Kazhes pierakstu burtnīca

"Stealing Beauty" ir tāda filma, par kuru es varētu droši rakstīt, ja mana lapa sauktos nevis vakardienas analītiķis, bet "Sarunas par seksu". Un tomēr es par to varu rakstīt arī par analītiķi uzdodamies.
Šīs filmas sižetu es varu atstāstīt vienā teikumā: jauna amerikāniete (Līva Tailere) alkst atbrīvoties no nevainības Itālijā un pie reizes noskaidrot, kas ir viņas īstais tēvs. Lai būtu vēl otrais teikums: beigās viņai tas izdodas.
Tu man teiksi - un tu to uzskati par labu filmu? Sižets gandrīz pornenes līmenī, kas tad šajā filmā ir tiks skaists? Īstenībā - gandrīz viss. Lielisks aktieru ansamblis:

1. Līva Tailere, kas tolaik vēl bija relatīvi nepazīstama
   
2. Džeremijs Aironss, kas atveido mirstošu rakstnieku
   
3. Reičela Vaiza un Džozefs Fīnss kā savdabīgu tikumu pārītis
   
4. Džeisons Flemings, ko vēl Lock,Stock nebija padarījuši par zvaigzni
   
5. Žans Marē, kas par zvaigzni bija kļuvis jau pirms gadiem četrdesmit.
   Bet zini, kas man šādās filmās patīk vislabāk? Tā ir fenomenālā brīvības atmosfēra, kas strāvo no tādām filmām kā "Stealing Beauty", "Sirens", "The Dreamers", "Zabriskie Point". Šajās filmās tu nedomā par to, kas ir un kas nav tikumīgi, tev režisors nesaka, ka tas un tas ir slikti, bet tas un tas - labi. Es nevaru sevi dzīvē nosaukt par diženu brīvdomātāju, bet kino man pilnīgi noteikti patīk šāda nepiespiestības atmosfēra, kas ir brīva no striktajām Holivudas prasībām pret filmas saturu. Protams, Bertoluči ir viens tipiskākais pervertiķis, vecis, kas turpina veidot filmas par seksu arī savos teju septiņdesmit gados. So what? Tā kā viņam tas lieliski sanāk, kāpēc lai viņš to nedarītu?
   Starp citu, izņemot lielo vizuālo baudījumu, ko sagādā šī filma, arī tās skaņu celiņš ir vienkārši lielisks - jāatzīst, ka šai komponentei Bertoluči pievērš pamatīgu vērību.
   Viens ir skaidrs - tuvākajā laikā noteikti vajadzētu noskatīties vēl kādu no viņa darbiem. Un otrs ir skaidrs - žēl, ka pēc "Dreamers" neko jaunu viņš pagaidām radījis nav.