The Breath of the Gods
Bernards Verbērs ir viens fenomenāls "frukts" - viņam ar pirmo romānu, kas nokļuva manās rokās, izdevās mani savaldzināt un ar visiem vēlākajiem darbiem viņš mani tikai arvien vairāk atvaldzina. Uz šodienu esmu izlasījis kopumā septiņas viņa grāmatas, un katra nākošā mani pārsteidz arvien mazāk, tomēr vismaz kārtības labad droši vien piebeigšu gan "Skudru" triloģiju, gan pēcnāves dzīves pentaloģiju.
"Dievu elpa" ir ceturtais romāns augstāk minētajā pentaloģijā, un tajā Verbērs turās pie tiem pašiem līdzekļiem, kurus izmantoja iepriekšējās daļās. Proti, gandrīz pusi romāna veido dažādi ieraksti no tā sauktās "Relatīvo un absolūto zināšanu enciklopēdijas". Liela daļa šo ierakstu patiesībā nav īpaši vērtīga - Verbērs atstāsta mītus, kuriem vairumam cilvēku būtu jābūt zināmiem no skolas laikiem, citkārt viņš nodarbojas ar nelielu vēstures piekoriģēšanu, jo tā viņam ir ērtāk. Vienīgais, kas mani šajā "enciklopēdijā" patiešām ieinteresēja, bija Elēzes kāršu spēles apraksts, kas pamatīgi atsauca atmiņā Mao (eh, kā man gribētos šo spēli vēl kādu reizi uzspēlēt, taču diez vai izdosies savākt publiku!), vajadzētu to Elēzes geimu kādu vīkendu papraktizēt, šodien domāju blogā iepublicēt spēles noteikumu tulkojumu latviešu valodā.
Taču ne jau par kāršu spēli ir šis romāns, bet gan par Dievu pasauli. Īstenībā no visiem šīs sērijas romāniem Dievu elpa ir vismazāk atklāsmes sniedzoša - tajā turpinās "Mēs, Dievi" sižets, kas nekur īpaši tālāk pavirzīts netiek. Pensons un kompānija joprojām turpina "spēlēt Dievus" - valdīt tautu likteņus uz "Zemes-18", paralēli mēģinot uzzināt, kas ir augstāk par Dievu pasauli. No spēles tiek izsista viena no manām neiecienītākajām varonēm - Merilina Monro (nafig viņa tur vispār bija vajadzīga, absolūti nesaprotu), taču jauna centrālā sieviete parādās - Pensons stājas sakaros ar Matu Hari. Vispār kā erotikas/seksa rakstnieks Verbērs ir diezgan nožēlojams - tā nu galīgi nav tēma, kur es viņu nosauktu par baigo meistaru. Vēl apbēdinoši ir tas, ka Verbērs "nogalina" arī Mišelu Prudonu - anarhistu filosofu, kas bija, manuprāt, kolorītākais personāžs romāna iepriekšējā daļā.
Plus romānā risinās Zemes-18 vēsture, kurā faktiski tiek izspēlēta mūsu pasaules vēsture tikai ar citiem aktieriem. Vispār šķiet, ka Verbērs ir apsēdies pie kaut kādas vēstures grāmatas "for dummies" un pārrakstījis to, izmantojot savus personāžu vārdus un tautu nosaukumus, un tagad to sauc par baigāko mākslu.
Romāna gandrīz 600 lappusēs (bezdievīgi daudz!) viņš dažas reizes naglai uz galvas trāpa, bet lielākoties viņa āmurs iet garām un viņa paņēmieni nenostrādā.
Es noteikti izlasīšu pēdējo romāna daļu, kad tā būs pieņemama, bet tikai tāpēc, ka esmu "completist", ne tāpēc, ka mani baisi interesētu, kas tur notiks tālāk. Kopumā romāns ir garlaicīgs, neoriģināls un nepamatoti pretenciozs.
"Dievu elpa" ir ceturtais romāns augstāk minētajā pentaloģijā, un tajā Verbērs turās pie tiem pašiem līdzekļiem, kurus izmantoja iepriekšējās daļās. Proti, gandrīz pusi romāna veido dažādi ieraksti no tā sauktās "Relatīvo un absolūto zināšanu enciklopēdijas". Liela daļa šo ierakstu patiesībā nav īpaši vērtīga - Verbērs atstāsta mītus, kuriem vairumam cilvēku būtu jābūt zināmiem no skolas laikiem, citkārt viņš nodarbojas ar nelielu vēstures piekoriģēšanu, jo tā viņam ir ērtāk. Vienīgais, kas mani šajā "enciklopēdijā" patiešām ieinteresēja, bija Elēzes kāršu spēles apraksts, kas pamatīgi atsauca atmiņā Mao (eh, kā man gribētos šo spēli vēl kādu reizi uzspēlēt, taču diez vai izdosies savākt publiku!), vajadzētu to Elēzes geimu kādu vīkendu papraktizēt, šodien domāju blogā iepublicēt spēles noteikumu tulkojumu latviešu valodā.
Taču ne jau par kāršu spēli ir šis romāns, bet gan par Dievu pasauli. Īstenībā no visiem šīs sērijas romāniem Dievu elpa ir vismazāk atklāsmes sniedzoša - tajā turpinās "Mēs, Dievi" sižets, kas nekur īpaši tālāk pavirzīts netiek. Pensons un kompānija joprojām turpina "spēlēt Dievus" - valdīt tautu likteņus uz "Zemes-18", paralēli mēģinot uzzināt, kas ir augstāk par Dievu pasauli. No spēles tiek izsista viena no manām neiecienītākajām varonēm - Merilina Monro (nafig viņa tur vispār bija vajadzīga, absolūti nesaprotu), taču jauna centrālā sieviete parādās - Pensons stājas sakaros ar Matu Hari. Vispār kā erotikas/seksa rakstnieks Verbērs ir diezgan nožēlojams - tā nu galīgi nav tēma, kur es viņu nosauktu par baigo meistaru. Vēl apbēdinoši ir tas, ka Verbērs "nogalina" arī Mišelu Prudonu - anarhistu filosofu, kas bija, manuprāt, kolorītākais personāžs romāna iepriekšējā daļā.
Plus romānā risinās Zemes-18 vēsture, kurā faktiski tiek izspēlēta mūsu pasaules vēsture tikai ar citiem aktieriem. Vispār šķiet, ka Verbērs ir apsēdies pie kaut kādas vēstures grāmatas "for dummies" un pārrakstījis to, izmantojot savus personāžu vārdus un tautu nosaukumus, un tagad to sauc par baigāko mākslu.
Romāna gandrīz 600 lappusēs (bezdievīgi daudz!) viņš dažas reizes naglai uz galvas trāpa, bet lielākoties viņa āmurs iet garām un viņa paņēmieni nenostrādā.
Es noteikti izlasīšu pēdējo romāna daļu, kad tā būs pieņemama, bet tikai tāpēc, ka esmu "completist", ne tāpēc, ka mani baisi interesētu, kas tur notiks tālāk. Kopumā romāns ir garlaicīgs, neoriģināls un nepamatoti pretenciozs.
2007-08-28
comments powered by Disqus