Seventeen Seconds

Nu, ko - ieejam otrajā "The Cure" maratona dienā. "Seventeen Seconds" salīdzinoši ar savu priekšgājēju - "Three invisible boys" - netiek uzskatīts par gluži tik labu albūmu. Līdz ar gada paiešanu no grupas mūzikas ir pazudušas "spurainās" ģitāru skaņas, sintezatori iekarojuši apmēram tādu lomu, kāda tiem būs arī vēlākajā The Cure mūzikā, Roberts Smits ir izlēmis nebūt par panka varoni, bet par new wave depresīvo romantiķi. Dīvainākais ir tas, ka man pret šo albūmu nav īpašu iebildumu. Tas ir tik kluss un mierīgs, ka es kaut kāda iemesla dēļ to klausoties nejūtos aizskarts. Protams, mani ne pārāk interesē Roberta Smita skumju iemesli, un es apzinos, ka šis ieraksts ir vienveidīgāks par, piemēram, grupas pirmo albūmu, bet tas nenozīmē, ka man gribētos to iespējami ātrāk izdabūt laukā no savām ausīm.
Patiesībā es sevi pats nesaprotu - no viņu agrīnajiem ierakstiem "Seventeen Seconds" tiek uzskatīts par (cik saprotu) visvārgāko un vismazāk pārliecinošo, bet man pret to nekādu iebildumu nav. Tikām "Faith", kas it kā ir nesalīdzināmi labāks, man pamatīgi krita uz nerviem, to klausoties. Ja tu zini, kāpēc tā, varbūt vari man to paskaidrot, jo es patiešām esmu neizpratnē. Protams, es nedomāju savu matu ērkuli padarīt pavisam izspūrušu, nokrāsot seju baltu un lūpas koši sarkanas a la Roberts Smits, tāpat es nedomāju sākt rakstīt dzeju ar asinīm uz betona sienām, bet tas man neliedz pateikt, ka the Cure, iespējams, nav nemaz tik slikti, kā man pirms brīža šķita.
Tas gan, protams, nemaina faktu, ka perspektīva tuvākās pusotras nedēļas laikā noklausīties vēl piecus Cure albūmus, man īpaši rožaina nešķiet (ja runa nav par melnām un izkaltētām rozēm).
2007-08-31
7.0
comments powered by Disqus