūties un atguvis balsi (vismaz daļēji) un tad nu Steinmans steidzamā kārtā sacerēja kaudzīti jaunu dziesmu, kā rezultātā radās ieraksts "Dead Ringer". Tā kā šoreiz ierakstu producēja pats Meat Loaf un ne vairs Tods Rundgrens, tad skanējums šim veikumam, lai arī joprojām ir izteikti pārspīlēts un in-your-face manierē pasniegts, vienlaikus ir arī daudz tizlāks un mazāk pārliecinošs.

Es nebūtu es, ja nepievērstos kārtējam apjomīgam (un droši vien - nepabeidzamam) projektam. Šoreiz tas attiecas uz grāmatām. Ir tāda grāmatiņa "1001 Books You Must Read Before You Die", kurā uzskaitīta 1001 grāmata, ko tev dzīves laikā vajadzētu izlasīt. Pagājušo piektdien veicu šī saraksta caurskatīšanu, lai uzzinātu, cik no šīm grāmatām esmu jau izlasījis. Izrādījās - 108, proti, nedaudz vairāk par desmit procentiem. Un tagad mans mērķis būs šo rezultātu iespēju robežās uzlabot. Nekādus konkrētus mērķus iz kategorijas - trīs gadu laikā tikt galā ar atlikušajām 900 grāmatām (pilnīgi nereāli), 50 jaunas saraksta grāmatas gadā, vai tamlīdzīgi, pagaidām neizvirzīšu. Vienkārši vairāk lasīšu grāmatas, kas ietilpst šajā sarakstā. Bet tas nenozīmē, ka lasīšu TIKAI tās. Neesmu taču gluži aptracis. Iana Makjuana "Svešinieku mierinājums" ir pirmā grāmata, kas izlasīta jaunās nostādnes ietvaros.

Protams, savādāk kā par nežēlīgu klausītāju apkrāpšanu šo ierakstu nevar nodēvēt. Kā savādāk lai nosauc gadījumu, kad ierakstā, kas nosaukts par Pink Floyd bundzinieka Nika Meisona debijas soloalbūmu, šis pats Niks Meisons ir labākajā gadījumā otrā plāna personāžs, bet faktiski tas ir džeza mūziķes Kārlas Blejas albūms, kurā vokālus izpilda leģendārais Roberts Vaiets, bet Meisons tajā tikai sit bungas.

Queen bundzinieka Rodžera Teilora solo karjera neapšaubāmi nav tā vērta, lai par to pārāk daudz spriestu, bet tā kā manā kolekcijā ir visi viņa solo albūmi (un arī ar "Cross" tapušie ieraksti), nekas cits kā par tiem rakstīt man neatliek, un šodien to arī sāku.

Jāsecina, ka manā krājumā ir diezgan daudz Erika Kleptona albūmu. Tik daudz, ka es varētu teikt, ka man ir gandrīz visi viņa albūmi. Vai tuvu tam, precīzi šobrīd noskaidrot grūti.

Kaut kā man šodien sāp galva un klausīties Kraftwerk nedodas īpaši labi. Citkārt tas sanāk labāk. Un tomēr - parunāsim mazliet par Datorpasauli (ne to, kas kādreiz bija žurnāls).

Pie joda tos gotus, pokemonus un emo! Patiešām pie joda! Kā man ir noriebies klausīties tādu mūziku kā "The Cure"! Un vēl priekšā (ja nemaldos) ir septiņi viņu albūmi! Tā patiešām ir piespiešanās.

Es nevaru beigt brīnīties par Elisu Kūperu - sasodīts, cik viņš savulaik bija labs! Patiešām neticās! Pirmo reizi klausoties, šis ieraksts man likta pateikt - hā! rekur viņš beidzot savā it kā labākajā periodā ir ierakstījis nebūt ne lielisku albūmu, bet, pie joda, tā nav taisnība! Šis albūms ir ļoti pat labs, un vairākas tā dziesmas ir pat pesimisiskākajā gadījumā nosaucamas par īsteni lieliskām. Ko es ar to domāju? Pirmkārt, humora pilno "Prettiest Cop on the Block". Otrkārt, dejojamo "Don`t Talk Old to Me". Treškārt, "Generation Landslide", kurā Kūpers atkal piemin biljonu dolāru mazulītes. Ceturtkārt, disko humoru "Skeletons in my closet". Un visvairāk, protams, es ar to domāju septiņdesmito gadu Elisa stilā veidoto "You Look Good in Rags".

Turpinot pievērsties unikāli nedaudzveidīgajai AC/DC ierakstu karjerai, esmu nonācis pie "For those about to rock" - albūma, kurš acīmredzami bija lemts neveiksmei. Iznācis pēc "Highway to Hell" - labākā grupas ieraksta ar Bonu Skotu, un "Back in Black" - labākā ieraksta bez Bona Skota (tobiš ar Braienu Džonsonu), šis ieraksts diez vai varēja cerēt kļūt par trešo absolūto virsotni grupas ierakstu kolekcijā.

(valoda: latviešu). Viljama Boida romānu "Labs cilvēks Āfrikā" es bibliotēkā paņēmu, vadoties tikai no viena principa - zināms autors. Izlasīju es to, vadoties no cita principa - līdz grāmatas nodošanai bibliotēkā to ir nepieciešams izlasīt. Pēdējās dienās gan saskāros ar laika limita ierobežojumu, tomēr šorīt tramvajā šo romānu piebeidzu un visā drīzumā varēšu to nodot biblenē (proti - šovakar pēc darba). Romāna galvenais varonis ir kāds vīrs vārdā Morgans, kas strādā britu konsulātā kādā Āfrikas valstī. No dabas Morgans nav neko jauks cilvēks, kaut gan varbūt viņam vienkārši dzīve ir attiecīgi iegrozījusies, ka viņš iesaistās dažādās seksa dēkās ar sievietēm, kuras viņam nemaz nešķiet pievilcības, nīkuļo priekšniecības priekšā, nevarēdams atklāt savu iekšējo aizkaitinājumu. Principā Morgans ir pats tipiskākais "mazais" cilvēks - tāds, kas savā būtībā varbūt nebūtu slikts, bet kuram pietrūkst iekšu pastāvēt par sevi. Rezultātā visi viņam kāpj uz galvas, bet viņš neuzdrīkstas nevienam atbildēt - Dikijs Delmērs viņam noceļ beibi (kur gan pats Morgans ir vainīgs, jo saķerot no melnādainas puspalaistuves gonoreju bija sabeidzis savas un tās beibes - Prisillas - attiecības). Priekšnieks Fenšeivs visu laiku uztic Morganam kaut kādus stulbus pienākumus, par kuriem pašam Fenšeivam nav nekādas sajēgas, kā tos risināt, un viens no šiem pienākumiem - sadraudzēties ar Adekunli, kādas politiskās partijas līderi, rada Morganam vēl vairāk problēmu, jo Morgans pārguļ ar Adekunles sievu, kā rezultātā Adekunle sāk viņu šantažēt. Vispār tur situācija ir tāda, ka viena problēma pāraug divās problēmās un Morganam ir diezgan maza sajēga, kā visas šīs problēmas risināt. Tomēr beigās izrādās, ka labais cilvēks Āfrikā ir tieši viņš un nevis kāds cits, kad Morgans izrāda varonību un pat izlemj nebēgt kā gļēvulis prom no valsts, bet cīnīties tajā pret korupciju.

Pirmā filma par Indiju Džonsu, protams, ir sava žanra leģenda un pelnīti ieņēmusi savu vietu Holivudas zelta fondā. Tomēr manā izpratnē vietai šai filmai tomēr ir ierādīta pārāk tuvu skatuvei. Es, protams, saprotu, ka Harisons Fords, kas zirgā cīnās ar nacistiem tankā, sniedz neatkārtojamas emocijas, tomēr 16. vieta IMDb visu laiku labāko filmu sarakstā (augstāk nekā "Pilsonis Keins", starp citu) - tas manā izpratnē ir jau par daud. Tipiskākā Indianas Džonsa filmu iezīme - nekāda ievada. Mums ir jau jāzina, ka Džonss ir arheologs un profesors, kas brīvajā laikā ar pletni dzenājas pakaļ dažādiem vēstures retumiem ar mērķi tos nogādāt muzejā. Tiesa, kas arī ir raksturīgs Indianas Džonsa filmu sākumiem, viņam ne vienmēr izdodas tās vērtīgākās lietas dabūt, jo viņam allaž atrodas kāds sliktais pretinieks, kas savāc Džonsa atradumu. Šajā filmā šis sliktais ir kaut kāds franču arheologs, kas Džonsam atņem maijiem piederošu statueti. Bet pēc tam Džonss, protams, viņam spēj par to revanšēties, kad viņu ceļi krustojas atkal. Šajā gadījumā izrādās, ka Hitlers šausmīgi grib iegūt arku, kurā uzglabāti 10 baušļi un kurā ir iekšā baigākais spēks. Protams, varētu rasties jautājums, kādēl Hitleram sagribētos iegūt īpašumā kaut kādu žīdu relikviju, bet tas gan šajā kontekstā nav tik būtiski. Kā izrādās, nacisti ir atraduši kaut kur Ēģiptē kaut kādu apraktu pilsētu, zem kuras kaut kur tai arkai ir jābūt, bet tās atrašanai nepieciešams kaut kāds disks, kuru atradis pirms vairākiem gadiem bijušais Džonsa skolotājs, kura meitu Džonss tolaik pavedis. Un tagad Džonsam jābrauc uz Nepālu, lai tur šo objektu no tās meitas dabūt. Pati Meriona (Karen Allen) Nepālā nodarbojas ar to, ka uzvar dzeršanas sacensībās ar vietējiem un vada krogu. Protams, vienlaicīgi ar Džonsu no viņas disku vēlas dabūt arī nacistu bandīti, bet ir jau zināms, kurš ir krutāks. Tad nu viņi dodas uz Ēģipti, sabiedrojas tur ar kaut kādu Džonsa čomu Sallahu un atrod arku. Tad viņiem to atņem franču arheologs un nacisti, kas pārbauda, kas tajā arkā ir iekšā. Izrādas, ka arka viņus visus nogalina (izņemot labos varoņus, protams). Secinājums: Džonsam vajadzēja arku vest uz Berlīni. Protams, ja iedziļināties mazliet vairāk, var secināt, ka šī filma ir mazliet propogandas gabals. Pirmkārt, skatāmies vēsturiski. Zināms, ka 30-to vidū, kad notiek filmas darbība, nemaz tik sliktas attiecības jeņķiem ar nacistiem nebija un par sliktajiem viņi tos neuzskatīja. Tāpat zīmīgi, ka franču arheologs ir nacistu draugs - tak tomēr sliktie eiropieši. Bet atkal jau atkārtošos, šādas filmas es nevērtēju pēc to sižeta ticamības un varoņu motivācijas skaidruma. Šādās filmās galvenais ir draivs, galvenais ir vietām iepītais humors, galvenais ir savlaicīgi aizbēgt no ripojošas lodes (starp citu, skatoties šo filmu neilgi pēc UHF, sākums likās vienkārši dramatiski sviestains). Interesanti, aizraujoši, bezjēdzīgi. Un vēl - 3. daļa ir totāls pirmās daļas rip-off. Bet laikam jau šāda stila filmās tas ir ok, riteni jau par jaunu neizgudrosi.

This is one of the books that I have bound myself. No, I haven`t started a new career in book binding but when I persuaded my mother to throw out some of the junk lying in the pantry next to my room (mostly that concerned old literary magazines from the soviet years) she wanted to cut out some of the contents and then have it bound in the form of books. Probably it wasn``t exactly the brightest idea for having a book bound costs more than simply buying a book. Anyhow, I decided to spare some costs and do a little binding of my own. First I tried it on Boris Pasternak`s "Doctor Zhivago" (which I intend to read at some time in the near future), and after that proved to be quite a success I bound some other stuff as well (and that was less of a success, of course). So what is a "widows` steam botat"? It`s a novel/long story written by a Soviet writer/mathematician who used a pseudonim that could be translated into English as "Miss Y". The story revolves mostly around several women living in a communal flat (a very typical case for the USSR). The main hero is a woman that has lost her entire family in WW2 and is now partly crippled herself. Then there`s four other women - a religous one, a physically advanced and rude one, a romantic one and one that had participated in the war herself and returned with a child who`s father wasn`t her husband who returned from the war quite late himself but he didn`t have the strength to start a new relationship with his wife, so he started drinking heavily until he got run over and killed by a tram (just like Berlioz in Bulgakov`s "Master and Margarita"). The story itself is nothing special - a typical everyday life of typical everyday persons, struggling to remain alive. There`s nothing particulary Soviet about it - there`s no communist pathos anywhere in sight, it`s just the life of the little people. I`m not sure whether I`m one of the little people myself, but the book comes off as a very sincere piece of literature, far from earth shattering, of course, but just as it`s the case with "Bednyy, bednyy Pavel" that I wrote about earlier - not the worst possible way to spend your time.

Punk rock from early 80`s. Not particulary interesting melodies. Socially the record may have its value but as a merely musical experience it doesn`t sattisfy my needs. Song titles like "I Believe in Anarchy", "Sid Vicious was innocent", "Sex and violence" may have a word to say to you but musically I`d choose Dead Kennedys over those British freaks any day of the week.

So, so, so. Latvian soviet cinematography? Does that ring a bell in your head? It does in mine. Back in those days Riga could produce something like 5 full-length motion pictures every year. Nowadays the number has reduced to something like 0. Ok, probably if you count films done by TV and not really made for the big screen but played on the big screen because there`s nothing better to offer, there are 0.5 films that are yearly made in Latvia. Anyhow I`m not sure that quantity provides quality. What can I say about this film? First, it`s a comedy and I never found my compatriots to be brilliant when it comes to humour. In this film an old woman has won a car in a lottery and some newly found relatives of her appear hoping to get it after her death. Still it doesn`t happen that easily. The film boosts some sentences that have since that time been used in every day life in Latvia quite often, and it does have some pretty edgy parts in the script. But it has a few flaws as well. 1) the film doesn`t start particulary dynamically - the first 20 minutes last at least for an hour; 2) it`s very, very, very predictable (because it does have its share of propaganda - not only soviet but partiotic latvian "jump around the bush as if you were a freaking pagan" as well and you can always tell the ending if you know the message); 3) the ending. There are some moments when you can laugh but overall it`s just not that good.

Actually there`s a real big-screen motion picture of tHGttG coming out next year, but until then I can settle for this BBC film. Not that it`s bad, not at all. The story goes basically through the first two books of the Guide (actually, it`s the 6 radio episodes, but it doesn`t really matter), where Arthur Dent`s house is bulldozed to make a bypass, and so is Earth dissintegrated to make a transgalactic bypass. But Arthur manages to leave the Earth together with his friend Ford Prefect who just happens to come from a planet somewhere in Beetlegeuse 5. On their space hitchhiking voyage they meet the bi-headed Zaphod Beetlebrox and Trillian, a girl Artur once met at a party. If you haven`t read the book or watched the film, or heard the radio program, it probably makes no sense to you, therefore I won`t go on raving about the story. I liked it, hey, I forgot to mention that it`s all by Douglas Adams! Anyhow, the special effects aren`t particulary impressive, but it`s a TV movie, for christssake! At least there`s nothing offensive about it, ok, maybe the look of Marvin is offensive, but never mind that. You gotta dig deeper - and if you do that, you`ll notice what a good comedy this is.

"Night fever - night fever!" No, it`s not the film where you could hit the dance floor like a maniac to the sound of the Bee Gees. But it`s a film where you can see a young John Travolta. He`s a sound engineer for porn movies, but his life plays out an unexpected twist when he saves the life of a girl who was trapped in a car that fell into a river where a dude going to be elected for senator died. And what`s the coolest - Jack (that`s Travolta) was recording some sounds for a film and recorded how the car fell into the river and found out that it was an assassination and not an accident. So he wants to find out from Sally (that`s the chick) what happened. She acts as if she was a hooker but she was indeed just a silly little girl working at creating pictures for blackmail. But there`s a maniac on the loose - the guy who shot the car and who starts killing young women. What I liked about the film was that he did kill Sally in the end - at least there was no happy ending, this stupid chick wasn`t a particulary lovable character anyway. Oh, I almost forgot - this film was directed by Brian da Palma. Who`s the cat? - you`ll ask. I have no idea - I`ll answer, but he seems to be a really cool director that hasn`t made any really good films.

No, no, no I don`t like films of this kind. From the very beginning it was clear what the ending would look like, everything that happened on the screen seemed fake as I don`t know what.

Terry Gilliam of Monty Python directed this movie with John Cleese, Michael Palin and Sean Connery among members of the cast. The story goes in the same direction as the one of Labyrinth - it`s some sort of a fairy-tale about a young boy who joins a group of dwarves posessing a map of time-holes in the history which they use for commiting robberies. Napoleon, Mychenae, Robbin Hood, Titanic - that`s the sort of things they`re after while the Supreme Being and Evil are after them. Somehow the film didn`t work for me. If it was supposed to be a comedy (which it I guess was) it wasn`t very funny - at least not even close to what I could expect from Terry Gilliam. If it was supposed to be a story for children (which I guess it was) it wasn`t very much entertaining. Michael Palin and John Cleese are great as usually, Sean Connery has a boring role and he doesn`t deliver anything special. The ogre is quite good and some parts of the dialogue are also pretty strong. But overall - not better than Labyrinth, and I didn`t really like that movie in the first place.