The Painted Room
Vispirms - neliela anotācija:
(ja nu tev gribas kāda viedāka cilvēka nekā manus vārdus lasīt)
Un tagad: personīgais komentārs. "Apgleznotā telpa" ir tas, ko es saucu par tipisku dzejnieka romānu - ir tādi autori, kuri neapšaubāmi ir lieliski vārda meistari, kas spēj izteikties tik poētiski un gleznaini, kā es nevarētu pat tad, ja man par to maksātu (viņiem gan laikam arī maksā). Taču viņu darbi lielākoties mani īpaši neinteresē, jo bezmērķīgs literārais skaistums nav tas, ko es vēlos atrast savā tējas krūzē. Tu lasi šādu grāmatu, atzīsti, ka tā ir patiešām lieliski uzrakstīta, bet emocionāli tu ar to identificējies ne vairāk kā ar Notepad teksta redaktoru.
Viena no vainām šajā situācijā varētu būt arī tajā, ka viduslaiku-renesanses laikmeta galma dzīves smalkumi mani nepavisam neinteresē. Es esmu vienkāršs proletariāta pārstāvis dubļainā vamzī, kuram ir nospļauties par to, kā dzīvoja tas vai cits fonfons un kāda velna pēc viņš izdomāja stāties dzimumsakaros ar savu māsu.
Īsi sakot - šī grāmata nav nedz pamācoša (lai arī es nezinu, kāpēc tai tādai būtu jābūt), nedz izklaidējoša (lai arī ne visām grāmatām tādām būu jābūt), nedz biedējoša (nav jau šausmene), nedz neizprotama (slinkums rakstīt tālāk iekavās), nedz neparedzama, nedz erotiska (lai arī biki erotikas tur ir). Varētu arī turpināt tos "nedz". Vienīgais, ko Kristensena man sniedz, ir poētiska rakstības maniere, kas varbūt pat atbist aprakstītā laikmeta (15.gs.) garam, bet man šis gars nešķiet iepazīšanas vērts.
Jāatzīst, ka no 3 grāmatām, ko paņēmu pēdējā bibliotēkas apmeklējumā, neviena mani nepārsteidza pozitīvā nozīmē.
Tas ir romāns–dzeja, romāns–noslēpums, stāsts par to, kā cilvēki kļūst par mītiem, par mākslas darbiem. Sižetiskā līnija - kurš kuru nogalināja, kurš kuram bērnus dzemdināja –– atkāpjas otrajā plānā, priekšroku dodot pārdomām par pasaules kārtību, tās vienotību vai sašķeltību, dodot vietu sapņiem un ilūzijām, kas izrādās esam "realitātes" pamats."
(ja nu tev gribas kāda viedāka cilvēka nekā manus vārdus lasīt)
Un tagad: personīgais komentārs. "Apgleznotā telpa" ir tas, ko es saucu par tipisku dzejnieka romānu - ir tādi autori, kuri neapšaubāmi ir lieliski vārda meistari, kas spēj izteikties tik poētiski un gleznaini, kā es nevarētu pat tad, ja man par to maksātu (viņiem gan laikam arī maksā). Taču viņu darbi lielākoties mani īpaši neinteresē, jo bezmērķīgs literārais skaistums nav tas, ko es vēlos atrast savā tējas krūzē. Tu lasi šādu grāmatu, atzīsti, ka tā ir patiešām lieliski uzrakstīta, bet emocionāli tu ar to identificējies ne vairāk kā ar Notepad teksta redaktoru.
Viena no vainām šajā situācijā varētu būt arī tajā, ka viduslaiku-renesanses laikmeta galma dzīves smalkumi mani nepavisam neinteresē. Es esmu vienkāršs proletariāta pārstāvis dubļainā vamzī, kuram ir nospļauties par to, kā dzīvoja tas vai cits fonfons un kāda velna pēc viņš izdomāja stāties dzimumsakaros ar savu māsu.
Īsi sakot - šī grāmata nav nedz pamācoša (lai arī es nezinu, kāpēc tai tādai būtu jābūt), nedz izklaidējoša (lai arī ne visām grāmatām tādām būu jābūt), nedz biedējoša (nav jau šausmene), nedz neizprotama (slinkums rakstīt tālāk iekavās), nedz neparedzama, nedz erotiska (lai arī biki erotikas tur ir). Varētu arī turpināt tos "nedz". Vienīgais, ko Kristensena man sniedz, ir poētiska rakstības maniere, kas varbūt pat atbist aprakstītā laikmeta (15.gs.) garam, bet man šis gars nešķiet iepazīšanas vērts.
Jāatzīst, ka no 3 grāmatām, ko paņēmu pēdējā bibliotēkas apmeklējumā, neviena mani nepārsteidza pozitīvā nozīmē.
2007-09-01
comments powered by Disqus